Ja kādam ir laika aizpildīt ZPA par Mazo princi

[zanee]

Pašlaik rakstu ZPD un man ļoti noderētu, ja Jūs aizpildītu šo aptauju.
http://www.visidati.lv/aptauja/762691649/

[OrlandoSeaHorse]

Aizpildīju. Trūkst jautājums "vai jums šī grāmata patika?" - Riebās, absolūti. Un konstatēju, ka maniem bērniem arī. Nez, kas tur ir tik kaitinošs?

[Elbe]

Aizpildīju. Man ar riebās, bet tikai tāpēc.ka tur nebija action. man no bērna kājas asaraina siekalošanās un dzīves jēgas meklēšana ir riebusies. Vienīgā praktiskā atziņa no tās grāmatas ir par atbildību, bet to jau traktē dažādi. Savulaik to grāmatu lasīja pa radio tādā aizgrābjošā patētiskā pusidiotu tonī, ka nevienu prātīgu atziņu tur nevarēja saklausīt.

[wolf-eyes]

Aizpildīju. Man ar riebās, bet tikai tāpēc.ka tur nebija action. man no bērna kājas asaraina siekalošanās un dzīves jēgas meklēšana ir riebusies. Vienīgā praktiskā atziņa no tās grāmatas ir par atbildību, bet to jau traktē dažādi. Savulaik to grāmatu lasīja pa radio tādā aizgrābjošā patētiskā pusidiotu tonī, ka nevienu prātīgu atziņu tur nevarēja saklausīt.

Ļoti daudz negatīvisma dažās rindkopās.
Netaisos nevienu mācīt un moralizēt, bet varbūt šī analoģija liks aizdomāties:
Reiz pie Budas atnāca kāds cilvēks, kas bija dzirdējis, ka buda ir iecietīgs pret visiem, un sāka uz viņu kliegt un nogānīt, un tad gaidīja reakciju.
Buda vaicāja cilvēkam- draugs, ja pie tevis atnāk kāds tirgonis, kas piedāvā tev savas veltes, bet tu no tām atsakies, tad kam tās piederēs- tam, kurš tās piedāvāja, vai arī tam, kurš no tām atteicās?
- Protams, ka tam, kurš piedāvāja!
- Tieši tāpat es tagad atsakos no tā, ko tu man "sniedz". Paturi vien apvainojumus pats un diemžēl, draugs, tev par tiem būs jāatbild, kamēr man ar to nav nekāda sakara.
....
Respektīvi, ar negatīvismu un citu apvainošanu (dziļi subjektīvu) mēs nodarām kaitējumu vienīgi sev.

[D'Karlo]

Pirmkārt - prieks ka aptaujas autors ir sastādījis aptauju, lai tiešām kaut ko noskaidrotu. Liels +

Un par riebjas... es visu dienu domāju, vai kaut ko teikt... stāsts pats par sevi ir ļoti dziļš - ne tikai banālās frāzes par atbildību par pieradināto dēļ. Neviens jau viņu nespieda jums lasīt. ja vajadzēja "skolai" - pārskrien pāri un miers... nav ko mocīties. Bet ne jau skaļi bļaut "riebjas" par darbu, kuru pārliecinošs vairākums sauc par unikālu un ģeniālu.

[undd]

Katram jau savs, nav par ko apvainoties, un tas, ka lielais vairums kaut ko uzskata par unikālu un ģeniālu, vēl nenozīmē, ka tas tāds arī ir. Zināmām aprindām cilvēku liekas pareizi, ka jāpatīk ir Tomam Veitam un Salvadora Dali gleznām, ja otrais vēl ir gaumes jautājums, par pirmo vispār nesaprotu, kā tā neskaidrā dzēruma vāvuļošana var tikt uzskatīta par mūziku un dziedāšanu, lai gan esmu no tiem, kuram viss dalās patīk vai ir vienaldzīgs un netraucē (izņēmums varētu būt Suitu sievas utml).
Es bērnībā un līdz pat ļoti ilgam vecumam biju grāmatu frīks, man vienkārši patika lasīt grāmatas, esmu izlasīju daudz, tai skaitā patika daudzu nīstā Zaļā zeme, Zemesvēzi dzirdēt un daudzi citi veclatviešu garadarbi, vienīgais, ko nu nekādi nespēju izlasīt, bija Straumēni. Par absolūtu gara darbu uzskatu Zimmela "Cilvēks nav vientuļa sala", bet pieļauju, ka, ņemot vērā grāmatas smagumu un domu, droši vien arī tā daudziem nepatīk.
Par Princi runājot, lasīju to mazos padsmit gados, man patika, kaut ne tuvu neesmu asaraini siekalojoša žanra fans.

[eldberg]

Bet ne jau skaļi bļaut "riebjas" par darbu, kuru pārliecinošs vairākums sauc par unikālu un ģeniālu.

kāpēc nē? tu kāds komunists kas kritiku nepacieš

Katram jau savs, nav par ko apvainoties, un tas, ka lielais vairums kaut ko uzskata par unikālu un ģeniālu, vēl nenozīmē, ka tas tāds arī ir.

+1

[Lilita]

Tagad labi, droši var teikt, kas patīk un nepatīk. Es 35 gadus atpakaļ atļāvos skolā pateikt, ka man nepatīk Rainis...
"Mazais princis" man patīk. Pirmo reizi izlasīju apmēram 9 gadu vecumā.

[wolf-eyes]

Bet ne jau skaļi bļaut "riebjas" par darbu, kuru pārliecinošs vairākums sauc par unikālu un ģeniālu.

kāpēc nē? tu kāds komunists kas kritiku nepacieš

Katram jau savs, nav par ko apvainoties, un tas, ka lielais vairums kaut ko uzskata par unikālu un ģeniālu, vēl nenozīmē, ka tas tāds arī ir.

+1

Kas tur ko apvainoties, es, tāpat kā citi, izteicu viedokli.
Brīva Latvija, katrs ir tiesīgs rīkoties tā, kā uzskata par pareizu.

[OrlandoSeaHorse]

Es visu uztveru vizuāli, runātais pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā, arī no grāmatas atceros tikai tās briesmīgās bildes, tā ka es pat neatceros un diez vai kādreiz tiešām zināju, kas tur teikts, izņemot pāris slavenos citātus. Toties to ēnā augušo princi, ar vētrā plīvojošo šallīti, uz tās mazās pumpainās planētiņas, no kuras var nokrist, ja vispār mēģina kustēties, to gan atceros.

[undd]

wolf-eyes, nebija jau tas jāuztver tik personīgi, es jau arī izteicu tikai savas domas

Toties to ēnā augušo princi, ar vētrā plīvojošo šallīti, uz tās mazās pumpainās planētiņas, no kuras var nokrist, ja vispār mēģina kustēties, to gan atceros.

Secinu, ka man vienkārši problēmas ar iztēli Kā teica mana kolēģe - ja bērnībā nav bail no tumsas, tas liecina par iztēles trūkumu, man bail nebija, un arī Mazā Prinča bildēs neko šausminošu nesaskatīju

[wolf-eyes]

wolf-eyes, nebija jau tas jāuztver tik personīgi, es jau arī izteicu tikai savas domas

Secinu, ka man vienkārši problēmas ar iztēli Kā teica mana kolēģe - ja bērnībā nav bail no tumsas, tas liecina par iztēles trūkumu, man bail nebija, un arī Mazā Prinča bildēs neko šausminošu nesaskatīju

Kādreiz es arī domāju, ka viss ir grāmatās.
Bet īstenībā viss ir lasītājā pašā.
Katrs no vienas un tās pašas grāmatas "dabū ārā" kaut ko citu...cits patiešām no dažiem vārdiem -veselu sapņu valstību..asociācijas aizsauc uz iztēles zemi...
Lūk, manuprāt, kaut kas ļoti labs par šo tēmu:
http://www.satori.lv/raksts/27/Hermanis ... n_lasisanu
Te izgriezums:(par lasītāju, trešā tipa lasītāju)
"Viņš negrib sevi ne izglītot, ne izklaidēt, pret grāmatu viņš izturas gluži tāpat kā pret ikvienu citu lietu pasaulē, tā viņam kalpo vienīgi par izejas punktu un ierosmes avotu. Būtībā šim lasītājam ir vienalga, ko viņš lasa. Viņš lasa filozofu ne jau tāpēc, lai tam ticētu, lai pieņemtu tā mācību, arī ne tāpēc, lai ar to strīdētos vai to kritizētu; viņš lasa rakstnieku ne jau tāpēc, lai tas viņam izskaidrotu pasauli. Viņš izskaidro pats. Viņš — ja gribat — ir visīstākais bērns. Viņš spēlējas ar visu, un savā ziņā viņam taisnība: nav nekā izdevīgāka un prātīgāka kā ar visu spēlēties. Ja šis lasītājs atrod grāmatā skaistu sentenci, gudrību, patiesību, viņš to joka pēc vispirms mēģina apgriezt kājām gaisā. Viņš sen zina, ka ikvienai patiesībai ir otra puse, kas arī ir patiesība. Viņš sen zina, ka ikviens uzskats gara pasaulē ir pols, kuram eksistē tikpat labs pretpols. Atrazdamies asociatīvās domāšanas varā, viņš ir bērns, tomēr viņam nav sveša arī cita domāšana. Un tā šis lasītājs vai — daudz vairāk — ikviens no mums, nonācis uz šīs pakāpes, spēj lasīt visu ko — romānu, gramatiku, vilcienu sarakstu, tipogrāfijas burtu paraugus. Brīdī, kad mūsu fantāzijas un asociatīvās spējas ir sasniegušas visaugstāko punktu, mēs taču vispār vairs nelasām to, kas mūsu priekšā rakstīts uz papīra, bet gan peldam iedomu un ideju straumē, kas veļas pār mums no izlasītā. Tās var rasties no teksta, tās pat var pamosties tikai no burtu veidoliem. Sludinājums laikrakstā var kļūt par atklājumu. Visaplaimojošākā, visapliecinošākā doma var celties no pilnīgi vienaldzīga vārda, ja apgriež to kājām gaisā un bīda tā burtus kā mozaīkas figūriņas."