by gilroy » 22 Jan 2010, 12:44
Par laukiem, mašīnām un saimniekiem - piekrītu, ka ar sabiedrisko... Nu varbūt vienā no 20 gadījumiem saimnieks braukās. Es esmu laukos, bet savus suņus radināt pie sabiedriskā transporta vedu uz Rīgu. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Rīgā ir noteikumi par suņu pārvadāšanu sab.transportā, bet laukos daudzām kompānijām nav, viss paliek uz šofera sirdsapziņas - gribu, ielaižu, negribu - neielaižu. Un ja dienā man ir 2 autobusi, tad aiziet uz pieturu, 30 min gaidīt autobusu, uzzināt, ka šoferim šodien nav garastāvoklis un viņš suni nelaidīs iekšā, un nākt mājās - nu.... nenopietni tas ir. Savējos izvadājām uz pamata apmācību, nepietiekami varbūt, bet apguvām to, ko mums pašiem te laukos vajag. Bez mašīnas to izdarīt vienkārši nevarētu.
Un arī Rīgā bez mašīnas... Piemērs no dzīves. Ziema, padomju laiks, svētdiena, nomira mans pirmais sanbernārs. Dzīvoklī. 2.stāvā bez lifta. Palielas mašīnas nav ne pašiem, ne tuvākajiem paziņām. Zaparožecā sanbernāru, pat mirušu, nevar iebāzt. Tā nu vienīgais variants - uzsējām nabagu palagos ietītu uz invalīda ratiņiem un abi ar vīru stūmām uz Talsu ielu pāri puspārdaugavai. Pieredze tāda, ka maz neliekas. Tagad man atkal ir lielais suns, bet ir arī mašīna. Liela. Vispirms mašīna, un tad suns.
Un par lielo strīdu te - peti, nepeti... Nu katram ir savs pircējs, bija un būs. Esmu sava kucēna meklējumos jau ilgāku laiku. Skaidri zinu, ko tieši gribu, ko negribu, kāpēc un esmu par to arī gatava maksāt. Un meklēt, kamēr atradīšu. Un gaidīt. Tikmēr mājās ir 3 bezšķirnes, bezpapīru mīļumi, kuriem tiek nodrošināts viss nepieciešamais ne sliktāk kā smalkam sunim ar c/r. Bet mātei nopirku ss.lv - taksi bez c/r, pa lēto. Un esmu ļoti apmierināta. Kad man nomira tēvs, nolēmām mātei uzdāvināt viņas lielo, nekad nerealizēto mūža sapni - taksi. Uzzvanīju vairākiem audzētājiem - pieejamu kucēnu tobrīd nebija. Bet man vajadzēja uzreiz - negaidīt, neplānot, nestāvēt rindā - vajadzēja uzreiz, nākamajā dienā pēc bērēm, lai mammai nav vienai tukšā dzīvoklī jāsēž, lai ir kāds, kurš domas pārņem. C/r nebija svarīgi vispār. ss.lv bija - un nopirku, šķiet, pa Ls 40 - noveicās. Taksis ir liels, standarta max, bet suns ir vesels, gudrs, labu psihi - mamma ir neizsakāmi laimīga, un taksim arī ir lieliska dzīve. Nekad nepateiktu, ka pensionāres dīvānspilvens, jo abi ar mammu skrien pa visu Latviju ar sabiedrisko transportu, un suns tādā formā, ka viņai regulāri jautā par medībām. Mamami nevajadzēja taksi ar ciltsrakstiem tādiem vai šitādiem, uz izstādēm vai vairošanai, viņai vnk vajadzēja taksi. Tipa taksi, ko mīlēt. Un tāds viņai arī ir. Labs audzētājs savu superduper kucēnu visdrīzāk nemaz nebūtu pārdevis - ne izstādēm, ne vaislai, ne medībām - vecai tantei ko uz spilvena turēt - priekš kam?
Un par tām cenām... Piemērs no dzīves. Prasa man ciematā vīrs, vai nav kāds kucēns zināms. Jautāju - priekš kam. Eh, viņa sunim esot bumbulis sānos izaudzis, vets prasot 25 Ls par operāciju, traks, ko, šitādu naudu, tad jau lētāk jaunu paņemt... Un tas nebija kolhoza bomzis, bet gan skolotājs ar augstāko izglītību. Pēc tāda teksta saproti, ka arī patversmēm stingri jātur cenrādis, jo kas pārāk viegli nāk, viegli iet... Protams, nav visi cilvēki tādi, bet ir, un kamēr nebūs vispārējā obligātā čipēšana, kas ļauj sadzīt saimniekus rokā, būs tā, kā ir.
Neredzu jēgu šim lielajam kašķim - ja es gribēšu suni izstādēm, meklēšu to, ko gribu atast šķirnē, un par to arī maksāšu nečīkstot. Un ja gribēšu "sev" - arī tas pats ss.lv pa 100 Ls būs gana labs. Vai no patversmes. Manuprāt, vienīgā problēma ir apstāklī, ka cilvēki bieži nesaprot šīs atšķirības. Pie tā gan ir jāpiestrādā, un pamatīgi.