Draugu ģimenē puika (6 gadnieks) grib suni, kas, protams, viņam nespīd, bet māte grib paņemt kaut kad uz pāris dienām mūsējo vilkveidīgo, lai sīcis saprot, kā tas ir katru rītu/vakaru vest to pastaigās, utt.
Pie viņiem ar suni esam daudz viesojušies, puika no suņiem nebaidās (laukos kāds tur arī laikam bija sīki iekampis - nekā briesmīga), māte ir no laukiem, arī zina, ka sunim ir zobi un raksturs

Ideja man patīk, īpaši ērti tas varētu būt kādā brīdī, kad mēs paši esam kaut kur izbraukuši, bet no Jums, forumieši, es labprāt uzklausīt ieteikumus, ka šo pasākumu padarīt iespējami drošu bērniem (tur ir arī divgadniece), sunim un apkārtējiem?

Noteikumu "nekad neatstāt vienatnē bērnu ar suni" klāstu visiem riņķī apkārt un par to nebūs problēmu. Suns nav nekāds bērniem ūberdraudzīgais, bet vismaz mūsu klātbūtnē nevienu nav mēģinājis apēst. Kaut kad, kamēr es vēl saldi gulēju, laukos suns ar viņiem aizgāja nelielā divu stundu pārgājienā - esot bijis ok, neignorējis viņus.

ok, ja neviens nebļauj, tad jau laikam ideja nav klaji muļķīga

Vai arī tieši otrādi
Mans subjektīvais viedoklis - es tā nedarītu. Gan no suņa, gan bērna/vecāku "viedokļa".
Paciemoties, tā ir cita lieta. Bet "paņemt pamēģināt" Tam pārāk daudz negatīva nāk līdz. Tik īsā laikā suns bērnam nepaspēs apnikt, lai bērns šo domu atmestu, bet tieši otrādi - pieķersies un būs lieki kreņķi par suņa zaudējumu. Vēl tas bērnam māca, ka dzīvnieku var paņemt paspēlēties un pēc tam nelikties par viņu ne zinis, nekādas atbildības utt..
Jāņem vērā arī, ka suns nebūs savā vidē, savā komforta zonā utt Vai šāds eksperiments ir tik būtisks, lai tam pakļautu savu suni? Nedomāju viss...

Tad jau labāk - lai mammīte pavadā savu bērniņu uz patversmi, izved pastaigāties patversmes sunīšus, sagādā barību, samīļo.

Bērns ļoti labi zina, ka konkrētais suns viņam nespīd, ar to problēmu nebūs.

Nedomāju, ka tur pat iet runa par spīd/nespīd. Bērns ir tāds radījums, kas spējīgs pieķerties visam un tik un tā beigās būs bēdīgi. Un ko, ja bērns pierāda, ka suni ārā vedīs un viss ir fantastiski, bet vecāki tik un tā suni negrib? Liekas ilūzijas un ļoti bēdīgs bērns.
Es savu suni, lai cik apzinīgu, neuzticētu svešai ģimenei ar bērniem. Nekad nevar zināt kas un kādā situācijā notiek, nez vai ir vērts riskēt ar savu labāko draugu.

Man arī ir bērns šajā vecumā un lai cik labi mazais cilvēciņš saprastu notiekošo, jūtas un emocijas tomēr uz visu reaģē savādāk. Pietam mazam bērnam vairāk ietekmē tieši šīs jūtas, nevis tā saprašana.

Felix_PS wrote:Bērns ir tāds radījums, kas spējīgs pieķerties visam un tik un tā beigās būs bēdīgi. Un ko, ja bērns pierāda, ka suni ārā vedīs un viss ir fantastiski, bet vecāki tik un tā suni negrib? Liekas ilūzijas un ļoti bēdīgs bērns.

Prasti runājot - bērna čakarēšana.

Felix_PS wrote:Es savu suni, lai cik apzinīgu, neuzticētu svešai ģimenei ar bērniem. Nekad nevar zināt kas un kādā situācijā notiek, nez vai ir vērts riskēt ar savu labāko draugu.

Mani suņi, zirgi un visi pārējie dzīvnieki ir bērnu droši, bet es pat savu bērnu neatstāju ar viņiem vienu. Lai cik godīgi, mīļi utt būtu - tie tomēr ir pirmāmkārtām dzīvnieki.

Dulla, bet tomēr ideja (es arī pret suņa atstāšanu, tas ir - es tā nedarītu, ja vien tā ģimene nav makša ģimene ):
Ja nervi atļauj (un visi pārējie apstākļi arī, protams), var sīko uz pāris dienām paņemt padzīvot pie sevis - tad redz ikdienu ar suni no malas, tu visu kontrolēsi, varēsi izstāstīt un pamatot, kāpēc tā un šitā.

paldies par viedokļiem, domāsim!
ar uzticēšanu citiem - kad kaut kur abiem sanāk aizceļot, tāpat suni jāved pie kāda rada/drauga.

Man gana daudz nācies redzēt bērnu asaras...to bērnu, kas tiek atvesti sunīšus paskatīties, bet kuru vecāki neplāno suni iegādāties.
Pa tām pāris dienām bērns tāpat nesapratīs kas ir atbildība, ko nozīmē rūpes par dzīvnieku u.tml.

peecis wrote:ar uzticēšanu citiem - kad kaut kur abiem sanāk aizceļot, tāpat suni jāved pie kāda rada/drauga.

Ir tāda lieta, bet mēs atstājam superpuperatbildīgiem cilvēkiem, kuri zin, ar ko būs darīšana vai ir jau suņu saimnieki, kur uz pāris dienām to suņu vienkārši ir vairāk. Bērni līdz šim nav bijuši iesaistīti, kas ir labi. Drošāk. Jo ne bērnu, ne suni 100% nevar izkotrolēt un ja abi jau nav uzauguši kopā...

Un par to bērnam parādīt, kā... Nu to noteikti var tikai tad, ja tiešām vecāki nečakarē un IR GATAVI ņemt suni, apzinoties, ka pašiem vien būs viss jādara. Tas ir tāpat kā, piemēram, apsolīt jaunu velo, ja skolā vidējā atzīme būs x. Godīgas un atklātas attiecības - tad visko var štukot, lai visas puses apmierinātas.

Un var jau sākt ar žurciņu/kāmīti sākumā...

Creme de la Creme,