OK, lai nebūtu vispār nekā personīga, es tā pavisam primitīvi pastāstīšu, ko nu esmu samācījusies par zirdziņiem.
Tā nu ir sanācis, ka sapārojot divus zirgu pasaules
vorldvinnerus nav nekādas grantijas, ka sanāks viens Olimpiskais čempions. Tas viss ir daudz sarežģītāk.
Pieņemsim, ir Olimpiskais čempions ērzelis X. Ļoti labu lēcienu, darbaspējām un eksterjeru.
Audzētavā tiek ņemtas, teiksim, 10 ķēves, no atbilstošām, potenciāli piemērotām līnijām, sapārots un skatās, kas sanāk. Pēc 4-5 gadiem ir aptuveni skaidrs, ko šitā
intera bērni var un nevar.
Balstoties uz iegūtajiem rezultātiem, audzētājs mēģina izskaitļot, ar kuru līniju ķēvēm sanāk labākais rezultāts. Jo nav tā, ka izcils ērzelis jebkurai ķēvei uztaisīs izcilu kumeļu. NAV!
Ļoti bieži gadās, ka šis superduper ērzelis saviem bērniem vispār nenodod NEKO no savas izcilības. Tik vien ir kā viduvējs zirdziņš ar superduper ciltsrakstiem.
Tad skatās tālāk - varbūt tieši šis, nu jau tikai viduvējais zirdziņš sava tēva izcilos gēnus nodod? Tad gadās, ka no šāda viduvēja ērzeļa nāk strīpām vien izcili bērni. Bet tāds varbūt ir viens no ērzeļa X 10 bērniem. (Un varbūt - neviens).
Tad ņemam ķēves.
Pieņemsim, ir 10 ķēves. Lielākas, mazākas, smukākas, nesmukākas, ar dažādām darbaspējām. Skatamies, ko šīs ķēves nodod saviem bērniem. Lēcienu, jājamību, darbaspējas, eksterjeru....
Ideāla kumeļmāte ir tā, kas no sevis nenodod bērnam neko. Ja tāda ir, ir vieglāk piemeklēt puisi - zināms, ka bērni atsitīsies tēvā. Bet parasti tomēr māte nodod kādus 40-60% no sevis. Tad jāsāk meklēt un skatīties, KO audzētājs ar konkrēto pārojumu grib panākt. Kādu zirgu grib iegūt? Tad atliek izvērtēt ķēves trūkumus un piemeklēt ērzeli, kurš saviem bērniem nodod īpašības, kuras vēlamies konkrētajai ķēvei izskaust.
Pieņemsim, man ir ērzelis D. Ļoti labs lēciens, darbaspējas un izcils raksturs, pēc sasniegumiem pielīdzināms suņu
interam. Noteikti pozitīvas lietas. Zināms, ka jauko raksturu un darbaspējas nodod bērniem. Bet - nodod arī pagaru muguru, lielu augumu un pavājas kājas (šīs īpašības nav vēlamas). Tātad labāku zirgu var iegūt tikai tad, ja piemeklē ķēvi, kurai ir vismaz viduvēji lekšanas rezultāti (teiksim, pāris vārgas
cackas), un par kuru ir zināms, ka nodod pēcnācējiem paīsu muguru, stipras kājas un nelielu augumu. Tad var cerēt, ka sanāks cerētais kumeļš, no kura varbūt - VARBŪT - izaugs nākamais
inters.
Ja paņemšu tādu pašu ķēvi -
interu - kas saviem bērniem nodod pagaru muguru, lielu augumu un pavājas kājas, visticamāk, iegūšu vispār nekur nederīgu zirgu - garu muguru, milzīgu augumu un ļurkainām kājām.
Var vēl sarežģītāk - ņemu ērzeli Q, kuram ir x, y, z fakturi, kuru dēļ gribētu viņa pēcnācējus. Bet man ir ķēve, kurai ir jāuzlabo y un x faktori, lai viņa derētu konkrētajam ērzelim. Tad nu ņemu ķēvi, lecinu ar ērzeli A, par kuru zināms, ka bērniem uzlabos y un x faktorus, ceru, ka piedzims ķēvīte, kurai manas ķēves vājākie y un x faktori būs uzlaboti, un ķēvīte varbūt būs piemērota noskatītajam ērzelim Q.
Un kur tad vēl mātes Dabas jociņi - sapāro divis zirgus, pārpratuma/nezināšanas pēc, no kuriem nu nekādā gadījumā NEVAR sanākt labs zirgs, bet sanāk - piepeši ir viens, kurš ir gan
inters, gan
vorldviners, gan vispār... bet tas nu nekādā gadījumā nenozīmē, ka šādu zirgu audzētāji centīsies izmantot tālākā vaislas darbā, jo risks, ka šī dabas mātes kļūda neturpināsies, ir pārāk liels.
Tāpēc arī viss šis papīru darbs, rokoties ciltsrakstos, mēģinot saprast, ko kura līnija nes sev līdzi, ko nenes, kādu "uzlabotāju" līniju konkrētajai līnijai var pievienot, kādu nevar... Un tad vēl audzētāja subektīvais faktors... Man patīk tas, jums patīk šitas, viņai/viņam patīk tas... Visu dabūt parasti nevar - smuku galvu un superīgu lēcienu, piemēram, un tad nākas izlemt - iesim uz smuko galvu (būs vieglāk pārdot kumeļa vecumā) vai labu lēcienu (lielākas izredzes pārdot vēlāk jau kā labu sporta zirgu)... Un mode - ir šobrīd modē lielāki/mazāki/ar plankumiem/melni... Un vēl nākamā īpašnieka subjektīvais faktors - kā baros, kā trenēs...
Ja tas viss būtu tik vienkārši - paņem pasaules top ērzeli, sapāro ar pasaules top ķēvi un kumeļam pasaules top garantēts....
Suņiem tas viss ir ļoti līdzīgi. Lai mērķtiecīgi iegūtu tiešām labu kucēnu, manuprāt, vajag pārdesmit gadu pieredzi un krātas zināšanas.... Un vēl talantu arī. Un veiksmi. Kaut vai izvēloties kucēnam saimniekus, kas tiešām vadās pa izstādēm, kur to suni kāds arī ievēros un novērtēs. Un vēl nopietnu stratēģiju par cilvēcisko faktoru - kuram tiesnesim patīk tas, kuram šitas... Cik te nav bijušas diskusijas - ui, TĀDAM sunim iedeva BOBu, šitādam "kroplim", nu ko tas tiesnesis iedomājas!... Arī izstāžu un tiesnešu izvēle ir stratēģija!
Manuprāt, pats galvenais ir šķirnes kopējais nākotnes redzējums - ko tieši jūs kā audzētājs, vēlaties uzlabot ilgtermiņā? Ko jūs vēlētos redzēt sava suņa mazmazmazmazbērnos? Ja šis redzējums ir skaidrs, ar pārliecību, audzētava/audzētājs bez spožiem tituliem un skaļas slavas var lēni un prātīgi ar paceltu galvu soļot labākas nākotnes virzienā.
Bet var arī savādāk - 10 kuces, ražošana, uzmanīga kucēnu atlase sev, un tad cilvēciskais faktors.... Un būs audzētava ar skaļu slavu, augstām cenām, dažiem
interiem (kuri gan tikai nezkāpēc visi ir audzētavas pašas īpašums) un masu viduvēju kucēnu, kuru īpašniekiem tik vien tā prieka, kā slaveni ciltsraksti