Atvainojos, ka biju bez vēsts pazudusi. Nekādi nevarēju atcerēties šā foruma nosaukumu!
Un atvainojos, ka pēdējos postus nelasu, nezināju, ka šī diskusija ir tik plaši izvērtusies un apspriesta! Varbūt tālā nākotnē, kad atkal būšu suņuka meklējumos, vajadzēs palasīt, bet pašlaik tas vairs nav vajadzīgs.
Biju vēlreiz visu apdomājusi un nolēmuši ņemt franču buldogu, pat bijām aizgājuši ciemos pie viena kucēnu bariņa, apskatījām kucēnus un uzzinājām vairāk par šķirni. Likās, ka esmu atradusi to, kas man ir vajadzīgs, viena meitiņa ļoti iepatikās gan krāsā, gan cik nu varēju saprast - uzvedībā. Kucēni vēl par mazu, vest mājās nevarēju un arī atbildi nedevu 100%.
Piektdienas vakarā zvana draudzene, kura zina, ka esam suņa meklējumos un saka, ka bez mājām palicis darba kolēģes džeka rasela jauktenītis un vai mēs nevarētu atbraukt apskatīties vai nevēlamies ņemt, jo viņa suni tulīt vedīs uz patversmi.
Kamēr viņa meklēja patversmju numurus un domāja ko tālāk darīt, steigšus braucām skatīt suni! Bija vēls vakars, tumšs un neko kārtīgi mašīnas gaismiņā nevarējām saprast, bet SUNS dievīgs! Tik mīlš un uzreiz ierāpās klēpī, rūca uz garām mašīnai ejošiem cilvēkiem un ar kaut ko pakēra mani. Varbūt es pārāk gribēju, lai jaunais suns būtu līdzīgs vecajam, nezinu, bet atradu ideālu suni!!! Atvedām mājās, pusi nakti viņš skraidīja ošņāja visu, es tikmēr gatavoju sunim guļvietu, no mājās esošās gaļas uzvārīju putriņu, jo suņu barība nebija nopirkta - zooveikali jau ciet
Kad ierādīju kur lai suns guļ un pati gāju uz gultu, viņš tomēr atsāka staigāt apkārt un pētīt jauno vietu, bet pēc tam ielēca pie mums gultā - tad neko neteicu, domāju ja guļ mierīgs, nomierinājies - netramdīšu un nedzīšu nekur prom. Tā kopā trijatā gulējām. Tuvāk uz rītu viņš tomēr noleca uz grīdas, bet negulēja savā vietiņā, bet gan uz paklājiņa pie krēsla.
Rīta agrumā atklāju, ka mājās nav ne peļķu, ne ''mīnu''
Aši izgājām laukā, zvanīju draudzenei uzzināt ko vairāk par suņa iepriekšējo dzīvi. Viņš ir vakcinēts, aptuveni 1,5 vai 2 gadus jauns,
iepriekšējā saimniece nemācēja īsti pateikt, bet pēc vakcinācijas datumiem pasē varēja noprast, ka ir 1,5 gadu jauns, ja vakcinēts kucēna vecumā. Dzīvojis dzīvoklī viens gandrīz visu dienu, kamēr saimniece darbā, bet nu braucot prom uz ārzemēm, sunim līdzi vietas neatradās...
Tā arī mazais un jaukais Mafins ir nokļuvis māju meklēšans situācijā.
Sunītītis diezgan netīrs un pamanīju dažas blusiņas, bet dakteris ieteica mājās izmazgāt ar šampūnu, kurš mums no iepriekšēā suņa palicis un arī apstrādājām pret visiem parazītiem.
Sunītis ir melnbalts ar lieliem melniem pleķiem uz muguras un sāna. Svētdienā bijām izbraukuši ar velosipēdu, Mafins somā sēdēt negribēja un prasījās zemē - braucām ļoti lēni, gandrīz it kā staigātu, ik pa reizei apstājāmies, jo suns pinās ar pavadu apkārt ritenim, tad mazliet pagāja, vilkās uz smiltīm un meklēja kociņus. Pastaigas sākums nebija no vieglajiem, bet beigās jau mazliet paskrēja, pamētāju kociņu, atpakaļ braucām jau daudz ātrāk - suns skrēja pa priekšu ar kociņu zobos!
Ļoti dzīvespriecīgs!
Ar svešiem suņiem apostās, sauc spēlēties, bet agresīvs nav.
Sākumā protams pie daudzām lietām būs jāpieradina, bet man liels prieks, ka vairs naktī gultā nav nācis. Vismaz nesabojāju pirmajā naktī
tagad guļ vai nu vietiņā vai krēslā ieritinās, bet lai guļ tur, man nekas nav pret. Galvenais, ka gultā nelien.
Sauso barību jaucu ar gaļiņu un apleju, citādi neēd. Kamēr gatavoju vakariņas mums - šiverē pa virtuvi, kad ejam uz istabu ēst - apguļās blakus un tā līdz pēdējai vakara pastaigai.
Ļoti ceru, ka mājās viens ir kluss, vismaz kaimiņi neko nedzirdot. Kad pārnākam sagaida pie durvīm lēkājot un skrāpējot kājas
Sagrauzis neko nav. Vismaz pagaidām, varbūt tāpēc, ka iepriekš dzīvojies viens pa māju - tāpēc nestreso.
Ārā, kad pie mājas paņemu klēpī, lai uznestu līdz liftam (jo baidās ieiet pats liftā) jūtu, ka trīc. Nezinu no aukstuma vai nē, bet iegādājos ūdensnecaurlaidīgu kombinezonu. Vismaz mājās atnāk sauss.
Labi, ka buldodziņa saimnieki neapvainojās un, labi, ka spontāni nepaņēmu nevienu ātrāk, jo tā tam vajadzēja būt, ka sagaidu SAVU MAFINU!
Pagaidām nezinu - kastrēt tagad vai pagaidīt uz pavasari, jo negribu viņu traumēt. Domāju, ka stress tik un tā kaut kāds ir, jo tik strauji viss mainījās mazā suņuka dzīvē, vēl vest kaut kur kaut ko griezt nost... nē, laikam pagaidīsim un tad.
Jā, un ar riteni jūs mani mazliet pārpratāt, man tas nav galvenais! Iepriekšējais suns arī neskrēja visu laiku līdzi, bet gan atradās mgursomā.
Labi, atskaiīti uzrakstījusi esmu, tad vēlreiz PALDIES, ka dalījāties pieredzē. Tagad zināšu, ja kādreiz būs kādi jautājumi, varēšu droši griezties te!
Maija un Mafins.