Māra, nu beidz, nopietni pret Tavu suni ir tāda attieksme? Es nestaigāju ar suni kā paranoiķe, turēdama to visu laiku cieši klāt vai metoties prom kādu ieraugot, nebāžu tikai savu degunu tur, kur kāds varētu ķerties pēc karvolola, piemēram, bērnu laukumi. Visādi citādi es skatos pēc apstākļiem, ja garām iet nobažījusies mamma ar bērnu, es suni paņemšu ciešāk, ja iet pārītis jautri čivinādami, neliekos par viņiem ne zinis un suns var ostīties savā nodabā pilnīgā mierā. Es nezinu, kur daudziem trāpās tie briesmīgi bailīgie vai agresīvie cilvēki, bet es taču arī katru dienu eju ar suni ārā, pie tiem pašiem cilvēkiem, nu nebrūk man neviens virsū, arī histērija nevienam nesākas. Ir, protams, bijuši gadījumi, piemēram, kad viena sieviete gandrīz zem mašīnas paleca, pie tam vēl bļaudama tā, itkā viņai patiešām kāds būtu stilbā ieķēries, bet ar suni no viņas atradāmies ~ 5 m attālumā
Šādi nepatīkami starpgadījumi man ar visu manu asinssuni gadās varbūt reizi pusgagā, ja ne vēl retāk. Biežāk domstarpības sanāk ar mazizmēra nepaklausīgu suņu saimniekiem, kuriem metas stīvas kājas no tā, kad viņu bumbulīši, skaļi riedami, pinās bulterjeram zem kājām un uz saimnieka izmisīgajiem saucieniem nereaģē, o jā, tad visu var dzirdēt, i par aizliegumiem, i par briesmoņiem, par uzpurņiem un ko tik vēl nē, bet tas, ka pašu bumbulītis ir neaudzināts histēriķis, nav svarīgi.
Un jā, es to Tavu smukumu viendien pirms pāris nedēļām pie Āgenskalna tirgus redzēju, saites otrā galā gan bija puisietis, bet suns Tavs, traki smuks