Tosa inu un argentīnas dogs

[Sisija]

wolf-eyes , tas drīzāk ir izņēmums, nevis likumsakarība. Dzīvē viss ir iespējams, bet lai būtu tāds rezultāts, jābūt milzīgai pieredzei, zināšanām, jāiegulda liels darbs... Lielākai daļai "normālu" cilvēku nekā tāda nav.

[seila]

Es pa tv arī redzēju kā sieviete izaudzināja vilku bariņu, mazus kucēnus, kuri palikuši bez mammas. Sākumā baroja no pudelītes, tad gāja mežā, mācīja viņus un pieauguši līdz tādam pusaudža vecumam viņi arī visi uzskatīja to sievieti par barvedi, bija pazemīgi, bet tas ir fantastisks darbs un zināšanas! Arī pieredze, bet nezinu, neatceros ar ko viņa ikdienā nodarbojās, taču parasts cilvēks nevar 24 stundas no vietu būt ar suni kopā un audzināt to! Ir taču darbs un citi pienākumi.
Tas ir ļoti grūti. Prieks, ka nolēmāt sākt ar vienu kucēnu!
Bet par bērniem es ieteiktu lūgt speciālisiem, audzētājam padomu un noteikti vest suņu skoliņā.

[ash]

Es protams neesmu nekāds speciālists un tas ir man galīgi neprofesionālais viedoklis, bet es domāju, ka nevar vilkt paralēles starp vilku suņu audzināšanu un tēmas autores noskatītajām šķirnēm.
Man šķiet ka ar vilku suņiem tik veiksmīgs gadījums varētu būt arī tāpēc ka šīs šķirnes suņiem būtiska iezīme ir no savvaļas vilkiem mantotā neuzticība un bailes. Līdz ar to augot barā šie dzīvnieki jūtas drošāk, iespējams tas ir palīdzējis veiksmīgi socializēties. Un protams nenoliedzams ir arī saimnieces ieguldījums un pavisam noteikti viņa ir spējusi sevi nostādīt kā barvedi, kas nepieļauj cīņas par hierarhiju.
Kas attiecas uz tosa inu – tie tomēr ir cīņas suņi (izlasīju wikipēdijā) un par Argentīnas dogiem nezinu neko, bet tie ar izskatās iespaidīgi. Bet vai šo šķirņu suņi ir veidoti lai dzīvotu barā. Kā viņi pieņem citus suņus? Un vai esot divatā šie suņi neveidos savu baru, kurā jutīsies drošāk un tas provocēs uz kautiņiem ar apkārtējiem suņiem? Tā protams nebūs problēma ja suņi tiks turēti nožogotā teritorijā un netiks vesti staigāt. Tikai es jau nu sev šādus kaimiņus vis negribētu.

Julika – jautrāk būtu vēl ja divi šādi zilonēni parautu uz vienu pusi – nedomāju, ka saimniekam vispār būtu citi varianti, kā vien šļūkt nopakaļ.

[wolf-eyes]

nevar vilkt paralēles starp vilku suņu audzināšanu un tēmas autores noskatītajām šķirnēm.
Man šķiet ka ar vilku suņiem tik veiksmīgs gadījums varētu būt arī tāpēc ka šīs šķirnes suņiem būtiska iezīme ir no savvaļas vilkiem mantotā neuzticība un bailes. Līdz ar to augot barā šie dzīvnieki jūtas drošāk, iespējams tas ir palīdzējis veiksmīgi socializēties.

Jā, tā ir.
Tosa inu un Argentīnas dogam vajag daudz spēcīgāku barvedi, jo šo šķirņu bara instinkts tiešām ir diskutējams jautājums. Tas, ka viņi tikuši audzēti cīņām un attiecīgi atlasīti piemērotākie eksemplāri, padara viņus ne tik pakļāvīgus barvedim, tieši otrādi-izaicinošus.
Šis tad varbūt ir viens no retajiem aspektiem, kurā ar vilksuņiem varētu pat būt vieglāk kā ar "parasto" šķirņu suņiem.
Ļoti interesanta diskusija vispār.

[pixy]

Bet vai šo šķirņu suņi ir veidoti lai dzīvotu barā. Kā viņi pieņem citus suņus?

Nu šis patiešām būtu jautājums audzētājiem. Reālā pieredze daudzu gadu garumā, jautājumi, kā viņi tur savus suņus, ja ir vairāki - vai katru savā voljērā, kopā nelaižot vai tomēr pagalmā barā. Kā vispār socializē šos suņus, kam jāpievērš pastiprināta uzmanība. Es tā prātoju, man ir divi ļoti atšķirīgi suņi - ja viņām būtu kādas agresijas iezīmes, Keli noteikti būtu bīstamāka, jo viņa ir tik ļoti pašpietiekama. Viņa man padoma neprasītu, ja būtu vēlme kādam uzbrukt. Protams, viņa ir apmācāma un regulējama, bet tas pašpietiekmības procents ir tik liels, ka kā jau kaut kādā citā tēmā runājām - viņa nekad nejūtas pazudusi, nekad nav samulsusi, ka "bars" pazudis, es esmu tā, kam jāsatraucas un jāvaktē. Un tā ir no kucēna vecuma. Ja nebūtu ar viņu tik daudz strādājusi, pieļauju, ka vispār nevarētu iziet publiskās vietās, neskatoties uz to, ko viņa ir pats labsirdības iemiesojums. laura11, no kurienes ir doma ņemt šos suņus, ar audzētājiem vari komunicēt? Es domāju iespējamo valodas barjeru. Uzdod šos jautājumus - viņu pieredzi par bara instinktu, par pašpietiekamību, par vēlmi sadzīvot. Iespējams, tas velns nav tik melns, kā mēs te mālējam, bet tādas šķirnes izvēloties ir vērts būt mazliet piesardzīgam...

[I am Sise]

Par Argentīnas dogu ( man pašai 10 gadus bija argentīniete, inteliģentākais suns, kādu var vēlēties, un esmu pietiekoši daudz ar argentīniešiem un viņu audzētājiem kontaktējusies)
1) Argentīnas dogs NEKAD NAV AUDZĒTS SUŅU CĪŅĀM!!! Man 'spalva uz muguras saceļas', kad dzirdu tādu dezinformāciju
2) par sadzīvošanu ar citiem suņiem- man mājās( dzīvoklī) bija divas kuces, argentīniete un VAS, turklāt abas diezgan dominantas. Visu viņu kopdzīves laiku ( kad paņēmu VAS, argentīnietei bija 3 gadi) es nepiedzīvoju nevienu saķeršanos. Domāju, ka ar divām liela auguma, nopietnām kucēm tas ir rādītājs.
Cik zinu, tepat LV cilvēkam dzīvoklī ir argentīniete un levretes, zinu ļoti daudzus cilvēkus RU, kuriem argentīnieši dzīvo 'komplektā' ar citiem suņiem bez problēmām.
Šķirne ļoti mīl bērnus, mana sune vienkārši kusa no maziem bērniem, mazsuņiem, pieklīdušu kaķēnu baroja ( jā, meitenei pat piens radās ), principā argentīnietis pēc rakstura ir copy paste bulterjers, un domāju, ka šajā forumā neviens neteiks, ka labi audzināts bulciņš varētu būt problemātisks. Protams, vajadzīga nopietna socializācija, bet tā nu reiz ir lieta, kas vajadzīga jebkuram sunim.

Par diviem kucēniem reizē- nuuu...tur jābūt suņu apmācības un socializācijas maniakam. Man pašai bija ideja paņemot tagadējo VASīti stipri drīz ņemt vēl vienu kucēnu ( citu šķirni, kura ir mans zilais sapnis jau gadus 20), bet tad, kad es, ar visu savu gandrīz 35 gadu suņinieka stāžu, sapratu, ko prasa viens liels, aktīvs un gudrs kuciks mājās, es sapratu-NEDRĪKST tā darīt, ja negrib kaudzi problēmu uz ilgu laiku.
Divi suņi jebkurā gadījumā ir bars un ir ļoti daudz un ļoti smagi jāstrādā, lai diviem lieliem un nopietniem suņiem cilvēks būtu barvedis un šefs.
Man tas bija tāda fiksā ideja uz īsu brīdi ( gadās cilvēkam, kurš gadu desmitiem ir dzīvojis ar vairākiem suņiem uz pusgadu palikt bez suņa, tad rodas šitādas muļķīgas idejas ), bet tagad es lieliski apzinos, ka man līdz otram sunim vēl ļoti tāls ceļš jānoiet ar tagadējo suni. Savākt 'kolekciju' mājās nav liela māksla, bet vai tas ir prātīgi.
Nu tādas pārdomas par šo tēmu, pēc daudziem gadiem ar suņiem, turklāt nopietnām šķirnēm

[pixy]

I am Sise, neatradu, kur kāds būtu teicis, ka Argentīnas dogs cīņām audzēts .

Savākt 'kolekciju' mājās nav liela māksla, bet vai tas ir prātīgi.

Vot, imenno, drusku izskatās pēc kolekcijas, bet vai ir pietiekami daudz zināšanu un vēlmes ieguldīt... Nu, cerēsim, ka gribēšanas pietiek, to, ka kādam nav pietiekami daudz zināšanu, pārmest nebūtu pareizi. Ir jācenšas tās iegūt. Un pamazām - viens suns, instruktors, audzināšana, apmācība, socializācija, literatūra utt.

[wolf-eyes]

I am Sise, neatradu, kur kāds būtu teicis, ka Argentīnas dogs cīņām audzēts .

Nu, es teicu- JA viņi ir tikuši audzēti cīņām...tad..
Jo kkas augstāk minēja, ka abi esot cīņu suņi, pieņēmu, ka zina labāk par mani.
Par tosa inu ir skaidrs, ka cīņām, par Argentīnas dogu arī biju kaut ko tādu lasījusi, bet varbūt jaucu ar Brazīlijas filu, vai arī info bija nepatiesa.
Man ļoti liels pārsteigums, ka Argentīnas dogi ir kā copy paste bulciņi... tas ir tik lieliski! Vispār, ja sāk atcerēties, tad pirms gadiem man bija kāds pasākums ar fotografēšanos, kurā satikmām cilvēku ar suni, ko atpazinu kā Argentīnas doga šķirnes pārstāvi. Pajautāju, vai var ar suni nofočēties, jo suns burtiski rāvās man klāt un izstaroja milzīgu draudzību. Saimnieks atļāva un , kamēr fotogrāfs fočēja, suns mani paspēja nolaizīt simts reizes. TIK mīļš radījums.

[ash]

Lai visiem viss būtu skaidrs - te ir tieši manis rakstītais teikums:

Kas attiecas uz tosa inu – tie tomēr ir cīņas suņi (izlasīju wikipēdijā) un par Argentīnas dogiem nezinu neko, bet tie ar izskatās iespaidīgi.

Tosa inu - cīņas suņi! Par Argentīnas dogiem - nezinu neko! neesmu teikusi, ka tie arī ir cīņas suņi!

[murkata]

es neņēmu un neieteiktu ņemt divus suņus, ja vien nav runa par kaut kādām izteikti miermīlīgām šķirnēm. divas kuces arī nav viegli, jo meičas arī nereti ir nejaukas. divu tik lielu un nopietnu šķirņu pārstāvjus vienlaikus arī neieteiktu ņemt, ja vien nav visa diena brīva un liela pieredze audzināšanā. savukārt, dažāda dzimuma kucēnus vienlaikus... var būt būtu vieglāk, bet tomēr arī labāk ar 1-2 gadu starpību.
par novaktēšanau meklēšanās laikā atkal jau jādomā, kādas iespējas. es varu suni ņemt uz šanci un mani ir pietiekoši "švaki" lai esot mājās, pietiktu ar dzelzs būri. tosa inu varētu vajadzēt armatūras būdu kaut kur ārpusē...
tā kā kārtīgi jādomā, lai tā neizveidojas par lielu problēmu

[Laura11]

pixy - lieta ir tād,ka Tosu gribu ņemt no Ungārijas,bet es mēģinu maksimāli korekti rakstīt(angliski) un maksimāli tā,lai viņi saprot,bet izskatās,ka tāpat īsti mani nesaprot:/ nezinu,jebkurā gadijumā,suņi tiks audzināti sadarbībā ar kinologu.

P.S. jau iepriekš rakstiju,ka pie manis dzīvojās māsas cane corso,bet vakar pacēlās arī problēma-māsai piedzima bērns,bet jau minētajam cane corso bērni šausmīgi nepatīk,tg nezinam ko darīt,jo,zinu,ka var beigties diezgan bēdīgi...

[pixy]

laura11, bērns un savas ģimenes bērns nav viens un tas pats. Jūs esat parādījuši viņai to zīdaini? Bet šitas tomēr atkal skan dīvaini -

vakar pacēlās arī problēma-māsai piedzima bērns

Viņa nezināja, ka būs bērns un negatavoja suni tam? Dažbrīd izklausās, ka visa šitā ir kaut kāda desa. Bet tā kā tēma gana interesanta un var kādam noderēt, ir tā vērts, lai apspriestu... Man kādreiz bija kokeriene, kam bērni nepatika. Dzīvoju vienā mājā ar māsu un, kad viņa atveda savu pirmdzimto no dzemdību nama, mana sune to tikai apostīja un noluncināja asti. Nekad nebija nekādu problēmu. Pieņemu, ka tai sākuma brīdī bēbis smaržo tik ļoti pēc saviem vecākiem, ka sunim tas liekas kā kaut kāds atvasinājums, nevis svešs bērns. Vienkārši šī sapazīstināšana ir jāveic pēc iespējas laicīgāk, es pat teiktu, momentāli. Nu, otrs variants, protams, ir, ka Tev tagad ir korsa un par pārējiem suņiem jau jādomā izejot no tā...
Valodas barjera komunikācijā var radīt visādas problēmas. Galvenais, lai jūs abas saprotat, ko gribi Tu un ko var piedāvāt viņa. Arī tas var nesakrist.

[Laura11]

pixy - zināt zināja,ka būs bērns,vnk vakar tikai atveda no dzembību nama,suns ir ļoti greizirdīgs,grib būt vienīgais manai māsai.

[murkata]

bet var būt māsai jāmēģina nostādīt visu savās vietās? maigi parādīt sunim, ka bērns ir svarīgāks utt. tas ir izdarāms. cik korsas es pazīstu, visi šķiet tīri ar sadzenām.

[zukins]

Teikšu uzreiz, man nav pieredzes ne ar cane corso, ne argentīnas dogu, ne tosa inu (lai gan pirmie divi man ļoti patīk). Bet - par bērnu - nedomāju, ka JAU (ja reiz tikai vakar māsa ar bēnu no dzemdību nama atbrauca) var pateikt, ka suns ir greizsirdīgs un tāds arī būs. Man ir 3 suņi, 2 Rodēzijas ridžbeki un mazs krancītis un arī 3 nedēļas vecs bērns. Vienam no suņiem bērni nepatīk. Jā, mēs arī satraucāmies, kā būs, kā mūsu bars bērnu pieņems. Pirmajās dienās ridžbeki bija ļoti samulsuši un viņām nebija skaidrs kā pret TO (t.i. bērnu) vajadzētu izturēties. Pēc burtiski pāris dienām pierada, tagad pieiet pie gultiņas, luncina astes, ja tiek klāt, laiza rociņas/kājiņas. Bet pāris dienas pēc atbraukšanas no slimnīcas nedomāju, ka var diagnosticēt suņa attieksmi pret bēru - tā var vēl mainīties un liela nozīme ir tam, kā saimieki izturēsies. Turklāt - kā tad izpaužas šī grezsirdība? Tik mazs bērns vēl pārsvarā guļ un ir atkarīgs no mammas, nedomāju, ka viņam ir daudz saskarsmes ar cane corso.

[pixy]

zukins, apsveicu , katrs jauns suņinieks - tas ir super .
Man liekas jau pirmā lielā kļūda bija atdot suni prom gaidību pēdējā etapā. Sunim nebija iespējas ne apostīt bērnam paredzētās pirmās drēbītes, ne sajust visu to gaisotni, kad visi gaida. Viņš tik atstumts jau pirms tam. Un tagad, pilnīgi piekrītu zukins, izskatās, ka jau ir konstatēts gatavs spriedums, bet ir tak viņus jāsaradina, sunim vispār jāsaprot, kas tā tāda par radību. Nevis - ieraudzīja, nepriecājās, vsjo, vairāk nemēģinam, nekas tur nesanāks . Ar suni ir JĀSTRĀDĀ. Visu viņa mūžu, visās situācijās, pie visām pārmaiņām. Atliek tikai cerēt, ka tosa inu saimniece to darīs, nevis konstatēs faktus, ka "suns nepieņem otru", "sunim nepatīk bērni" utt. Attiecībā uz māsu un viņas bērnu vēl galīgi nav par vēlu, tikai IR jāgrib... Piekrītu murkatai - tās korsas, ar ko iznākusi saskare, atstājušas vislabāko iespaidu un visvairāk tieši vēlmē sadarboties ar saviem cilvēkiem.

[Robins]

Man liekas jau pirmā lielā kļūda bija atdot suni prom gaidību pēdējā etapā. ...
.. Un tagad, pilnīgi piekrītu zukins, izskatās, ka jau ir konstatēts gatavs spriedums,

Kas teica, ka kļūda? Daudziem cilvēkiem suns ir tikai suns - mirkļa iegriba, "būtu kruta", utt. Mainoties prioritātēm, mainās vēlmes, atliek tikai atrast ieganstu. Un, lai ieraudzītu to, ko gribās redzēt, laiks gandrīz vispār nav vajadzīgs. Var pat no blakus istabas, blakus mājas visu labi redzēt - "es taču teicu", un viss...

[murkata]

iespējams, tēmas autorei ir iespēja ietekmēt māsu? ieteikt viņai , var būt, pakonsultēties ar kādu kinologu? pamēģināt saradināt suni un zīdaini? korso taj ir ģimenes sargs. viņam sīkais arī jāpieņem. galvenais nevajag jau iepriekš visu izlemt un pieņemt šī brīža iespaidu par absolūtu patiesību. suņa reakcijas pat zinātājam ne vienmēr ir saprotamas jāmēģina mierīgi, ar mīļumu salaist to "kāpuru" un ģimenes sargu kopā. es domāju, ka viss būs labi
man sīkie jau lieli un šī brīža suņi mazus nav redzējuši. bet atceros, kā iepriekšējais suns brīnījās abas reizes un bija apmulsis, satraucies. gandrīz ratos ielēca, kad pārbraucām no slimnīcas pirmo reizi. pēc pāris dienām jau sargāja gultu, laizīja sīkam pēdas un labprāt gulēja blakus, pēcāk ļāva, lai mazais pa viņu rāpo un nekad neko neteica
man ir bijusi pretēja situācija kad atvedu Arčibaldu mājās, jaunākajam bija 4 gadi. bija vakars, es šuvu lelles izrādei un biju apkrāvusies ar visu kaut ko. uz grīdas materiālu čupas, skices, bērns un kucēns. vienu brīdi jūtu, kaut kāda rosība zem taburetes un tad, piepeši dubultais spiedziens! skatos, sīkajam uz pieres sārtas švīkas, bet kucēns zem manis sabijies tup. prasu sīkajam, kas noticis? šis man: es iekodu viņam dibenāāaaa...! kāpēc? nezinuuuu...

nekas nav viennozīmīgs šajā dzīvē