~ par suņu savstarpējo attiecību noskaidrošanu

[hypnozze]

Sveiki,

Nolēmu padalīties ar atgadījumu, kas notika šodien.

Ar suni devāmies atpakaļ no pastaigas. Suns ir vācu aitu šķirnes, 11 gadus vecs, paklausīgs ( īsumā - ir iemācīts, ka barvedis esmu es un pastaigās es esmu tas, kurš iet pa priekšu, kā arī nosaka to, kā reaģēt uz jebkādām apkārtējām situācijām).

Gājām pa ielu gar citu māju pagalmiem, kad pamanīju, ka mums virsū pilnā ātrumā nesas liels suns. Jau nojautu, kurš tas varētu būt pēc virziena, no kurienes viņš uzradās.

Sapratu, ka tas ir viens vācu aitu suns, kurš vienmēr ir ļoti agresīvi izturējies (nēsājas riedams un rūkdams gar sētu) pret jebkuru viņa sētai garāmejošu suni, tajā skaitā arī manu, kurš garāmejot nekad nav pat pavērsis skatienu uz viņa pusi.

Sajutu, ka dūša saskrien papēžos, bet acumirklī tomēr atguvos un izdarīju visu, kas, manuprāt, tādā situācijā būtu jādara - fiksi nosēdināju savu suni sev aiz muguras un aizliedzu viņam tam otram pievērst jebkādu uzmanību (nekādu provocējošo skatienu utml.), ko viņs arī izdarīja. Kā arī spēru kādu soli uz priekšu un ar savu stāju centos paradīt, ka es esmu tas, kurš ir 'atbildīgais šajā situācijā', kā arī devu vienu skaļu ''Hei!". Suns momentā apstajās, būdams vien ~5 m attālumā, kādu mirkli pabolījās, es neatkāpos, un mēs sagaidījām brīdi, kad no apvāršņa iznira saimnieks, atsauca viņu un ielika sētā. Saimnieks izskatījās ļoti nokaunējies

Stāsts nav gluži par to, bet drīzāk par mājinieka (tēva) reakciju, kad pastāstīju par šo atgadījumu.
Proti, viņš dusmīgi sāka bļaut:"Kāpēc neļāvi suņiem izkauties? "Rondim(mūsu sunim) taču ir jāparāda, kurš uz ielas ir saimnieks!"

Kad uzdevu jautājumu:"Kas notiktu, ja tagad visi suņi būtu tie, kas izlemtu, kam brukt virsū (gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem) nevis viņu saimnieki?" saņēmu atbildi, ka es esmu "kaut kāds humānists", jo "Rondim citiem vācu aitu suņiem ir obligāti jāļauj uzrūkt - viņiem savā starpā ir jānoskaidro attiecības, jādod sunim brīvība, nevis kā tu. Un cilvēks nevar būt barvedis." + es neko nesaprotu no suņiem utml. parupjāki pārmetumi.

Vārdusakot, tas bija graujoši. Man pilnīgi bail paliek rādīties uz ielas, zinot, ka noteikti ir daudzi līdzīgi domājoši personāži ar suņiem.

Vēlējos vnk padalīties, kā arī varbūt dzirdēt kādu viedokli par šo situāciju (tieši par cilvēka reakciju, nevis par to suni brīvgaitā). Vai tiešām kādam liekas pareizi ļaut suņiem izkauties?

P.S. Šis 'laikam' ir mans pirmais ziņojums forumā, tā kā lūdzu neesiet pārāk bargi

[LIENE]

hei, uzskatu, ka ļoti labi, ka ieliki šo postu, jo, arī man būtu interesanti dzirdēt citu domas šajā jautājumā.
diezgan bieža situācija, ka pa ielu skraida savā nodabā agresīvi suņi. man gan šis gadījums varētu beigties riebīgi, jo mans puika, kaut būdams jau 7 gadus vecs, `visam rajonam` un ne tikai, ir parādījis, ka ir `dominantais`. proti, mans suns pat dzimumus nešķiro, kaut dalmācietis būdams, vajadzētu būt tik sirsnīgam, nekad nav mācīts uz agresīvām nosliecēm. viņš jau no bērnības nav domājis šķirt puišus no meitenēm, viņam visi suņi `vienā maisā metami`, ka tik ko padzenāt, pagrūstīt, parādīt savu spēku. nešķirojam arī masas, šķirnes, lielumus, pilnīgi un absolūti nekas nav šķērslis, ne 3x lielāks kaukāzietis, ne 3x mazāks toi terjers, laigan savējo mājinieku toju neaiztiek, paldies Dievam. es vairs nemāku cīnīties ar šo problēmu, laigan jēgas jau arī nekādas vairs nav, vecums jau iespaidīgs, tomēr 7 gadi. lai vai kā izmēģinājām visu, gan suņu skolas, gan izstādes, neviens un nekas viņam nekur nepatīk. par cilvēkiem nevar būt ne runas, tos viņš no galvas līdz kājām var nolaizīt, bet suņus ne un ne.

pats galvenais, kas slēpjas apakšā mana mīluļa `maigajam` raksturam - bērnības dienās mājinieki (tēvs), mācīja, ka sadot otram - tas ir labi, pat apsveicami! kaut mazākās spēlītes jau kucēna vecumā izvērtās par īstu `izdzīvošanas mākslu`, un tā arī puika iemācījās, ka draugus iegūt nevajagot.

smagi, bet patiesība.

[undd]

Tava rīcība bija ļoti pareiza un tēvam vari paskaidrot, ka neļaušanai sunim kauties nav pilnīgi nekāda sakara ar humānismu. Vai Tavam tēvam tikpat normāla attiecību noskaidrošana sadodot otram pa muti liekas arī starp cilvēkiem? Tas ir tikai apsveicami, ka jums ir paklausīgs suns ar stabilu nervu sistēmu!

[BaibaB]

man personīgi būtu bail par saviem suņiem, ja, nedod Dievs, gadītos tāda situācija. lai es kaut ko tādu provocētu? nemūžam! savukārt lai novērstu, ka kāds suns varētu manējiem uzbrukt, nēsāju līdzi baloniņu, vajadzības gadījumu spertu tam svešajam, nezinu, ko vēl... savējos sargātu.
zinot, ka manas meitenes jau tā izturas kā bars pretsuņiem, kuri atļaujas viņām uzrūkt, uzreiz vēlas tādam pateikt, kur tam jāiet, negribētu piedzīvot vārdu pāraugšanu kautiņā. un ja viena mana meitene ir tāda, kas labprāt stāvēs malā no visiem konfliktiem, tad otra ir no kucēm, kas kausies līdz galam... un cilvēkam IR jābūt barvedim, pretējā gadījumā barvedis ir suns ar visām no tā izrietošajām sekām.

[undd]

un cilvēkam IR jābūt barvedim, pretējā gadījumā barvedis ir suns ar visām no tā izrietošajām sekām.

iedomājieties situāciju, man ir bulterjers, ok pēc dabas mierīgs un nosvērts, kauties nelīdīs, un kaimiņiem ir miniatūrais taksis, kurš augumā mazāks pat par manu kaķi, un nešpetns pēc vella, negriež ceļu nevienam i vēl pakaļ rausies psihodams, kā būtu ja es šādā situācijā domātu līdzīgi kā šis tēvs, nu tak jāļauj sunim pateikt, kurš ir kurš...pat iedomāties negribu

[Cālis]

Domāju tā pat kā autore. Vienmēr pieturu savu suni (ko nekad nelaižu vaļā no pavadas), ja kādu svešu suni bez saimnieka sastopam. Nedomāju, ka kāds mazā suņa saimnieks būtu priecīgs, ja es savējam ļautu noskaidrot attiecības. Citreiz gan ir gribējies nedaudz savējam atlaist pavadu, kad 4 raseli mūs ielenc un bravūrīgi rej, tajā paša laikā saimnieks mierīgi sēž uz soliņa un nereaģē.
Un arī mūsu rajonā ir viens agresīvs dalmācietis. Tas gan ir jauniņš, un vienmēr vazājas bez saimnieka.

[maksis]

Un cilvēks nevar būt barvedis.

TIKAI cilvēks var būt barvedis. Bez variantiem.

Proti, viņš dusmīgi sāka bļaut:"Kāpēc neļāvi suņiem izkauties? "Rondim(mūsu sunim) taču ir jāparāda, kurš uz ielas ir saimnieks!"

Uz ielas saimnieks ir pašvaldība, visticamāk. Taču tas nenozīmē, ka pašvaldības policists drīkstētu nākt un sadot kādam pa zobiem, ne?

[lauva]

esmu divu dažādu raksturu suņu saimniece - viens ir kauslis kvadrātā un otrs ir draudzīgs un vispār grūti izprovocējams. vecākais suns ir uzaudzis nesocializēts,viņam jaunībā ir bijis jācīnās par izdzīvošanu un tādās situācijās draugus neievieš,pēc tam ilgi cīnījāmies ar sekām. es absolūti neatbalstu šo suņu izrēķināšanos utml. saimnieks ir alfa,saimnieks ir barvedis un vadītājs un sunim šajā lomā starp cilvēkiem nav ko darīt. punkts.

[energy]

Mans suns arī nav kašķīgs un es viņam neļauju iet virsū sava vai mazāka izmēra kvekšķiem, kuriem saimnieki ir galīgi bezatbildīgi un nespēj savējos savākt. Parasti tie sīkie ir tik izlaisti, ka rej uz visiem un saimnieki neko nespēj izdarīt. Ir arī daži saimnieki, kuri zinot, ka viņējais ir kašķigs jau laicīgi savējo paņem siksnā.
Bija situācija, kad vakar gāju bez suņa un viens kaķa izmēra krancis man riedams nesās virsū. Es apstājos, viņš arī kāda metra attālumā no manis apstājas - rej un zobus rāda. Saimniece iet tālāk un vispār nekādas emocijas. Spert man tik sīkam sunim negribējās, tāpēc ar kāju no kupenas uzspēru sunim sniegu virsū, tas uzreiz tā sarāvās un prom bija

Suņu kautiņus neatbalstu. Kāda jēga noskaidrot nez kādas attiecības ar suni, kuru varbūt satiekam tikai vienreiz vai dažas reizes mūžā pastaigas laikā? Ja suņi dzīvo kopā, tad viņiem ir svarīga hierarhija (lai nebūtu lieku kašķi), bet arī tur var iejaukties un visu noregulēt saimnieks.

[Sinty]

Diemžēl tādi cilvēki, kas atbalsta to suņu izkaušanos ir...
Man pie vecākiem kaimiņos kāds puisis ir paņēmis krancīti... Kaut kādu VASveidīgo... Tagad sunim ir 5 vai 6 mēneši un saimnieks to vien grib, lai suns ir agresīvs pret visiem... Ir teksti tipa "Ja viņš kausies, lai kaujās - es nešķiršu..." utml.
Ar manu mazo Doru viņi jau ir ienaidnieki, jo tas kucēna prātā būdams rēca jau viņai virsū... Mazā šim iekoda degunā (nu jā, tā viņa dara, kad bail no lieliem) un tagad, šķiet, viņi vispār viens otru ienīst... Bet vajadzētu redzēt tās saimnieka spīdošās acis, kad tas suns rēc...
Un nelīdz nekas - es viņam esmu mēģinājusi skaidrot visādi, bet nē... Pie cilvēkiem suni nelaiž (vienīgi pie manis, esmu izcīnījusi ), ar suņiem ir kā ir... Nezinu, kas tur būs tālāk, kad izaugs... Vispār jau bailīgs viņam tas krančuvilks, bet bailes, kā zināms, arī dara savu...
Tāpēc pieļauju, ka ir cilvēki, no kuriem veļas agresija un suns ir veids kā to parādīt...

[murkata]

jā, es arī diezgan bieži sastopos ar tādu suni. viņš gan ir ļoti jauns (9 mēneši), bet jau tagad ir lielāks par manējo. kaut kāds VAS jauktenis. viņš nav ļoti agresīvs, tikai iemēģina spēkus. tagad gan jau var redzēt, ka šis sāk apjaust savas spējas.
ar viņu nestaigā saimnieks, bet gan saimnieka brālis. visu cieņu, cilvēks to suni izved tiešām garās pastaigās ar riteni. taču attieksme!... "lai tak viņi izvillojās un noskaidro kurš ir kurš. viņam tak jāiemācās suņu attiecības!" es savam neļauju un ne jau tamdēļ, ka viņam plāna vilna un brūces būs nopietnākas un labi redzamas, bet tieši vairumam šī foruma apmeklētāju skaidru iemeslu dēļ - suņiem, tāpat kā cilvēkiem ir jāprot uzvesties un jāzina, ka saimnieks ir šefs un Dievs.
taču tādi cilvēki, kuri ja ne atklāti, tad sirdī gan ir pārliecināti, ka suņiem jābūt agresīviem un ir lepni par sava "mīluļa" uzvaru, ir daudz.

[silverequs]

Nu padomāt vajadzētu arī par tādu faktu, ja cīņa ieilgst, kādas būs sekas sunim, ja pretīm stāvēs, piemēram, stafs, tad nu nez, iespējas, ka tas var beigties ar ļoti nopietniem veterinārārsta izdevumiem. Mums parkā arī ir viens ļoti bravūrīgs vilka jauktenis, kas to vien lien kā dominēt pār citiem suņiem, vispār ne viens, bet divi, bet ne par to ir stāsts, tad vēl aziāta krustojums, un visiem šiem 3 ir saimnieki ar uzskatu, ka lai tak izkaujas, aha, tūlīt es Tev pakaušos, kad aziāts uzmetās manam sunim virsū dabūja no manis ar fleksi pa ķobi un smilkstēdams aizskrēja, Tad kad saimnieks sāka man kliegt virsū par to, ko es darot, teicu - man suns pie siksnas, ja Tavējais kodīs, nositīšu uz līdzenas vietas. Ar otriem diviem ir vieglāk, jo Delta viņus jau sajūtot pa 100m attālumu pozicionē sevi tā, ka lai tik viņi pienāk klāt, reāli, nu tie ir tie 2 suņi, kas pusaudža gados ir centušies pār viņu dominēt un tagad sekas ir tādas, ka mans suns viņus ienīst un tikai aiz cieņas pret mani nekarājas pavadas galā. Bet paldies Dievam, manējais ir atsaucams un kontrolējams. Tā kā pie situācijas, kad manējais nav pie pavadas un tie skries viņam virsū, es savējo varēšu piesaukt un tad jau tie divi ar dabūs pa ķobi jau no manis. Jo viņi kā duriki nesaprot, ka ja bulka kodīs, tad slikti būs vieņiem, to jau pierādīja pāris gadījumi, kad tie uzmetās manam virsū un tad pēc tam abiem bija ārstēšanās kurss, lai gan tas bija tikai uz sekundēm trijām, piecām, kas notiktu ilgākas saķeršanās gadījumā pat negribu domāt. Bet par suņiem, kas nesās virsū lielā ātrumā, ļoti labi noder "Fū" vai "Nedrīkst" pilnā rīklē, kad rudenī pa Siguldu staigājām, tur dzīvo tādi interesanti cilvēciņi, kas savus suņus vienkārši palaiž un tad tie sasitās baros kopā ar klaiņojošiem suņiem un tur ir no kaukāzieša, līdz dalmācietim un vilkam un dažas kuces, nu kad tāds bars metās virsū atliek vien viena no divām komandā pilnā balsī, suņus aiz sevīm, un jau nākamajā dienā, kad gāju garām tam baram, viņi atkal paskatās un grib mesties virsū, jau sāk skriet, man atkila uz viņiem vienkārši paskatīties un "uzbrukums" izbeidzās pats no sevis...

[murkata]

interesanti, man arī ir bijušaš tāda situācijas. Arč vēl bija mazs. mums skrēja virsū vilks. neesmu pārliecināta, ka šis būtu tā uzreiz kodis, bet riskēt negribēju. un neko nezinādama, tieši tā arī izdarīju - suni aiz sevis, pati kareivīgā pozā un skaļi uzsaucu "Fu". nostrādāja
man vienam paziņam ir teleskopiskais steks. atļaut atklātai nēsašana. patiesībā, diezgan nopietns ierocis. domāju, var būt vajag tādU?....

[OrlandoSeaHorse]

"suņiem ir obligāti jāļauj uzrūkt - viņiem savā starpā ir jānoskaidro attiecības, jādod sunim brīvība"
Vārdusakot, tas bija graujoši. Man pilnīgi bail paliek rādīties uz ielas, zinot, ka noteikti ir daudzi līdzīgi domājoši personāži ar suņiem.

Ja godīgi - tu mani arī nobiedēji. Jā, protams, es zināju gan, ka ir cilvēki, kas ne visai izprot suņu turēšanas noteikumu pamatā esošo "filozofiju" - kāpēc nevar ļaut kauties. Bet ka tik traki....
Vienmēr būs situācijas, kad suņi tomēr sakaujas, nevar 100% nosargāt, kāds saimnieks ir tusnis un nesaprot, kas notiek, cits izsprūk, kāds pēkšņi izdomā, ka jāmaina imidžs no mieramikas uz nindzju... Bet nu ka cilvēks tīšām cer, ka izkausies. Nu, ja, suņu cīnas aizliegtas, bet gribās. Kādreiz teica, ka brīvība ir līdz tai robežai, kur tā sāk ierobežot otra tiesības.

Tēvam vari paskaidrot, ka kaut vai 1000-kārtīgs VAS, tomēr, ja Rondim jau ir 11 gadi, tad kāds jauns, veikls, bet kautiņos pieredzējis bezkauņa viņu var krietni sakost, vismaz līdz invaliditātei, ja ne pavisam Ja tas kautiņš būs pa nopietnam, ar kādu kas vaļā nelaidīsies, nebūs, ka mazliet uzrūc, mazliet zobus parāda un paklabina.
Kā tēvam pašam patiktu WC apmeklējuma laikā pakauties pret kādu psihiski slimu 20 gadīgu karate melno jostu? Jo suņa pastaiga ar kautiņu apmēram tas pats vien ir. Un veterinārie izdevumi? Vai arī viņam Rondis jau ir apnicis un ja kas, tad špricēs nost? Pavisam nopietni.

Tāpēc pieļauju, ka ir cilvēki, no kuriem veļas agresija un suns ir veids kā to parādīt...

Es pirms dažām dienām tieši to pašu nodomāju. Mums te ir viens kaimiņš ar palielu melnu suni, vilkveidīgo (varbūt šķirnes, bet es viņu esmu "redzējusi" tikai tumsā un ne jau izstādes stājā, bet rēcošu un mums virsū raujošos). Vienmēr satiekamies vēlu vakaros uz šauras taciņas. Sagadīšanās? Tā kā tas suns ir pavisam melns, es viņu ieraugu tikai tad, kad viņš jau ir praktiski klāt. Principā nav vajadzības mukt pa lielu gabalu no jebkura cilvēka, ar vai bez suņa, tikai šis tāds gadījies. Kuram sunim vienkārši paejam garām, ar kuru draudzējamies, bet šitā... Es ar savējiem cenšos padot ceļu, lai starp suņiem būtu iespējami lielāks attālums, lieku suņus aiz sevis, turu īsās saitēs, utt. Kaimiņš kādus 5-10m no mums tam sunim kaut ko uz austiņu pasaka un tad paņem sev tai pusē, kur mēs esam (vienalga, vai sev labā, vai kreisā pusē, vienmēr mūsu pusē). Nekad viņš nepaiet tā, lai palielinātu attālumu starp suņiem, tātad es iemūku kādas mājas garāžas piebrauktuvē, bet viņš iet pa tās pašas puses trotuāru mums tuvu garām (bez problēmām varētu pāriet ielas otrā pusē, mašīnu nav), suns rūc, rej, trako. Virsū tieši nelaiž (tomēr te likumi ir un ievērošanu arī nodrošina), bet līdz mums paliek mazāk par metru, zobi turpat pie deguniem. Manējie tad arī abi muguru negriež, tādi paši zobi ir pretī. Tad gan es viņus turu ciet, bet ja nu gadījumā tas otrs sprūk vaļā, tad vismaz tiks sagaidīts. Ja spruks, tad ar inerci vien būs virsū, attālums nekāds, bet enerģija pamatīga. Saimnieks neko, riebīgu skatu lūr uz mani (sākumā es mēģināju sveicināt, bet tas nedarbojas) un kad abi ir pagājuši garām, tad viņš to suni slavē!!!! No saimnieka puses tā ir pasīvā agresija, it kā "es jau neko", tieši suni mums virsū nelaiž, bet nu neko arī nedara, lai izvairītos no iespējama konflikta, drīzāk provocē. Es jau nezinu, ko viņš saka tam sunim pirms iet mums garām, jebkurā laikā viņš var attaisnoties, ka ir mierinājis. Un es tagad nevaru saprast, ko lai dara. Atstāt kā ir - nu vismaz neomulīgi, ja nu vienreiz tā saite neiztur vai suns izmaucas (un es nedodu ne 5, ka tas tips to neiekārto tīšām), teikt viņam kaut ko, ja tā, tad ko? Vēl ir variants rakstīt uz vienu iestādi, kas tad izsaka oficiālu "fui", vai varbūt viņi var arī kko vairāk. Un ja es apmēram šādi uzrakstītu, vai tas būtu saprotami, kas man tieši nepatīk? Kā jūs domājat?

[silverequs]

OSH, a jums neietu šitas cauri, ka tas tipāžs tjip draudēja Tev ar suni, rezultātā Tavs vārds pret Viņējo, a Tu saki, labi uztaisam sunim psiholoģisko testu tad redzēsim, kas vainīgs,kas ne, un viss visiem skaidrs. Nu kaut kā tā, vai tad jums tur nav kaut kādi turēšanas ierobežojumi agresīviem suņiem? Nu, piemēram, LV var rakstīt policijā iesniegumu par to, ka suns citam uzrūca un tas radīja pamatīgus draudus Tavai un Tava suņa drošībai. Kaut kur jau tos punktus kopēju ārā no tā likuma priekš Gabo, bet neatceros vairs kur...

[anemone]

mums ar te pirms paris dienām bija gadījums, kurā es saimnieku nekādi nesaprotu... pastaigājāmies netālu no mājas, kad dzirdu, kā kāds milzonīgā ātrumā mums tuvojas.. izrādās saimnieks savu agresīvo stafordšīras terjeru ir palaidis vaļā bez pavadas.. suns uzreiz klupa manam sunim kaklā, par laimi neiekrampējās, tad nu sargāju suņa galvu un kaklu, kamēr šis koda manējam kājas... laikam bezpalīdzīgāk nemaz neesmu jutusies... tā nu mēr riņķojām, kamēr pienāca saimniece.. un vienīgais, ko viņa pateica, domājusi, ka nebūs tik agresīva, jo mekējoties... es biju bez vārdiem.. tā nu dziedējam rētas sunim un manu psiholoģisko traumu... varbūt kādam ir kāds padoms, kādu līdzekli nēsāt līdzi, lai šādas situācijas neatkārtotos... doma laikam ir par kaut kādu gāzes baloniņu..

[hypnozze]

Prieks, ka gūtas tik daudz noderīgas atbildes Paldies, tiešam interesanti uzzināt Jūsu pieredzi.

Bija jau man nojausma, ka tomēr man būs taisnība, bet šad tad, ja otrs runātājs izrādās krietni bravurīgaks, skaļāks un piktāks (nemaz nerunajot par to, ka tēvs), tad sanāk pēc tam šaubīties un meklēt atbildes no citiem.

Beidzot atradu arī pielietojumu vasarā tapušajam paštaisītajam spieķim (nav man gluži vajadzības pēc tāda, bet tā kā bija izdevība to darīt, tad kāpēc gan ne? ).
Proti, paņēmu šodien līdzi pastaigas laikā un, kur bijis, kur ne, klāt nemanāmi pieskrējā viens mazizmēra rējējs un sāka mums riņķot apkārt. Pietika vien mazliet piepacelt rokās spieķi, kad tas bija tālēs zilajās + lieti noderēja, kad manējais, mājās pārnākot, sāka lavīties uz sveša kaķa pusi, gluži kā svaigu gaļas gabalu ieraudzījis - pieliku spieķi priekšā sunim, šis pārsteigts apgriezās pret mani un viņa skatiens man pateica:"Nu jā, joki mazi..tavs kaķis, tavs." un mierīgi aizčāpoja uz pavisam otru pusi

Un kā tādam personāžam varētu likt mainīties, ja citos neklausās un skaidri pasaka, ka par visiem citiem ir nospļauties (ne tikai suņu jautājumā)? Saprotu jau, ka citus mainīt nevajag un laikam nevar, ja pats negrib - jāmainās pašiem, bet ja tas skar citus? Citu dzīves vai pat dzīvības? Vai arī vismaz kā ar tādu sadzīvot?

Nu trakums, labi vien, ka ar suni viņš pastaigās nedodas vispār, ja nu vienīgi dažreiz līdzi man un sunim un visu ceļu pavada vienā vienīgā rūkšanā.
Es saprotu, ka svešus cilvēkus ar līdzīgiem uzskatiem rehabilitēt ir iespējas tuvu nullei, bet ar 'savējo' jau it kā vajadzētu varēt 'tikt galā', vai ne?

Jā, redzu, ka šādas problēmas ir ļoti izplatītas. Vienīgais pamatrisinājums, kuru es saskatu, ir līdzjūtība. Tikmēr kamēr būs vienalga par citiem, nekas nemainīsies. Likumi tam nav domāti. Tam ir jānāk no sirds. Jācenšas šad tad iejusties tā cita lomā un tad izsecināt, ko tu vēlētos šadā situācijā sagaidīt no citiem - vienaldzību vai labvēlību?

Un jā - es ļoti labi saprotu, ka mans suncis ir švakā formā vecuma dēļ un ka tamlīdzīgā cīniņā viņam diez vai izdotos tikt cauri sveikā. Es pat vispār nestādos priekša, kā suņi var tā kauties - sāp taču nežēlīgi..

Vakar laikam biju pamatīgi pārņemta ar pārdomām par situāciju, ka pat sapnī rādījās līdzīgs sižets - gājām ar suni pastaigā, mums pretī traucās milzīgs suns, precīzāk, kaukāzietis. Es metos aizstāvēt savu suni un kaukāzietis uzmetās taisni man virsū. Un tad es pamodos.

Un par to cilvēku sasvtarpējo izrēķināšanos, izmantojot kaušanos, - domāju, ka viņš atbildētu, ka neviens viņam neuzdrīkstētos uzbrukt, kā arī, ja vajadzētu, sadotu pretī. Patiesībā tagad atceros, ka viņš 'savā laikā' (ilgus gadus bijis policists - jā, ar tādiem uzskatiem mēdz būt mūsu 'aizstāvji') ir saskatījies uz 'paklausīgajiem' dienesta suņiem, kuri speciāli gatavoti, kā brukt cilvēkiem virsū. Laikam tas viņam likās baigi feini, nu gluži kā mazam puisim sarkans ferari. Pat mūsu suni viņš dažas reizes aizvilka uz tādiem treniņiem un tad man nācās krietnu brīdi pasvīst, lai pieliktu topošo briesmoni pie vietas (mēdza uzrūkt).

Eh, nav jau pareizi tā izteikties par savu ģimenes biedru, bet, ja izprovocē, tad jārēķinās vismaz ar kaut kādām sekām. Un es jau to visu nedomāju ļauni, vienkārši saku, ko redzu.

Jā, ar tiem agresīvo suņu slavētajiem arī esmu saskārusies, laikam baigi forša sajūta, ja jātur ar nostieptu pavadu rēcošs zvērs - laikam sajūties tāds varens..
Diez kas notiktu, ja tas saslavētais suns izrautos un izdarītu, to ko saimnieks pirms brīža atzina par labu esam? Aizietu un iedotu kauliņu? Laikam tie tādi tuvredzīgi ļautiņi.

[OrlandoSeaHorse]

svešus cilvēkus ar līdzīgiem uzskatiem rehabilitēt ir iespējas tuvu nullei, bet ar 'savējo' jau it kā vajadzētu varēt 'tikt galā', vai ne?

Vecākus izmācīt? Pat nesapņo. Absolūti bezcerīgs gājiens. Ja paši pamazām pie kādiem secinājumiem nonāk, tad priecājies, bet kaut ko iestāstīt.... Tu taču esi viņu mazais bēbis! Tādi neko nezin un neko nesaprot. Uz mūžu.

Un par to cilvēku sasvtarpējo izrēķināšanos, izmantojot kaušanos, - domāju, ka viņš atbildētu, ka neviens viņam neuzdrīkstētos uzbrukt, kā arī, ja vajadzētu, sadotu pretī.

Neviens nav tāds supervaronis, ka neatrasots pārspēks. Nu, ja viens psihs karatists viņam neliktos pietiekams arguments, tad piemetam klāt vēl bariņu sapīpējušos thai bokserus ar elektrošokeriem. Ja vēl fantāzija neieslēdzas, tad varbūt Gozilla? Atceries, kā bērnudārza visi lielījās "a es, a man, nē, tu neko, es!!!! mans!!!!"

kā suņi var tā kauties - sāp taču nežēlīgi..

Pirmkārt suņiem tiešām ir citāda sāpju uztvere, nekā cilvēkam. Un otrs - kautiņa laikā daudz ko nejūt, adrenalīns, utt. To tik vēlāk, pie dr. saprot, ka dumji bija.

[Darlina Nesija]

Un ir vēl kas svarīgs šajās suņu "attiecībās".Ne vienmēr pēc skata spēcīgākais ir tas stiprākais. Tā teikt,neskati vīru pēc cepures.Aizvakar biju par liecinieci tam kā pavisam mazs krancītis nopietni apskādēja kāda liela auguma vasveidīgo.Un tikai tāpēc,ka lielā suņa saimnieks neļāva sunim neko darīt,bet mazais kvekšķis,palaists pa parku izskrieties lielajam sunim tā iekrita krāga,ka šermuļi pār kauliem pārskrēja un vel lielajam sunim purnā līdz asinīm ieķērās.Lielā suņa saimnieks tik vien kā spēcīgi uzbļāva kvekšķim un sīkais prom bija,nezin kur saimnieks tajā brīdī atradās. Un kā jau tēmas sākumā bija minēts,kas notiktu ja vasveidīgā saimnieks pieļautu ,ka lielais suns atbild uz cīņu?No mazā kvekšķa slapja vieta pāri nepaliktu!Bet kvekšķis ta visticamāk saimnieku,jo ar šiku kaklasiksnu vazājās,kur saimniekam prāts laist šitādu kašķu pūzni savā vaļā.
Tāpēc apbrīnoju cilvēkus,kas spēj valdīt par savu suni,it īpaši extra lielajiem suņiem,kur cilvēcisks spēks nelīdz,tikai vārdu spēks...