mazliet jautrībai. Par to, kā iet cilvēkiem, kas nav ļoti informēti par šķirnēm, ciltsrakstiem, klubiem, sistēmām. Man kādreiz bija maza balta sunīte (vizuāli kā Maltas zīda sunītis). Māsai uzdāvināja un teica, ka esot tīršķirnes Boloņas zīda suns, tikai brāķītis, jo vina austiņa tumšāka, tāpēc bez dokumentiem.
Es arī tam noticēju un sunīte bija mans labākais draugs un ļoti mīlēta 14 gadus. Pēc tam man bija pieņemts 6 gadus vecs suņuks, kam saimnieki bija miruši. Tātad suņi kopumā man bija bijuši jau 17 gadus.
Pienāca viena tāda diena, kad mēs ar draudzeni, zinot, ka viņams mammai nepieciešams suns, nolēmām to iegādāties
. Draudzenei pie kam bija bijuši divi tīršķirnes suņi - vācu aitu suns un mittelšnaucers. Un... mēs paskatījāmies, protams, ss.lv un aizbraucām uz Jaunjelgavu (laikam) pirkt Krievu zīda sunīti. Mums parādīja it kā vecākus - pieņemsim, ka tie arī atbilda šķirnes aprakstam un kucēnu... Nu nezinu, kādā afekta stāvoklī mēs abas bijām, ka nepamanījām - 1) to ka sunītim ir reizes divas garākas kājas nekā iespējamajiem vecākiem - stipri augstāks par mammu 2) sunītim austiņas nevis bija apaļas un uz leju bet trīstūrveida un gaisā. Kā papilonam
Bet mēs taču to suni nopirkām! Pareizāk draudzene, bet es biju atbalsta komanda. Nezinu, vai mums šķita, ka ausis nolaidīsies un kājas saruks, vai kas.
Protams, nekādi ciltsraksti nebija. Bet priekš kam - tas taču mājas mīlulis
Sunīte, protams, arī kļuva draudzenes mammas mīlule, bet vizuāli ir ļooooti tālu no krāsainā krievu zīdsunīša.
Ir kaut kas uz papilonu, kaut kas uz toju. Spalva mazliet paplūkāta, daba nervoza.
Principā mēs ar draudzeni abas tobrīd bijām ar juridisko izglītību, gana pieaugušas un tā. Bet nu bijām aitas, ko cirpt
Pēc tam pienāca brīdis, kad iegādājos savu pirmo skoča puiku. Biju jau forumā un citur viskautko salasījusies, izglītojusies. Zināju, ka gribu LKF sunīti, ar ciltsrakstiem, ka slēgšu līgumu u.t.t. Visādus jautājumus uzdevu audzētājai u.t.t. Bet... nepaskatījos sunim mutē. Bija doma, ka iešu uz izstādēm. Otrā vai trešā dienā pēc suņa paņemšanas lepni aizbraucu ar savu skaistuli uz terjeru cienītāju klubu, bet tur man pateica, ka sunim ir totāli nepareizs sakodiens un izstādēs nav ko meklēt. Labi, nebija 1000 eiro un izstāžu ideja nebija ļoti svarīga, jo tajā pieredzes arī nebija un nav - tikai gribējās mēģināt, bet tāpat baigais aplauziens. It kā visu zināju, bet tomēr - ne visu.
Tā ka vismaz es nebrīnos, ka gadās visādi