Sīpolu saknes varētu pūt tāpēc, ka tur dzīvo sīpolu mušas kāpuri, retāk - ja sēklas materiāls bija jau nevesels, ar slimības (sēnes) sporām.
Sīpolu mušas kāpurus var apkarot ar ķīmiju, tas ir - ar jebkuru insekticīdu, bet tad lakstus nedrīkst lietot pārtikā noteiktu laiku, bet vecmātes metode - paliet sīpolus ar karstu, gandrīz verdošu ūdeni tieši zem saknes. Lai nevairotos pelēkā puve un arī lakstu puve, sīpolus reti jālaista, jāstāda saulainās, labi vēdināmās vietās un ne tuvu viens pie otra. Sēklas materiālu pirms stādīšanas martā - aprīlī jāizsilda kaut vai uz radiatora, sadīgušie sīksīpoliņi parasti visi ir inficēti ar puvi, tos labāk nestādīt vai stādīt atsevišķā vietā un izmantot lokiem.
Vēl sīpolu lakstos dzīvo sīpolu kodes kāpuri, pēc tam uz lakstiem metas pelējums. Apkaro - ar ķīmiju vai vienkārši bojātos lakstus noraujot un iznīcinot, lai kāpuri neizdzīvotu.
Ķīmijas fane neesmu, labāk iztikt bez ķīmijas, izņemot minerālmēslus saprātīgās devās. Bet vispār - labu ražu zemnieki bez ķīmijas iegūt nevar, graudaugus lej gan ar herbicīdiem, gan fungicīdiem, gan ar ķīmiju, kas saīsina un nostiprina stiebrus. Citādi pasauli pabarot vairs nevar, diemžēl. Slikti, ka mums ir atļauts izmantot pesticīdus, kuri citās valstīs jau ir aizliegti.