Nu redz kā daudz OTS bildīšu īpašnieki, labais
Mēs arī būsim. (šis off topiks)
Tātad, centīšos daudz neaizrunāties, bet mana šķirne un arī viena no sirdsšķirnēm,
ZELTAINAIS RETRĪVERS!
Iesākšu ar to, kā vispār nonācu pie suņa. Biju maza maza meitenīte, dzīvojām milzīgā privātmājā Jūrmalā. Mums bija VAS Nestors. Diez gan maz par viņu atceros,bet zinu, ka sunīti izvēlējās Tēvs. Nestors bija tas, kurš mani vienmēr pieskatīja, bet es pieskatīju kaķi Melni. Manā ģimenē bijis tikai 1 kaķis (kopš esmu dzimusi), un tas bija Melnītis. Patiešām kolosāls dzīvnieks raksturā,neviens kaķis manā dzīvē nav līdzinājies viņam. To spilgiti atcerēšos vienmēr, kāds viņš bijis.
Bet tad man palika jau 7 gadi, līdz tam gāju bērnudārzā un vienmēr sapņoju par suņiem. Bet,kad sasniedzu 7 gadu vecumu, tad tiešām vecākiem sāku intensīvi lūgties.
Standarta versija par mani bija raudāšana uz ielas vai pasākumos,vai ciemos utt., kad dabūju sabužināt kādu suni, pēc tam raudot dīcu vecākiem,ka man arī vajag sunīti, pašai savu.
Tad nu liktenīgais vecums man bija 9 gadiņi, kad vecāki nolēma iegādāties man sunīti.
Tajā vecumā jau vairāk kā gadu biju intensīvi gribējusi tikai labradoru un dzeltenu
Laikam Biju saskatījusies filmiņu par suni ''Tālu no mājām''. Bet gribēju...
Kad pārvācāmies uz šaurākām telpām, tad vec;aki iegādājās man jauktas šķirnes labradoru. Vārdā Vinnijs. Viņš bija superīgs suns, nebija vairs nozīmes, tīršķirnes vai bez, ar baltu plankumiņu uz vēdera vai nē.
Vinnijs bija izcils suns 8 gadus, patiešām tāds, ko atcerēšos uz mūžiem. Tā kā mīlēju suņu grāmatu studēšanu,man vēljoprojām plaukti tās rotā, tad biju iemācījusies iemācīt sunim visādas komandas. Tad nu Vinnijs bija tas,kas visu to apguva.
Gāja gadi, un Vinnijam devām iespēju dzīvot netālu no mums, kur ir dārzs un māja, pie maniem vecvecākiem. Mani vecāki tā nolēma, jo bija stingri pārliecināti, ka sunim vajag kur izskrieties un dzenāt putnus un rakt bederes. Tas bija reāls karš par to, vai suns paliks dzīvoklī vai pie mums. Par cik viņam bija ārkārtīga enerģija un spēks, tad lielākoties tēvs bija tas,kuram nācās suni vest,bet kopā ar mani,protams. Man nepietika spēka Vinniju noturēt vienmēr.
Bet tomēr vecākiem bija jāpiekāpjas un Vinnijs nodzīvoja atlikušos mūža gadus laimes zemē
Tiešām viņam tur bija labi, ciemos braucu katras brīvdienas, kad nebija skola, dzīvoju tur.
Tā nu atkal pagāja vairāki gadi. Savā aprūpē uz kādu laiku, tā diez gan bieži, ņēmu auklēt suņus. No Milbu audzētavas jau sen sen atceros, kā auklējos ar zeltaino kucīti Tiju (Terra Antyda Sani Together With Milbu), viņa bieži ciemojās pie manis, jo es vienkārši nevarēju bez suņa. Tad vienā ziemā bija piedzimis "O" goldenu metiens tur. Un palikuši bija vēl tikai 2 kucēni. Odins un Onāra, abi patiešām ļoti skaisti kucēni. Un tad es sāku apstrādāt vecākus, jo gribēju Odinu.Biju aizbraukusi ciemos uz Milbu un tur ,protams, visu dienu ar suņiem noauklējusies, sekoja zvans vecākiem - es gribu šo suni. Tēvs atbrauca uz tālo Jelgavas otru galu mums pakaļ, un trūka tikai mazliet mazliet, lai šo sunīti paņemtu, bet mamma teica, lai nogaidam. Pēc tikai dažām dienām suņuks jau devās tālā ceļā uz savām jaunajām mājām. Saskumu, bet audzētāja Milda solīja,ka vasarā būs labi metieni.
Noskatīju sev favorīt-mammas, un zināju, ka gaidīšu.
Pagāja pusgads. Sadraudzējos ar Elīnu (
pepper forumā ),jo arī viņa gribēja goldenu, sākām runāties par to. Un tā nonācām līdz lēmumam, ka ņemsim abas no viena metiena. Tas sanāca "Q" metiens. Tā arī notika. Gan Elīna gan es paņēmām kucēnus. Elīnai bija suņuks Brendijs un man Rafaēls.
Gāja dienas, un ar dziļu rūgtumu sirdī varu teikt, ka mūs piemeklēja nelaime, un diemžēl no kucēna nācās atvadīties (varbūt kādreiz arī par to, vairāk vai mazāk esmu tikusi tam pāri, bet rūgtums sirdī būs visu mūžu).
Pagāja gads, un ar visu šo biju samierinājusies, bet paliku pie domas, ka gribu zeltaino retrīveru. Caur visiem šiem suņiem, stāstiem, izstādēm, saimniekiem un atziņām nolēmu, ka savu suni nākošo - ņemšu zeltaino retrīveru.
Pienāca 2011.gada 1.Janvāris un Milbu audzētavā dzima 11 kucēni tieši no vienas no manām favorīt - mammām Milbu audzētavā. Tad nu vis, zināju, ka ņemu. Tā manās mājās ienāca Sems!
Kā ir tagad? Tagad ir tā, ka katru dienu priecājos arvien vairāk, patiešām saku to no sirds, nevienu mirkli neesmu nožēlojusi, ka man ir suns un, ka man ir zeltainais retrīvers. Tā mīlestība, sapratne, uzticība, ko viņš sniedz, nekad nav bijusi pārspīlēta vai mākslīga. Viņš ir bijis klāt grūtos brīžos, mierinājis, sapratis mani. Arī ar visu to, ka pamanījies neklausīt, tāds suns, tik tuvu manai dvēselei. Absolūti atsit visu, ko saimnieks varētu pārmest sev par kažokaina suņa iegādi. Un spalvas nav šķērslis, suns mīl pārāk un saimnieks ir spiests mīlēt tik ļoti, ka spalvas nav tas, kas var traucēt. Turklāt, tās nemaz nav tik daudz, lai nevarētu tikt galā. Ja ir par slinku lai paņemtu vienreiz dienā putekļusūcēju rokās dzīvoklī, tad labāk vispār suni neņemt
Vēl pa šo Semija būšanas laiku pie manis bija pusiītis uz skološanos Zorro. Arī goldens, kas meklēja savus jaunos saimniekus. Viņš bija apburošs, un lieliska komanda ar Semu. Sajutos karaliski, ka man ir 2 skaisti, zeltaini suņi. Kādreiz noteikti to gribēšu atkal piedzīvot. Zorro jau kādu laiku ir jaunajās mājās Somijā. Viņš bija kolosāls skolnieks,kādi ZR arī ir. Ja ar viņiem strādā, var panākt visu.
Sems
Sapņi par nākošiem suņiem/šķirnēm ir !