Santa wrote:Tātad,nevarēju saņemties doties uz izstādēm,varbūt aiz aiznemtības,bet varbūt dēļ mīlestības pret kādu klaidonīti.Jau 2 nedēļas ik pa laikam piebaroju aptuveni 6-8 mēnešus vecu klaidonīti,kuru vietējie iesaukuši par "Meiteni" ,kucīte ir diezgan kaulaina,staigā pakaļ cilvēkiem,diedelē ēdienu,paldies dievam,neviens viņu neatgrūž un vienmēr ar kautko pacienā,kucīte ir vidēja auguma,taču pacēlu viņu rokās un likās ka no tā kaulu kambara nav vairāk kā 10 kg. Gribēju ņemt sev,bet cilvēki teica,ka kāds jau to ir mēģinājis,bet kucīte neuzticās cilvēkiem un viņai labāk patīk klaidoņa brīvība. šodien domāju,jānopēr sunei tārpu zāles,un ar cīsiņiem jāiebaro,jo manuprāt ēst viņa dabū,bet viņai ir daudz tārpu.Patiesībā,es viņu sev gribētu,jo viņa ir burtiski mans ideāls. Pašlaik man līdz celim, ar vidēji biezu spalvu,smalkas uzbūves un sejiņā manāms VAS un augumā kautkas kurtveidīgs,bet kažoks viņai kā krievu kurtam,balta ar brūniem pleķīšiem un masku uz sejiņas.Esmu mēģinājusi ar viņu iedraudzēties,gandrīz sanāk,bet viņas neuzticība ir manāma,viņa asti gandrīz neluncina un pie katras straujākās kustības saraujas.Žēl sunes...
Tā jau runā, ka suns izvēlas saimnieku, ne otrādi.
Sunim uz ielas nav īstā vieta, tomēr būtu jāmēģina noķert. Grūti tā ieteikt pa gabalu kaut ko, bet ir dažādas metodes kā sunim pielīst. Bet to var darīt tikai tad, kad suns ir pie tevis, jo kamēr tu viņai dod cīsiņus, varbūt kāds met ar akmeni... Mazliet suns ir jāierobežo un jāpiespiež, lai saprot, ka tieši Tu esi tas cilvēks, kam uzticēties.