Stāsti un pieredze par sava suņa šķirnes izvēli

Want to Buy a Dog

Stāsti un pieredze par sava suņa šķirnes izvēli

Postby julika » 01 Nov 2013, 11:38

Pa cik lielākai daļai pirmais jautājums suņa iegādes procesā ir "kādu šķirni izvēlēties" un es pati arī nesen esmu izgājusi tām cauri, padomāju, ka varbūt būtu noderīgi izveidot topiku, kur mēs visi varam padalīties ar saviem stāstiem un pieredzi, kā tad mēs līdz savai šķirnei esam nonākuši - bērnības sapnis, "ieraudzīju-iemīlējos", "kaimiņam ir un es arī gribu tādu", "ilgi un dikti pētīju", "man ir konkrētas prasības", utt.
Būtu forši arī bildīti ielikt.

Tātad, mans stāsts ir sekojošs: suņa šķirne - Velsas korgijs kardigans, tika izvēlēta no 3 šķirnēm, uz kuram vīrs bija gatavs parakstīties no savas pozīcijas "man vispār suņi nepatīk, bet šie ir ok".
Šie bija mopsis, Velsas korgijs un akita.
Akita tika izsvītrota, jo man nebija nekādas pieredzes suņu audzināšanā un kopšanā, un cik es esmu lasījusi, kā pirmo suni akitu neiesaka ņemt.
Tad kādu laiku domājam par mopsi, konsultējamies te + papildus lasīju info. Atteicamies vairāku iemeslu dēļ - nenosargātas acis (mums mājas ir kaķis un uz to laiku mēs nevarējam prognozēt, kāda būs viņa attieksme pret suni), nepieciešamība tīrīt krokas un visu laiku uzmanīties, lai suns nepārkārst (man ir aktīva meita, kurai patīk skriet ārā un dauzīties), iespējamas alerģijas.

Tā, lūk, mēs nonācam pie Velsas korgijiem. Jo vairāk lasīju, jo vairāk sapratu, ka šķirne mums der ideāli - vidēja izmēra, īsspalvaina (nav ķepašanas ar ķemmešanu un mazgāšanu), labi apmacāma, kompanjons, labi sadzīvo ar bērniem un citiem dzīvniekiem, nebaidās no aukstuma, der arī garām pastaigām un prātīgam fiziskam aktivitātēm.
Kāpēc kardigans? Tāpēc ka viņi ir ar asti :kanepe: nu labi, labi, ir jau arī pembroki ar astēm. Bet ja nopietni, tad kardiganu paņemam tāpēc, ka viņi skaitās mierīgāki par pembrokiem, krāsu izvēle lielāka.

Šeit Kirai 4,5 mēneši:

Image

P.S. vīrs kopš Kiras paradīšanas mūsu mājās par lieliem suņiem domu pagaidām nav mainījis, taču Kiru mīl nenormāli un grib ņemt vēl arī pembroku.
Last edited by julika on 01 Nov 2013, 12:21, edited 2 times in total.
Image
User avatar
julika
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 1243
Images: 5
Joined: 20 Aug 2013, 14:20
Location: Rīga, Purvciems

Share On

Share on Facebook Facebook Share on Twitter Twitter

Re: Stāsti un pieredze par sava suņa šķirnes izvēli

Postby Rona » 01 Nov 2013, 12:03

Šķirne : Vācu aitu suns.

Pēc ilgas suņu šķirņu studēšanas nonācām pie slēdziena, ka vislabākais variants būs vācu aitu suns. Pēc kāda laika braucām uz Mālpili pakaļ mazajam kucēnam - Ronai. (Jau tad zinājām, ka uz izstādēm nebrauksim, jo vecāki nezin kāpēc bija pret). 6 gadu laikā kopš suns ir pie mums ne mirkli nenožēloju par šķirnes izvēli un vismaz pagaidām domāju, ka arī nākošais/nākošie suņi būs vācu aitu. :pedinja:

Image
Last edited by Rona on 28 Feb 2014, 19:44, edited 7 times in total.
User avatar
Rona
Puppy
Puppy
 
Posts: 300
Images: 0
Joined: 30 Oct 2013, 12:54
Location: Rīga

Re: Stāsti un pieredze par sava suņa šķirnes izvēli

Postby DanaMary » 01 Nov 2013, 12:08

Mans stāsts par suņa izvēli pavisam vienkāršs. Pamodos, bija ziema, satiku mammu, mamma teica, ka apsolījusi vīram kaut ko tādu, kam pati nespējot noticēt...Mums būšot suns. Sākumā es protams neticēju. Kāpēc? Jo mammai suņi nelikās pārāk gudri radījumi, ķēpa vien ar viņiem esot. Pēc kādām 10 minūtēm šoka stāvoklī beidzot paprasīju kāds. Zelta retrīvers! Zināju, ka Badijs arī bija retrīvers, tātad viss ok. :D Kāpēc tieši tāda izvēla nezinu, jo gan man, gan mammas vīram vieni no mīļākajiem suņiem ir bernieši. Bet es domāju, ka ja arī man būtu iespēja izvēlēties , šā vai tā būtu izvēlējusies zeltainos. Sāku lasīt i-netā par viņiem, likās ideāli suņi, par ko es pārliecinos katru dienu jau 7 mēnešus. :)
Lai arī bez c/r un šādiem tādiem "defektiem" , Kardess tomēr ir ideāls suns, vismaz priekš manis un mūsu ģimenes. Pateicoties tam, ka viņš ir tik gudrs, tik ļoti mīl mūs un vienkārši ir ideāls suns , mūsu ģimenē viņš pavisam noteikti nebūs pēdējais suns, jo mammas domas, par suņiem ir pilnībā mainījušās.
Tiem , kas šaubās vai ņemt zeltaino varu teikt tikai vienu. Tā mīlestība un savā ziņā arī rūpes par jums, ko suns dod ir vienkārši neaprakstāmas. Viņi nav mājas sargi, bet Kardess ir arī mūs mēģinājis sargāt, tiesa gan tikai divas reizes,bet viņš tomēr mūs centās sargāt. Manuprāt iemācīt retrīveram sargāt māju būtu grūti, bet sargāt ģimeni jeb saimniekus viņiem ir asinīs. To man liekas var teikt ne tikai par zeltainajiem, bet par visiem suņiem. :rej:

Kardess 8 mēnešu vecumā.
Image
User avatar
DanaMary
Junior
Junior
 
Posts: 533
Images: 3
Joined: 05 Jun 2013, 13:47

Re: Stāsti un pieredze par sava suņa šķirnes izvēli

Postby Creme de la Creme » 01 Nov 2013, 13:34

Šķirne - asspalvainais miniatūrais taksis.
Vienmēr esmu bijusi suņu mīlētāja. Man, kā bērnam, suņi ņemt neļāva, atlika tikai suņu ņurcīšana laukos. Tad es noskatījos kādu TV raidījumu kur bija intervija ar garspalvaino takšu audzētāju un man ĻOTI iepatikās šie suņi! Kad jau mācījos vidusskolā, paziņa (savas sliktās veselības pēc) vēlējās atrast jaunas mājas savam takšukam (īstenībā - mazam suncim ar īsām kājiņām un pagaru vilniņu). Es ļoti gribēju suni paņemt, bet vecāki bija pret. Un tad man, pēkšņi, mājās tika atnest kucēns - laikas jauktenītis. RUS armijas daļa vācās uz tēvzemi, bet suņus līdzi neņēma. Tēvs vienu kucēnu paņēma mums. Laikam ejot es sapratu ka tas nu nav mans suns. Protams, ar suni gāju ārā, vedu uz potēm, devu ēst u.tml., bet....kad pārvācos, suni atstāju tēvam.
Un tagad par to, kā tad es tiku pie sava pirmā suņa! Jāsāk jau ar to, ka es vienmēr teicu :''Šķirnes suni es nekad neņemšu jo tā ir ļoti liela atbildība!''. Kāpēc es tā domāju - nezinu, jo suns jebkurā gadījumā ir liela atbildība.
Tas bija 2000.gada Jāņu rīts kad atskanēja telefona zvans no mana vīra kolēģa sievas. Viņa iepriekš bija man teikusi ka plāno no Polijas vest asspalvainā mini takša kucēnu. Bet tagad viņa man piedāvāja iegādāties to kucēnu, jo sev nolēma vest īsspalvaino taksīti. Tā kā viņai piemita izcili tirgoņa dotumi, tad viņa mani ātri vien ''pielauza''. Lieki bija teikt ka es pat nezināju kā izskatās tāds asspalvainais taksis un ko ar tādu iesākt! Bet kad ieraudzījām mazo ūsaino kamoliņu - tas ar visām četrām ķepiņām uzreiz ierāpās mūsu sirdīs! Un tad viss sākās... :jautri:
Tā nu, gadiem ejot, esam palikuši uzticīgi šai šķirnei (ja nu vienīgi, dažādībai, paķerot klāt arī kādu standarta izmēra un trušu izmēra bārdaini). Un kaut kā ir piemirsies sapnis par garspalvaino taksi. Tomēr asspalvainā takša terjeriskais raksturs un bārdiņa sirdij ir mīļāki.
Te mūsu ciltsmāte Rozija jau senioru vecumā. Viņa mūsu sirsniņas sildīja 11 gadus...nu jau viņa ir vecvecvecmāmiņa...
Image
Asspalvaino takšu audzētava ''Creme de la Creme'' cremedelacremeteckel@inbox.lv
http://cremedelacremeteckel.jimdo.com/
http://cremedelacremehandmade.jimdo.com/
Ogres kinoloģiskais klubs, takšu sekcija
User avatar
Creme de la Creme
Veteran
Veteran
 
Posts: 3440
Joined: 13 Jan 2010, 15:49
Location: Sējas novads

Re: Stāsti un pieredze par sava suņa šķirnes izvēli

Postby fedelta » 01 Nov 2013, 14:59

Es vecākiem, pareizāk sakot Ziemassvētku vecītim :D , suņuku prasīju kopš pati (bez mammas palīdzības) rakstīju vēstuli Ziemassvētku vecītim, tā nu gāja gadi, bet kā nebija tā nebija, jau biju apradusi ar domu, ka pie sava suņa man netikt. Gāja gadi, ar ģimeni pārvācāmies uz jaunu dzīvokli un kā gadījās kā ne, mammas draudzene aizbrauca piepelnīties uz ārzemēm, bet suni nebija kur uz to laiku likt. Tad nu mana mamma piekrita (par to biju lielā šokā, jo mana mamma ir kaķu cilvēks) varbūt lielu lomu nospēlēja tas, ka ik pa laikam mammai stāstīju kā būtu, ja man būtu pašai savs suns. Tas bija 5 gadus jauns chaw chaw šķirnes suns. Katru rītu cēlos pus 6, lai vestu viņu ārā, vedu 4 reizes dienā, baroju, ķemmēju ( tur tik bija ko ķemmēt :D tāds pūkains lācis ), suns jau bija pieaudzis un par audzināšanu es nezināju un neinteresējos, bet sapratu, ka chaw chaw nebūs tā šķirne, kuru es izvēlētos kā savu suni - man vajag ko aktīvāku. Un tad pienāca brīdis, kad suni nācās dot atpakaļ - ar lielām asarām acīs gan man, gan mammai iesēdinājām mašīnā un prom viņš bija.
Tad kādu vakaru ieslēdzot TV sāku skatīties vienu filmu ( nosaukumu neatceros) bet bija par labradoru - neredzīgo pavadoni. Mani fascinēja tas, cik viņš bija gudrs un tā es sāku interesēties par suņu audzināšanu un sapratu, ka gribu savu dzīvi saistīt ar tikai un vienīgi suņiem, lasīju par šķirnēm, pat mācījos viņas no galvas un atpazīt pēc bildēm, toreiz pratu nosaukt un atpazīt aptuveni 90 šķirnes. Mana mamma ar acs kaktiņu vienmēr skatījās ko tad es šoreiz mācos un skatos :D. Tad sanāca tā, ka pārvācāmies uz māju un pienāca 10 gadus gaidītais teikums no mammas - mums vajag suni. Es uzreiz teicu, VAS es negribu, jo katrā 5 sētā tāds ir :D . Sanāca tā, ka netālu no mammas darba vietas vienai VAS kucītei piedzima kucēni ( bez papīriem) un mēs pie viena tikām, tad jau biju aizmirsusi savu teikto, ka VASu negribu, jo ieraugot mazo kunkulīti es neko citu negribēju. Un tā es tiku pie sava 10 gadus gaidītā suņa, SAVA suņa un labāku, gudrāku un uzticīgāku draugu nevaru vēlēties. Šo 1 gadu un 6 mēnešus laikā ne reizi neesu nožēlojusi, ka man ir VAS un es nemainītu viņu ne pret ko.

2044
Sunim piemīt skaistums bez iedomības, spēks bez uzpūtības, drosme bez nežēlības un visi cilvēka tikumi tikai - bez grēkiem...
Image
Image
User avatar
fedelta
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 1536
Images: 25
Joined: 13 Aug 2013, 21:47
Location: Jelgava

Re: Stāsti un pieredze par sava suņa šķirnes izvēli

Postby Laura » 01 Nov 2013, 17:59

Mazliet citāds stāsts par daudziem suņiem... (Laikam jau par izvēles grūtībām)
Līdzīgi kā pārējie, es vienmēr gribēju suni, bet mēs trīs paaudzes kopā dzīvojām kaut kādā šausmīgi maziņā divistabu dzīvoklītī. Kad man bija 12 gadu (tagad es labi zinu, ka tas bija daudz par vēlu), vecāki kādā dienā atstiepa mājās kucēnu. Dīvaina paskata, bet ar ciltsrakstiem. Man. Par to, kas tur izauga, jau vairākkārt esmu izteikusies - mitelšnaucers rīzeņa lielumā un ar vidusāzieša zobiem... Viņš mani rāva pa gaisu, neklausīja vispār nevienu un nekad, turklāt bija visnotaļ nejauks arī pret maniem draugiem.
Image
Gāja laiks. Apmēram desmit gadus vēlāk, kad jau sava meita pamazām sāka par cilvēku palikt, un pārvacāmies uz foršu, lielu dzīvokli (trijatā!) nolēmām ar otro pusi, ka vajag suni. Toreiz izvēle svārstījās starp ss.lv piedāvājumā esošajiem angļu kokerspanieliem, angļu buldogiem un ... melnu miniatūro šnauceru. Paldies visiem augstākajiem spēkiem, mūsu izvēle apstājās pie šnaucera.
Image Diemžēl Kaizeram bija lemti vien divi gadi... Pēc tam sekoja vēl trīs šnauceri (viens no tiem milzu, bet ļoti vecs un no patversmes). Kādu brīdi man bija divi miniatūrie šnauceri - melns un balts.
Image
Image
Bet tad - sākās intensīva apspriešana par kupēšanas aizliegumu un es mērķtiecīgi sāku meklēt kaut ko... Lai ir ar bārdu. Lai nav nekas jāgriež nost. Lai nav katru dienu jāķemmē. Tā nu kādā izstādē man pretī vēlās vesels bars čehu bumbiņu (no Polijas). Tas bija izšķirošais brīdis, lai mūsu mājās ienāktu trešais tēva dēls - čehu terjers Bročeks. Jāsaka godīgi, ka sākumā viņš nesagādāja īpašu prieku lielajiem suņiem (par kaķiem es nemaz neizteikšos), jo bija hiperaktīvs un ļoti negants. Liktens bija lēmis, ka Vilsons (baltais šnaucers) pārvācās pie mana tēta (pēc vecā miteļa laimīgi nodzīvotiem 16 gadiem), bet Gariks (melnais) kļuva par čehu terjeru barvedi. Diemžēl uz diezgan īsu brīdi. Tagad mums ir divi čehu terjeri:
Image
Bet es nekad neesmu teikusi, ka tikai un vienīgi pie šīs šķirnes tagad palikšu... (Nākamais gan arī noteiki būs
čehs)
Image
User avatar
Laura
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 1688
Images: 0
Joined: 13 Jan 2010, 14:30

Re: Stāsti un pieredze par sava suņa šķirnes izvēli

Postby Kriste » 01 Nov 2013, 20:34

Šķirne - ANGĻU SPRINGERSPANIELS

Patīk šis temats... :)... Visa mana interese par suņiem sākās ar bīglu. Bet pirms iegādājos viņu, dikti nepētīju, interesēja aktīva šķirne, kuru var izmantot arī medībās, un, protams, noteicošais bija izskats... kaut arī ar manu bīglu man ir riktīgi paveicies, tomēr tā ir sarežģīta šķirne - jāsatraucās, vai neaizlaidīsies pa kādu pēdu, tā mūžīgā spalva visur, citreiz stūrgalvīga, un kopumā - suns ar raksturu, kaut arī mīļu raksturu.
Pēc neliela laika sapratu, ka vajag otru. Bet tad gan - pētīju, domāju un meklēju ilgi. Mainījās favorīti, līdz lēnā garā izkristalizējās, ko tad īsti gribu - uzticību, mērenu aktivitāti un izmēru, un "inteliģenci". Un tā es uzskrēju angļu springera aprakstam... Un kad es ieraudzīju klātienē - tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena :samilejies: - tik eleganta, gudra, uzticīga un draudzīga šķirne... Tas skatiens, kurā pilnībā izpaužas bezgalīga un nealkatīga saimnieka mīlestība, ievelk pilnībā atkarībā... Protams, patika arī tas, ka pēc testiem skaitījās gudrākā medību šķirne... Nedaudz baidījos par garo spalvu, bet beigās izrādījās, ka tas ir daudz ērtāks variants nekā īsā spalva... Vismaz nav priekšā un pa.aļā.
Un tā manā ģimenē ienāca springers! Un noteikti tā bija viena no veiksmīgākajām dienām manā "suņa dzīvē"... Tā ir šķirne, kas būs mana visu manu atlikušo dzīvi! To es zinu 1000%! Un iesaku ikvienam šo sajūtu! :sirsninas:

Image
User avatar
Kriste
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 1238
Images: 1
Joined: 13 Jan 2010, 16:58
Location: Bolderāja

Re: Stāsti un pieredze par sava suņa šķirnes izvēli

Postby Henriete » 01 Nov 2013, 21:17

Nu redz kā daudz OTS bildīšu īpašnieki, labais :) Mēs arī būsim. (šis off topiks)

Tātad, centīšos daudz neaizrunāties, bet mana šķirne un arī viena no sirdsšķirnēm, ZELTAINAIS RETRĪVERS!
Iesākšu ar to, kā vispār nonācu pie suņa. Biju maza maza meitenīte, dzīvojām milzīgā privātmājā Jūrmalā. Mums bija VAS Nestors. Diez gan maz par viņu atceros,bet zinu, ka sunīti izvēlējās Tēvs. Nestors bija tas, kurš mani vienmēr pieskatīja, bet es pieskatīju kaķi Melni. Manā ģimenē bijis tikai 1 kaķis (kopš esmu dzimusi), un tas bija Melnītis. Patiešām kolosāls dzīvnieks raksturā,neviens kaķis manā dzīvē nav līdzinājies viņam. To spilgiti atcerēšos vienmēr, kāds viņš bijis.
Bet tad man palika jau 7 gadi, līdz tam gāju bērnudārzā un vienmēr sapņoju par suņiem. Bet,kad sasniedzu 7 gadu vecumu, tad tiešām vecākiem sāku intensīvi lūgties.
Standarta versija par mani bija raudāšana uz ielas vai pasākumos,vai ciemos utt., kad dabūju sabužināt kādu suni, pēc tam raudot dīcu vecākiem,ka man arī vajag sunīti, pašai savu.
Tad nu liktenīgais vecums man bija 9 gadiņi, kad vecāki nolēma iegādāties man sunīti.
Tajā vecumā jau vairāk kā gadu biju intensīvi gribējusi tikai labradoru un dzeltenu :D Laikam Biju saskatījusies filmiņu par suni ''Tālu no mājām''. Bet gribēju...
Kad pārvācāmies uz šaurākām telpām, tad vec;aki iegādājās man jauktas šķirnes labradoru. Vārdā Vinnijs. Viņš bija superīgs suns, nebija vairs nozīmes, tīršķirnes vai bez, ar baltu plankumiņu uz vēdera vai nē.
Vinnijs bija izcils suns 8 gadus, patiešām tāds, ko atcerēšos uz mūžiem. Tā kā mīlēju suņu grāmatu studēšanu,man vēljoprojām plaukti tās rotā, tad biju iemācījusies iemācīt sunim visādas komandas. Tad nu Vinnijs bija tas,kas visu to apguva. :)

Gāja gadi, un Vinnijam devām iespēju dzīvot netālu no mums, kur ir dārzs un māja, pie maniem vecvecākiem. Mani vecāki tā nolēma, jo bija stingri pārliecināti, ka sunim vajag kur izskrieties un dzenāt putnus un rakt bederes. Tas bija reāls karš par to, vai suns paliks dzīvoklī vai pie mums. Par cik viņam bija ārkārtīga enerģija un spēks, tad lielākoties tēvs bija tas,kuram nācās suni vest,bet kopā ar mani,protams. Man nepietika spēka Vinniju noturēt vienmēr.
Bet tomēr vecākiem bija jāpiekāpjas un Vinnijs nodzīvoja atlikušos mūža gadus laimes zemē :D Tiešām viņam tur bija labi, ciemos braucu katras brīvdienas, kad nebija skola, dzīvoju tur.

Tā nu atkal pagāja vairāki gadi. Savā aprūpē uz kādu laiku, tā diez gan bieži, ņēmu auklēt suņus. No Milbu audzētavas jau sen sen atceros, kā auklējos ar zeltaino kucīti Tiju (Terra Antyda Sani Together With Milbu), viņa bieži ciemojās pie manis, jo es vienkārši nevarēju bez suņa. Tad vienā ziemā bija piedzimis "O" goldenu metiens tur. Un palikuši bija vēl tikai 2 kucēni. Odins un Onāra, abi patiešām ļoti skaisti kucēni. Un tad es sāku apstrādāt vecākus, jo gribēju Odinu.Biju aizbraukusi ciemos uz Milbu un tur ,protams, visu dienu ar suņiem noauklējusies, sekoja zvans vecākiem - es gribu šo suni. Tēvs atbrauca uz tālo Jelgavas otru galu mums pakaļ, un trūka tikai mazliet mazliet, lai šo sunīti paņemtu, bet mamma teica, lai nogaidam. Pēc tikai dažām dienām suņuks jau devās tālā ceļā uz savām jaunajām mājām. Saskumu, bet audzētāja Milda solīja,ka vasarā būs labi metieni.
Noskatīju sev favorīt-mammas, un zināju, ka gaidīšu.
Pagāja pusgads. Sadraudzējos ar Elīnu (pepper forumā ),jo arī viņa gribēja goldenu, sākām runāties par to. Un tā nonācām līdz lēmumam, ka ņemsim abas no viena metiena. Tas sanāca "Q" metiens. Tā arī notika. Gan Elīna gan es paņēmām kucēnus. Elīnai bija suņuks Brendijs un man Rafaēls.
Gāja dienas, un ar dziļu rūgtumu sirdī varu teikt, ka mūs piemeklēja nelaime, un diemžēl no kucēna nācās atvadīties (varbūt kādreiz arī par to, vairāk vai mazāk esmu tikusi tam pāri, bet rūgtums sirdī būs visu mūžu).

Pagāja gads, un ar visu šo biju samierinājusies, bet paliku pie domas, ka gribu zeltaino retrīveru. Caur visiem šiem suņiem, stāstiem, izstādēm, saimniekiem un atziņām nolēmu, ka savu suni nākošo - ņemšu zeltaino retrīveru.
Pienāca 2011.gada 1.Janvāris un Milbu audzētavā dzima 11 kucēni tieši no vienas no manām favorīt - mammām Milbu audzētavā. Tad nu vis, zināju, ka ņemu. Tā manās mājās ienāca Sems!

Kā ir tagad? Tagad ir tā, ka katru dienu priecājos arvien vairāk, patiešām saku to no sirds, nevienu mirkli neesmu nožēlojusi, ka man ir suns un, ka man ir zeltainais retrīvers. Tā mīlestība, sapratne, uzticība, ko viņš sniedz, nekad nav bijusi pārspīlēta vai mākslīga. Viņš ir bijis klāt grūtos brīžos, mierinājis, sapratis mani. Arī ar visu to, ka pamanījies neklausīt, tāds suns, tik tuvu manai dvēselei. Absolūti atsit visu, ko saimnieks varētu pārmest sev par kažokaina suņa iegādi. Un spalvas nav šķērslis, suns mīl pārāk un saimnieks ir spiests mīlēt tik ļoti, ka spalvas nav tas, kas var traucēt. Turklāt, tās nemaz nav tik daudz, lai nevarētu tikt galā. Ja ir par slinku lai paņemtu vienreiz dienā putekļusūcēju rokās dzīvoklī, tad labāk vispār suni neņemt :)
Vēl pa šo Semija būšanas laiku pie manis bija pusiītis uz skološanos Zorro. Arī goldens, kas meklēja savus jaunos saimniekus. Viņš bija apburošs, un lieliska komanda ar Semu. Sajutos karaliski, ka man ir 2 skaisti, zeltaini suņi. Kādreiz noteikti to gribēšu atkal piedzīvot. Zorro jau kādu laiku ir jaunajās mājās Somijā. Viņš bija kolosāls skolnieks,kādi ZR arī ir. Ja ar viņiem strādā, var panākt visu. :)
Sems
Image

Sapņi par nākošiem suņiem/šķirnēm ir ! :) :sirsninas2:
User avatar
Henriete
Champion
Champion
 
Posts: 2620
Joined: 13 Jan 2010, 21:22
Location: Latvia, Riga

Re: Stāsti un pieredze par sava suņa šķirnes izvēli

Postby Linda B. » 02 Nov 2013, 16:11

Šķirne īsspalvainais taksis

Tā mana interese par suņiem kā tādiem ir bijusi jau cik vien sevi atceros,maza būdama laukos četrrāpus skrēju pa pagalmu ar 3 vilkiem :sarkstosa: Savu suni dīcu ilgi un dikti,līdz beidzot izdīcu,kad man bija 15. Sākotnēji biju starā par stafordšīras terjeriem,bulterjeriem,bet mammai no šadiem suņiem šausmīgi bail,tāpēc mūsu ģimenē variants par šādu suni nepastāvēja,kā arī mammas laika trūkums un nevēlēšanās sevišķi iesaistīties suņa audzināšana tik nopietnus suņus atsijāja nepārprotami.Tad nu izvēle "krita" uz taksi.Vienmēr visi sastaptie takši man bija patikuši,amizanti gan izdarībās,gan izskatā,šķita tādi kompakti,forši.Tā nu uzsāku savus meklējumus un izrādījās,ka tēta sievas māte nodarbojas ar takšu audzēšanu un pašlaik esot bariņš 4 mēnešus vecu kucēnu.Tajā paša dienā arī braucām lūkot kucēnu,ciltsrakstu enbija,taču tobrīd sajēga man par to bija maza,rokās tika iegrūsts vismazākais no visiem kucēniem ar piebildi,ka šis esot tāds īpašs-sēžot un diedelējot aknu pastēti un neko citu neēdot.Suns bija ar saviem stiķiem un niķiem,kaprīza,nereti padevās ēdiena bļodai,ja tajā nestāvēja tas,kas viņai patīk vislabāk.Jāsaka,ka ja nebūtu tomēr nolēmusi,ka Nellijai vajag kompanjonu vēl viena takša izskatā,man droši vien pēc viņas neviena takša vairs nebūtu,jo viņas raksturs nu galīgi nebija man piemērots.Tikai pēc tam izrādījās,ka viņas raksturs visai maz līdzinās tiešām takša raksturam.
Image
Diemžēl Nellija vairs nedzīvo ar mums,viņas kašķīgā rakstura dēļ biju spiesta atdot mammai,lai nav jādomā kur un kā viņu nošķirt,lai nebūtu klopes.
Image
Tā nu pie manis nonāca Fanta-mans pirmais suns ar ciltsrakstiem.Suns kurš perfekti atbilst tam sunim,ko esmu iztēlojusies sev blakus,viņa manās acīs ir ideāla gan no ārienes,gan iekšpuses.
Image
Pēcāk pie manis nonāca Fantas māsa Fēra-mīļākais suns,ko man gadījies sastapt.Nu šaušalīgi briesmīgi mīļa,mūžīgajā mīlestības badā,izmantos katru izdevību,lai ielektu klēpī,īdēdama skatītos tieši virsū un sistu ar ķepu pa seju :D
Image
Tāda nu ir tā mana kompānija šobrīd.Kaut kur arī pazudis sapnis par savu stafordšīras terjeru.To aizstājusi uzmācīga vēlme pēc vēl kāda takša...
User avatar
Linda B.
Champion
Champion
 
Posts: 2157
Images: 10
Joined: 15 Jan 2010, 00:40
Location: Iecava

Re: Stāsti un pieredze par sava suņa šķirnes izvēli

Postby Sonika » 16 Jul 2014, 18:43

Лейклендтерьер

Image

Хочу вкратце рассказать об этой удивительной породе.
У них замечательный характер.Они смелые,как все терьеры,но при этом осторожные,но не значит,что трусливые!Прежде чем куда-то засунуть свой нос,подумают.Активные и неутомимые,способны весь день сопровождать хозяина на прогулке,на выставке,даче,в турпоходе или при занятии спортом.На улице всякую гадость не подбирают и дома сильного шума не создают.При этом они очень ласковые,никто из членов не будет забыт - все будут облизаны и изцелованны!А вот к чужим относится с настороженностью,ко всем подряд целоваться не полезет.
Лейклендтерьер такой же умный и сообразительный,как и эрдельтерьер,а он считается королем терьеров во всех отношениях.Лейк легко учит команды,быстро соображает,что от него хотят,но,как и любой терьер,не любит монотонной муштры,для него все,даже учеба,должна быть веселой и интерсной.При этом лейк намного меньше эрделя,он является самым маленьким из высоконогих терьеров,занимает мало место и намного лучше подходит для содержания в городской квартире.
Есть у него и еще одно очень важное преимущество,лейклендтерьер не линяет.Это жесткошерстный терьер,которому необходим тримминг,но за счет этого в вашем доме никогда не будет валяться шерсть,вся мебель и одежда останутся чистыми и у аллергиков не возникнет проблем от контакта с такой собакой.
Собаки породы лейклендтерьер в целом очень здоровы,их жесткая шерсть защищает,как панцирь,от холода,влаги и неприятеля.Кстати,мокрая шерсть высыхает буквально за 5 минут и не имеет запаха.Собаки очень устойчивы к плохой погоде,ведь их родина это сырая Англия,так что они прекрасно живут в нашем климате.
Вообще лейк будет прекрасным компаньоном для всей семьи,он активен,ласков,весел и умен,а еще они и очень красивые!!! :sirsninas2:
За более подробной информацией обращайтесь в личку или пишите мне на мыло SONIKA-DIESEL@INBOX.LV
Sonika
Baby
Baby
 
Posts: 71
Joined: 17 Jan 2012, 18:23

Re: Stāsti un pieredze par sava suņa šķirnes izvēli

Postby Imagine » 02 Oct 2014, 22:09

Pašai sunīti ir gribējies jau kopš agras bērnības, bet paldies vecākiem, kuri pret to iebilda, jo ne man, ne viņiem izpratnes par suņa turēšanu pilsētā nebija nekādas. Pēc tam sekoja periods, kad brīvprātīgi palīdzēju patversmē staidzināt suņus un, ja nu kāds tik tiešām grib iziet pieredzes skolu par suņiem kopumā un saprast - ir vai nav gatavs to turēšanai, tad es varu darbu patversmē noteikti ieteikt pilnīgi visiem. Es pēc pirmajām pastaigām ne tikai sapratu, ka, lai iegūtu tādu idilli kā rāda televīzijā, ir jāiegulda liels darbs un pacietība, bet arī, dzirdot stāstus par to, kā katrs ir nonācis patversmē, manī tika ieaudzināta dziļa atbildības sajūta pret tiem, kurus pieradinām. Es sapratu, ka nekad nevēlos būt tas cilvēks, kas savu četrkājaino draugu atdod projām tikai tāpēc, ka dzīvē mērķi un ambīcijas ir mainījušās.

Mana suņa šķirne ir bezšķirnes.
Adoptēts no patversmes.

Savu suni es pazinu jau ilgi, pirms es nokārtoju adopcijas dokumentus un varēju viņu vest mājās. Apzināti izvēlējos suni gados praktisku apsvērumu dēļ. Zināju, ka varu dot garantiju tuvākajiem desmit gadiem, es gribēju dzīvnieku, kas var dzīvot dzīvokļa apstākļos, prot kārtoties ārā, netrokšņo un negrauž un kuram nebūtu problēmas dienas laikā pavadīt pāris stundas vienai pašai. Divus mēnešus pirms adopcijas regulāri vedu viņu ciemos pie mājām, lai viņa pierastu pie mums un sapazītos ar ģimenes locekļiem (tolaik dzīvoju kopā ar vecākiem) un, kad viss rādījās veiksmīgi, tad pienāca diena, kad viņa pārcēlās pie manis uz visiem laikiem.
Ņemot vērā, ka šis ir mans pirmais suns, izvilku laimīgo lozi, jo pēdējos piecos gados, ko esam pavadījušas kopā, esam iemācījušās saprasties no pusvārda un dažkārt ar skatienu vien pietiek. Viņa ir dzīvesgudrs suns un, gadiem ejot, viņai tāpat kā labam vīnam, vērtība tikai pieaug. Mēs varam doties gan īsākās, gan garākās pastaigās. Viņai nav nekas pretim, ja garas un nogurdinošas darbadienas beigās es uzreiz nevēlos skriet ārā, bet labprāt pasnauž ar mani kopā. Temperaments ir ļoti mierīgs un nosvērts, tāpēc, ja vien ir iespējams, līdzi viņa ņemta tiek visur. Dažkārt pat ir snaudusi pie kājām lekcijās. Vienīgi žēl, ka tagad, kad esmu atklājusi tik daudz dažādu sporta un nodarbību veidu ar suņiem, viņa sava cienījamā vecuma dēļ tajos piedalīties nevar.

Vai tāpēc vien varu dziedāt slavas dziesmas patversmēm un to idealizēt visus to iemītniekus? Ne gluži, jo tur nonāk ļoti kolorīts dzīvnieku spektrs. Laika gaitā esmu sapratusi, ka jebkura suņa izvēlei ir jābūt ļoti pārdomātai un ne vienmēr vajag vadīties pēc impulsa, vēl mazāk suni vajag ņemt tāpēc, ka tev viņa ir žēl, jo tieši tādos gadījumos vilties sanāk visvairāk. Ir taisnība, ka no patversmes paņemts dzīvnieks var nākt līdzi "ar bagāžu", par kuru citiem nekas nav zināms, tāpat no maza kucēna, vecākus neredzot, tev var izaugt jebkas. Tā ir laimes spēle, taču katra cilvēka veiksme ir atkarīga no tā, cik viņš tai nopietni pieiet. Tāpēc, lemjot par labu dzīvnieka izvēlei patversmē, ir jāatceras viena vienkārša patiesība: "Nemeklē izskatu, bet gan raksturu, ar kuru tu vari sadzīvot."
Ļoti svarīgi ir kārtīgi izjautāt patversmes darbiniekus par konkrētā suņa īpašībām, kā arī izklāstīt savas pamatprasības un iespējas. Protams, nevajag ieslīgt pārmērībās un nākt ar gatavu izmēru, svara, izskata un rakstura parametriem, taču, ja vien tev ir kaut cik skaidrs priekšstats, kāpēc tu gribi suni, tad jau tas ir liels solis uz priekšu, lai jums no visu rejošo desmitiem palīdzētu izvēli samazināt līdz pāris potenciālajiem suņiem. Ir vēlams, ja dzīvnieku ir iespējams apciemot vairākas reizes, izvest pastaigās un, ja vēl ir šaubas, paņemt uz mājām un pāris dienas pamēģināt, kā īsti ir. Tāpat jāsaprot, ka pirmās divas, trīs nedēļas ar jebkuru suni būs tā saucamais "medusmēneša periods", kad notiek iedzīvošanās, un tikai pēc tam tiek parādīts īstais raksturs. Un citiem taisni otrādi - pirmās nedēļas var būt briesmīgas, bet pēc tam viss nokārtojas. Vēl viena ļoti svarīga lieta - par dzīvnieku nekad nevajag izdarīt spriedumu, ja tas atrodas būrī/voljērā/pie ķēdes, jo patversmē visi dzīvnieki atrodas pastāvīga stresa apstākļos un reakcija uz vidi var nebūt adekvāta. Labāk novērtējumu veikt projām no patversmes, kad dzīvnieks ir nomierinājies.
Par patversmēm kopumā - tās ir dažādas, tāpēc ir svarīgi uzzināt, vai dzīvnieks ir vakcinēts, attārpots (jābūt vakcinācijas apliecībai, kas to pierāda) un kastrēts. Šīs prasības visās patversmēs ir obligātas, taču visu izšķir naudas jautājums. Protams, var riskēt un paņemt dzīvnieku bez nekā, bet vai tas ir riska vērts? Jānovērtē, cik ļoti darbinieki būs gatavi palīdzēt problēmu gadījumā. Vai būs iespējas konsultēties, ja kaut kas ies ne tā, vai viņi ir gatavi dzīvnieku pieņemt atpakaļ, ja kopdzīve neizdodas vispār vai arī kaut kas ar jums notiek? Tāpat, cik atvērts un zinošs ir cilvēks, kas jums suni atdod. Ja uz jautājumiem nevar vai negrib atbildēt, vai arī attieksme ir pasīvi agresīva vai noraidoša, tad jāizvērtē, vai tiešām no šejienes dzīvnieku ir vērts ņemt, jo neveiksmes gadījumā cietējs būsiet jūs un dzīvnieks.

Garš teksts par īsu tēmu, bet doma viena - izdarot apzinīgu izvēli, arī bezšķirnes suns no patversmes var kļūt par labāko un mīļāko draugu. Varbūt kādam noderēs.
User avatar
Imagine
Junior
Junior
 
Posts: 582
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Stāsti un pieredze par sava suņa šķirnes izvēli

Postby magnola » 03 Oct 2014, 06:54

Imagine wrote:Mana suņa šķirne ir bezšķirnes.
Adoptēts no patversmes.
.

Ielieciet arī bildīti, gribas redzēt suņuku :)
Image
Image
Laipni gaidīti manā blogā: viewtopic.php?f=29&t=5279
User avatar
magnola
Junior
Junior
 
Posts: 995
Images: 9
Joined: 19 Jan 2012, 13:26

Re: Stāsti un pieredze par sava suņa šķirnes izvēli

Postby čība » 03 Oct 2014, 09:12

Šķirne - hofavarts (hovawart)

Suni, kā jau lielākajai daļai šeit, man ir gribējies vienmēr. Bet tētis bija kategoriski pret. Ne tāpēc, ka nepatiktu suņi, bet gan tāpēc, ka viņš negribēja būt tas, kuram lietainos, drēgnos vakaros jāiet staigāt :D Līdz ar to loģiski - suns potenciāli varēja man parādīties tad, kad sāku dzīvot atsevišķi no vecākiem.

Pie šķirnes nonācām diezgan komiski un laikam liktenīgi. Tajā laikā drauga vecākiem bija 2 suņi, no kuriem vienu arvien uzskatu par savu pirmo suni (VAS mix) - gan mācīju, gan piedalījāmies sacensībās. Bet nu tie bija lauki. Pēc ilgas apdomāšanas par un pret tomēr nonācām pie secinājuma, ka abi ar draugu esam cilvēki, kuriem vajag suni ne tikai neregulāri pa brīvdienām, bet katru dienu. Kādu - tobrīd nebija ne jausmas.

Ikdiena, kurā jāiekļaujas sunim - ļoti tipiska. Abi strādājam no 9:00 - 18:00 līdz ar to laiks, kas sunim jāpavada vienam ir ~ 8:00 - 19:00. Gana ilgs laiks. Tātad sunim pēc savas būtības jābūt gana mierīgam, lai varētu mūs bez problēmām sagaidīt. Tomēr ārpus darba laika esam gana aktīvi, daudz staigājam - tātad nekustīgs suns mums arī neder. Turklāt man bija sapnis par IPO.

Sākās šķirnes meklējumi. Tie ilga aptuveni pusotru gadu. Kādas šķirnes mēs apskatījām? Nemaz nezinu, vai varēšu visas nosaukt... Vācu aitu suns, dobermanis, rotveilers, austrālijas aitu suns, beļģu aitu suņi. Bet nespējām nonākt pie kompromisa - kāds pārāk aktīvs, kādam pārāk īss mūžs, kādam pārāk daudz veselības problēmas. Arvien atgriezāmies pie vācu aitu suņa. Tomēr abi kaut kā jutām, ka tas nav īsti TAS, bet nu labāku šķirni atrast nevarējām. Tad, kad kucēns jau bija praktiski sarunāt, draugs ierunājās :"Bet varbūt tomēr kaut ko citu". Pēc pusotra gada meklējumiem un domāšanas, kad kucēns gandrīz kabatā - šitā pateikt! :aizsvilstas:

Varbūt tas bija mūsu pirmais ģimenes strīds :D Kurš mūs noveda pie liktenīgās šķirnes un suņa. Dusmīga atvēru dinozoo.lv lapu, kur ir suņu šķirnes, paskatījos uz sarakstu, ieraudzīju nekad nedzirdētu šķirni - hofavarts un tā arī pajautāju - ko tad viņš grib, hofavartu vai?! :kanepe: A kāds šis esot? Lasījām šķirnes aprakstu un sapratām - jā, mēs tiešām gribam hofavartu. Tas ir īstais!

Par to, ka Latvijā būtu hofavarti tajā laikā informāciju neatradu. Tāpēc mans ceļš pie šīs šķirnes sākās caur Zviedrijas audzētavu Bergenhovs. Iesācēja veiksme - uzdūros uz labāko Zviedrijas audzētavu :) Tas bija oktobrī. Zviedrijā uz janvāri bija plānoti kucēni, martā varētu doties uz jaunajām mājām - perfekti! Diemžēl metienā piedzima tikai viena meitene melna ar lāsumiem, kuru audzētāji paturēja sev Zviedrijā. Toties es tiku pie kontaktiem Vācijā. Caur iedotajiem kontaktiem nonācu audzētavā, kur bija tikko dzimis metiens un sanāca rezervēt melnu meitiņu! Tomēr pēc temperamenta testa, kas ir 6 nedēļu vecumā, audzētāja nolēma, ka pilsēta nepavisam nebūs īstā vieta meitenei, bet pārējie kucēni jau bija rezervēti. Atkal tukšā. Tālāk jau bez starpniekiem mēģināju atrast kucēnu - rakstīju, zvanīju audzētavām, kuras man šķita piemērotas, taču nekā - vai nu nav brīvu kucēnu, vai nepārdod uz ārzemēm (un it īpaši Austrumeiropu). Atradu Vācijā metienu no audzētavas vom Bairischen Blues. Bija vēl brīvi kucēni. Sazvanījām audzētāju, taču viņa atteica tā pat kā daudzi citi - uz Austrumeiropu kucēnu nepārdosim. Liels bija mans pārsteigums, kad pēc divām dienām šī pati audzētāja piezvanīja un teica, ka tomēr ir gatava pārdot mums kucēnu. Viņas iekšējā balss esot teiksui, ka vajag pārdot kucēnu mums.

Nu pateiksiet, ka tas nav LIKTENIS?

Un tā nu mēs Jāņos braucām pakaļ mūsu melni lāsumainajam brīnumam Ella vom Bairsichen Blues (Bonti).
Image

Image

Mums ideāli piemērots suns- mierīgs mājās (izvēlas gulēt saimnieka tuvumā), aktīvs ārā. Spējīgs izturēt lielu slodzi un garas pastaigas, turklāt ar prieku un entuziasmu, kas nav mazsvarīgi. Tai pat laikā mājās nav pārlieku uzbāzīgs, neapgriež māju kājām gaisā ideāli sadzīvo ar ģimeni. Un arī mans IPO sapnis piepildījies :) Mans liktenīgais suns - vai tad to var nosaukt citādāk?

Image
User avatar
čība
Champion
Champion
 
Posts: 2669
Images: 0
Joined: 13 Jan 2010, 12:32
Location: Rīga, Centrs

Re: Stāsti un pieredze par sava suņa šķirnes izvēli

Postby julika » 03 Oct 2014, 12:36

čība, a kāpēc austrāļis nederēja, kas bija pa iemeslu? nav IPO piemērots vai kas cits?
Image
User avatar
julika
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 1243
Images: 5
Joined: 20 Aug 2013, 14:20
Location: Rīga, Purvciems

Re: Stāsti un pieredze par sava suņa šķirnes izvēli

Postby čība » 03 Oct 2014, 12:44

julika wrote:čība, a kāpēc austrāļis nederēja, kas bija pa iemeslu? nav IPO piemērots vai kas cits?


Galvenais iemesls - pārāk aktīvs ikdienā, bet no mūsu kopdzīves absolūtais vairākums laika ir ikdiena. IPO teorētiski pat derētu, zinu ka Versatile Runes viena metiena tētis ne tikai eksāmenu nokārtojis, bet sacensībās startē. Nu un tāds nesvarīgs iemesls - kuces salīdzinoši maza auguma (mēs esam meiteņu saimnieki un suni negribam).

Ap to laiku parādījās austrālis arī radiem un mazliet vēlāk draugiem - tagad man ir pilnīgi skaidrs, ka tas suns nav mūsējais un labi, ka toreiz nelēmām par labu austrālim. Un tagad jau redzu daudz vairāk iemeslu tam.
User avatar
čība
Champion
Champion
 
Posts: 2669
Images: 0
Joined: 13 Jan 2010, 12:32
Location: Rīga, Centrs

Re: Stāsti un pieredze par sava suņa šķirnes izvēli

Postby Māra » 03 Oct 2014, 13:10

čība wrote:Šķirne - hofavarts (hovawart)

Tālāk jau bez starpniekiem mēģināju atrast kucēnu - rakstīju, zvanīju audzētavām, kuras man šķita piemērotas, taču nekā - vai nu nav brīvu kucēnu, vai nepārdod uz ārzemēm (un it īpaši Austrumeiropu). Atradu Vācijā metienu no audzētavas vom Bairischen Blues. Bija vēl brīvi kucēni. Sazvanījām audzētāju, taču viņa atteica tā pat kā daudzi citi - uz Austrumeiropu kucēnu nepārdosim.


Kādēļ audzētājiem tik konkrēta vēlme nepārdot uz Austrumeiropu? Saprastu vēl par Āziju, bet mēs tak suņus neēdam... :jaut:
If salukis could talk, they wouldn't talk to us.
User avatar
Māra
Champion
Champion
 
Posts: 2585
Joined: 22 Jun 2014, 18:52
Location: Rīga.

Re: Stāsti un pieredze par sava suņa šķirnes izvēli

Postby ievish » 03 Oct 2014, 13:15

Visticamāk, ka, jo Austrumeiropā tiesībsargājošās iestādes visai pavirši izturas pret mājdzīvnieku labturības jautājumiem, t.i., kaut normatīvie akti ir OK, tie netiek kontrolēti. Un audzētājs, ja pircējs nav zināms, nevar būt drošs par to, kā jaunais saimnieks pret suni izturēsies.
User avatar
ievish
Champion
Champion
 
Posts: 2634
Joined: 02 Feb 2010, 15:46
Location: Rīga, Pļavnieki

Re: Stāsti un pieredze par sava suņa šķirnes izvēli

Postby čība » 03 Oct 2014, 13:20

Māra wrote:
čība wrote:Šķirne - hofavarts (hovawart)

Tālāk jau bez starpniekiem mēģināju atrast kucēnu - rakstīju, zvanīju audzētavām, kuras man šķita piemērotas, taču nekā - vai nu nav brīvu kucēnu, vai nepārdod uz ārzemēm (un it īpaši Austrumeiropu). Atradu Vācijā metienu no audzētavas vom Bairischen Blues. Bija vēl brīvi kucēni. Sazvanījām audzētāju, taču viņa atteica tā pat kā daudzi citi - uz Austrumeiropu kucēnu nepārdosim.


Kādēļ audzētājiem tik konkrēta vēlme nepārdot uz Austrumeiropu? Saprastu vēl par Āziju, bet mēs tak suņus neēdam... :jaut:


Vāciešu lolota un audzināta šķirne, viņi ir jau ieguldījuši ļoti daudz darba un iegulda arvien. Viņiem bail, ka Austrumeiropā aizlaidīs šķirni "pa grunti" kā tas jau ir noticis Polijā, Krievijā, nav pārliecības, ka sunim būs labi saimnieki utml. Nav problēmu dabūt kucēnu no Polijas, Somijas. Bet no Vācijas gan, viņi ļoti skeptiski skatās uz jaunajiem saimniekiem.
User avatar
čība
Champion
Champion
 
Posts: 2669
Images: 0
Joined: 13 Jan 2010, 12:32
Location: Rīga, Centrs

Re: Stāsti un pieredze par sava suņa šķirnes izvēli

Postby Māra » 03 Oct 2014, 13:24

ievish wrote:Visticamāk, ka, jo Austrumeiropā tiesībsargājošās iestādes visai pavirši izturas pret mājdzīvnieku labturības jautājumiem, t.i., kaut normatīvie akti ir OK, tie netiek kontrolēti. Un audzētājs, ja pircējs nav zināms, nevar būt drošs par to, kā jaunais saimnieks pret suni izturēsies.



Skaidrs, ka nekas nav skaidrs. :kanepe:
Pret suni slikti jau var izturēties jebkur un jebkurš. Tas ir risks, manuprāt, ar ko audzētājam jārēķinās katru reizi, dodot prom kucēnus.
Vai ir kaut kāds saraksts ar valstīm, kur ir vispateicīgākie suņu turēšanas noteikumi?
If salukis could talk, they wouldn't talk to us.
User avatar
Māra
Champion
Champion
 
Posts: 2585
Joined: 22 Jun 2014, 18:52
Location: Rīga.

Re: Stāsti un pieredze par sava suņa šķirnes izvēli

Postby Māra » 03 Oct 2014, 13:28

čība wrote:
Vāciešu lolota un audzināta šķirne, viņi ir jau ieguldījuši ļoti daudz darba un iegulda arvien. Viņiem bail, ka Austrumeiropā aizlaidīs šķirni "pa grunti" kā tas jau ir noticis Polijā, Krievijā, nav pārliecības, ka sunim būs labi saimnieki utml. Nav problēmu dabūt kucēnu no Polijas, Somijas. Bet no Vācijas gan, viņi ļoti skeptiski skatās uz jaunajiem saimniekiem.



Pa grunti - tas ir - nepārdomāti pavairošanas darbi? Suns izmantots sliktiem mērķiem? Netiek kopts un lolots?
If salukis could talk, they wouldn't talk to us.
User avatar
Māra
Champion
Champion
 
Posts: 2585
Joined: 22 Jun 2014, 18:52
Location: Rīga.

Next

Return to Gribu nopirkt suni

Who is online

Users browsing this forum: No registered users and 5 guests

cron