Tās bērzlapveidīgās sēnes, kas sabojās mērci ir viegli atšķirt no īstajām bērzalpēm, jo viņām ir rozā kātiņš, pilnīgi visām - gan lielām, gan mazām. Bērzlapēm kātiņš ir tikai balts. Mērcē noteikti nevar griezt, bet, ja izvārīsi, viņas paliek zilganas vai zaļganas un viegli katlā atrast un izlasīt ārā. Nav indīgas, bet ir negaršīgas. Mēs viņas par sīvenēm mēdzam saukt. Mežā var arī pārbaudīt, piešaujot mēli pie kātiņa - tas ir sīvs.
Mahoviki ir priežu bekas - gaiši brūnas, ar puņķaini glumu cepurīti un gaiši dzelteniem stobriņiem. Ja mērcē cep un negrib, lai mērce ir staipīga kā puņķi, jāvelk cepurītei ādiņa nost. Ļoti maiga garšā, neitrālāka kā baravikām un gailenēm.
Mērces tiesai pāris saujas, ar suni staigājot, esmu lasījusi visādas sēnes - podiņus, bērzlapes, mahovikus. Visu pēc tam sacep kopā, nav ne vainas. Starp citu, LV sēņu trakums nu jau ir gandrīz cauri. Par vēsu viņām laikam paliek.
Lai sajauktu bērzlapi ar mušmiri, ir jābūt vai nu pusaklam vai visai lielam idiotam - visdrošākā metode ir kātiņš. Bērzlapei tas ir tīrs, mušmirei - vienmēr ar plīvurīti.