Es, izrādās, jau kopš jaungada dzīvoju pārsimts metru attālumā no žultaina onkulīša-piemājas autostāvvietas sarga. Visu ziemu sēdēja savā būdiņā... Saulainajā pirmdienas rītā izejam pagalmā-onkulītis kautko rosās pa savu stāvvietu, atstājis pusvirus vārtus, kas norobežo mūsu pagalmu no stāvvietas. Suņi aizskrien pa darīšanām, es tikmēr tur pat, kādus 20 metrus līdz konteineram miskasti izmest. Metot miskasti dzirdu, ka onka kautko bļauj krieviski. Pagriežos-mani suņi ielīduši pa to spraugu, ostās gar stāvvietas stūri-kādu 100 m rādiusā no visām mašīnām, no ankulīša.. nevienam netraucējot, neko neapdraudot. Onkulītis pakampj sniega lāpstu un SKRIEN pāri stāvvietai pie maniem suņiem, to lāpstu draudīgi vicinādams
Paspēju iesaukt suņus iekšā, kamēr viņš atnesās. Vārtus aizverot uz mani kautko brēca-krieviski. Daudz, daudz trīsstāvīgo, pankūku un vēl kautko, ko nesparatu
Es ļoti ceru, ka viņš ir no draudētājiem, ne darītājiem. Otrdien Fricim sākās simptomi...
p.s. piedodiet-es mazliet jūku prātā. nevaru sagaidīt analīžu rezultātus.
Cilvēkam vajag suni, reizēm pat divus.