Mans pirmais suns

[Boulevard]

Nav smieklīgi atceroties?

Ar dalītām jūtām

Dobermane izteiksmīgi nodemonstrēja, ka galvenā bērna-suņa problēma slēpjas tajā, ka bērns nekad ģimenē nav bara vadonis. Ko suns brīnišķīgi saprot un attiecīgi rīkojas, tas ir, neņem īsti par pilnu. Izturas ar labvēlību, labprāt kaut kur kopā dodas, kā jau ar sev līdzīgo. Klausa atkarībā no noskaņojuma

[perro]

Mani no tā saraksta kaut kā personīgi aizķēra sanbernāra iekļaušana nevēlamo sarakstā.

Izlasot par nevēlamības iemesliem - siekalojas un par spīti izmēram, grib dzīvot iekšā. Un? Nav ne hiperaktīvs, ne agresīvs (nu jau diemžēl gadās arī tādi) bet nu skaitās joprojām, ka šķirnei nav raksturīgi.
Mans pats pirmais bija sanbernārs. Nu labi, pirms tam biju ieviesusi 8 gadus vecu špica/pekinieša jaukteni - dāma ar daudziem talantiem un ļoti noteiktu raksturu. Es viņu saņēmu jau pusmūža, gatavu, un nekas daudz tur nebija darāms. Bet MANS pirmais bija sanbernārs... Ne nu baisi skoloju, ne arī pieredze bija, bet izaugs fantastisks suns. Liels? Varu apgalvot, ka sanbernārs gultā aizņēma krietni mazāk vietas kā mans riebīgais kokeris vēlāk. Siekalojas? Nu turiet pa rokai Krot pudeli, kad siekalas kārtējo reizi atkal aizsērē izlietni - tur taču speciālas zināšanas vai pieredze nav nepieciešama, vien minimālas iemaņas mājsaimniecībā.

Nu labi, vienu koka ķeblīti nolikvidēja pilnībā, tik vien palika kā dermantīna sēdekļa pārvalks. Bet lai nopirktu jaunu ķeblīti, arī zināšanas kinoloģijā nav gluži nepieciešamas.

Kaut kā nesapratu to sarakstu.

[Boulevard]

Mani no tā saraksta kaut kā personīgi aizķēra sanbernāra iekļaušana nevēlamo sarakstā.

Saraksta autori ir amerikāņu vetārsti. Viņi balstījušies uz savu pieredzi. Ļoti iespējams, ka pēc filmas ''Bēthovens'' daudzi cilvēki spontāni gribēja tādu sunīti - un tad saprata, ka viņš tomēr ir pārāk liels, pārāk siekalojas, pārāk daudz met spalvu un vispār apnika
Visatpazīstamākās šķirnes, kuras visvairāk grib gribulīši

[čība]

ne agresīvs (nu jau diemžēl gadās arī tādi)

Diemžēl, vismaz izstādēs, gadās lielākā daļa... Es saprotu agresiju pret suņiem, bet sanbernāri izstādēs ir vieni no tiem suņiem, kuriem pati metu līkumu. Tiesa, ja zinu, ka saimnieks latvietis - tad nē Bet nu somi ir prosta fantasķika, it īpaši saimnieku "spēja" savus suņus savākt.

[Sisija]

Boulevard , mans pirmais suns arī bija dobermanis un man bija 15 gadi kad pie tāda tiku, bet, ja godīgi, tad tas ir bijis mans vislabāk un pareizāk apmācītais suns manā nu jau vairāk kā 30 gadu suņinieka pieredzē. Ar suni pilnībā nodarbojos tikai es, vecāki nodrošināja tikai mūsu finansiālās vajadzības. Gribēju dobermani, to man arī nopirka, lai gan ģimenes draugi un paziņas stāstīja šausmu stāstus par šo šķirni.
Jāsaka, ka man nekad netika liegts neviens dzīvnieks, bet laikam jau vecāki bija pārliecināti par manu "pataloģisko" atbildības sajūtu
Ar to gribēju teikt, ka viss ir atkarīgs no konkrētā bērna. Kas der vienam, neder citam. Daudzi pieaugušie mēdz būt daudz neapzinīgāki un bezatbildīgāki par dažu labu bērnu vai pusaudzi. Protams vienmēr jārēķinās ar situāciju, ka dzīvnieks bērnam vienkārši var apnikt, tādēļ vecākiem tomēr ir jābūt gataviem šādā situācijā pašiem uzņemties visu atbildību un rūpes par dzīvnieku. Ja tas tā nav, tad no dzīvnieka iegādes ir jāatsakās, sevišķi no suņa

[ievish]

Taisnība gan mormoņiem, gan ateistiem

Galīgiem čaiņikiem šādi saraksti ir vajadzīgi. Ja neko nezini par suņiem, tad, ja vispār cilvēkam interesē kaut kādi padomi un viedokļi, šāds saraksts vismaz nedaudz var palīdzēt aizdomāties. Bet, ja cilvēks suņa iegādei ir briedis pietiekami ilgi, vācis informāciju, runājis ar audzētājiem/ šķirnes īpašniekiem / vispār suņu īpašniekiem, šķirnes pārstāvjus ir redzējis dabā un sadzīvē, uzzinājis, kādi ir šķirnes mīnusi, ne tikai plusi, ko nozīmē dzīve ar suni utt., tad neredzu problēmu arī sarežģītāku šķirņu ieviešanai. Protams, vajadzētu padomāt vismaz 2x (labāk vismaz 10x), lai kā pirmo suni ieviestu kādu ļoti, ļoti enerģisku darba suni kā malinua vai borderi, bet, ja cilvēks ir šķirni izpētījis l'diz mielēm un apzinās, ka pirmā suņa apmācībā noteikti pieļaus kļūdas, lai cik daudz ir pētījis un zina teroētiski, tad arī tāda suņa kā pirmā suņa iegāde ir OK.

Galvenā problēma ir tad, kad suni pērk tāpēc, ka:
- filmā/seriālā ir smuks un gudrs,
- ir modē,
- ir gudrāko suņu topa virsotnē,
- u.c. tamlīdzīgu iemeslu dēļ.

Starp citu, mīts par nekaitīgajiem labradoriem mani vienmēr ir fascinējis. Liela daļa labradoru ir gana enerģiski un stipri suņi, turklāt gana bieži gadās arī agresīvi eksemplāri. Es teiktu, ka VAS ar stabilu psihi ir krietni nekaitīgāks par labradoru ar nestabilu psihi vai vienkārši ļoti enerģisks labradors.

Par konkrēto sarakstu runājot, jāatceras, ka tie ir amerikāņi un atsevišķu šķirņu suņi pie viņiem arī var būt maķenīt savādāki.

[BaibaB]

es teiktu, ja cilvēks ir cieši nodomājis gribu haskiju vai pitbulu, viņam arī šāds saraksts nepalīdzēs. paņems un tad jau, kā kārtis sakritīs. man pašai ironiskā šnaucers pat bija ielikts sarakstā "negribu", pat nezinu, kāpēc. bet, kad patversmē ieraudzīju Doru, momentā sapratu, ka tas ir mans suns. un tagad mitelšnaucers ir mana šķirne Nr.1. arī nav viegla šķirne un ne katram piemērota, ar saviem knifiem un prasa savu pieeju. tā ka ar šķirnes izvēli nejauši var trāpīt desmitniekā un nejauši var iebraukt auzās, kā tur augšā lemts.
ne par labradotiem, bet ievishrakstītā sakarā atcerējos, kā reiz redzēju, kā zeltainais retrīvers savu saimnieci, kundzīti ap 50, novilka gar zemi, ka nemetas. ļoti specīgi un enerģiski suņi, un ja klāt nāk agresija...
un vispār man liekas, ka mūsdienās ir tik daudz sačakarētu suņu... paaudzēs sēžot uz dīvāniem, viņi jau piedzimst ar kaut kur deformētu psihi, gan VASi, gan labradori, kurš vēl pirms dažpadsmit gadiem varēja iedomāties agresīvu sanbernāru, kas tagad izrādās jau gandrīz norma...

[Boulevard]

Tests, kas palīdz noteikt sev piemērotākās suņu šķirnes
http://www.selectsmart.com/dog/

[gunele]

Taisnība gan mormoņiem, gan ateistiem

Galvenā problēma ir tad, kad suni pērk tāpēc, ka:
- filmā/seriālā ir smuks un gudrs,
- ir modē,
- ir gudrāko suņu topa virsotnē,
- u.c. tamlīdzīgu iemeslu dēļ.

Šie bija tieši tie iemesli kāpēc es 15 gadu vecumā sagribēju kolliju . Un nu jau 30 gadu garumā zinu, ka šī ir mana šķirne . Kā teica audzētāja- kollijs,tā ir šaha partija mūža garumā.

[ievish]

Šie bija tieši tie iemesli kāpēc es 15 gadu vecumā sagribēju kolliju . Un nu jau 30 gadu garumā zinu, ka šī ir mana šķirne . Kā teica audzētāja- kollijs,tā ir šaha partija mūža garumā.

Tev paveicās, ka tas, ko gaidīji, sakrita ar realitāti, bet ir ļoti, ļoti daudzi neveiksmīgi piemēri. Piem., no filmas "101 dalmācietis" šķirne ir ārkārtīgi cietusi. Īpaši ASV kādus laiku pēc filmas bija pilnas patversmes ar dalmāciešiem.

[Boulevard]

Šie bija tieši tie iemesli kāpēc es 15 gadu vecumā sagribēju kolliju . Un nu jau 30 gadu garumā zinu, ka šī ir mana šķirne . Kā teica audzētāja- kollijs,tā ir šaha partija mūža garumā.

Daudzas kādreiz ļoti populāras šķirnes tagad kļuvušas tik retas, ka praktiski apskatāmas tikai izstādēs. Piemēram, kolliji. Un no izstādēs redzētā, atzīšos, iespaids ne visai... Lesija kļuvusi trīsreiz pūkaināka un ringā no bailēm apslapinās...

[Dali]

... bet ievishrakstītā sakarā atcerējos, kā reiz redzēju, kā zeltainais retrīvers savu saimnieci, kundzīti ap 50, novilka gar zemi, ka nemetas. ļoti specīgi un enerģiski suņi, un ja klāt nāk agresija... ...

Jā, šie suņi ir gana spēcīgi un enerģiski, bet agresija zeltainajam ir un paliek šķirnes brāķis. Jebkurš lielo šķirņu suns var novilkt gar zemi un tam nav nekāda tiešā sakara ar šķirni (kas šajā gadījumā tiek minēta kā ZR), bet gan ar audzināšanu un paklausību.

... Bet, piemēram, uz aizsardzību mācīt ZR - kaut kā neštimmē kopā. Kaut gan darbojoties tikai ar medību instinktu varbūt kaut ko izspiest varētu ...

Pilnīgi pareizi domā, ka kopā neštimmē. ZR nav un nekad nav bijis sargsuns. Viņi jau tā ir pietiekoši daudzpusīgi suņi, tad kamdēļ gan mēģināt no viņa izspiest to, kam šī šķirne nu galīgi nav domāta?

...Ja nu iesācējs (kāda biju arī es) izdomā, ka grib nodarboties ar IPO? Un kas tur slikts? Jā, iet kā pa celmiem (bet tas ir tieši sportā, ne ikdienā) un ar nākamo suni būs daudz labāk. Bet, ja man pirms hofavarta būtu bijis zeltainais retrīvers... par darba šķirnes īpatnībām es tik un tā neko nezinātu un viss būtu tā pat! Turklāt man būtu suns, ar kuru nevaru darīt to, ko gribu...

Nezinu gan kādā IPO kategorijā Jūs ar savu hofavartu nodarbojaties, taču arī zeltainie lieliski nodarbojas ar IPO-R. Piemēram, mūsu ZR neiet kā pa celmiem ne sportā, ne ikdienā. Rezultāti ir gana stabili un nebūt ne slikti.

[perro]

Nezinu, vai atmiņa ar mani jokus spēlē, bet, par kollijiem runājot, man liekas , ka padomju laika kollijs no manas bērnībs un tas ko;;ijs, ko redz šodien, ir divas pilnīgi dažādas šķirnes.
Pirmkārt, atmiņā palicis, ka toreiz kollijs tikai kādu nieku mazāks par VAS bija. Šodienas kollijs noteikti ir pavisam maziņš suns, pavisam citā svaru kategorijā kā VAS. Un VAS pa lielam izmēros tomēr nav mainījies.

Otra lieta - atceros, ka tie divi kolliji, ko pazinu tuvāk (viens kaimiņam un otrs manai draudzenei) bija ar izcilu intelektu. Izteikti darba suņi visām vajadzībām (varbūt vienīgi ne priekš IPO). Kaimiņam bija īsts izstāžu un darba čempions, ļoti labu un draudzīgu raksturu. Draudzenes suni uz izstādēm aizveda pāris reizes (saimniekiem nebija intereses), bet suns bija visu mūsu bērnu labķais draugs un spēļu biedrs. Ko tik visu mēs viņai nemācījām darīt!
Šodienas kolliji man nešķiet tādi - kaut kā šķiet, ka tās universālās darbaspējas vairs nav tādas, vairāk tādi smukumsuņi izstādēm. Tiem, kas atceras un var salīdzināt - vai tā tiešām ir jeb man tikai rēgojas?

Pamekleju bildes - nu tiešām, bija lieli suņi
http://www.evendell.narod.ru/ring6501.jpg
http://s48.radikal.ru/i120/1209/f9/33496773a5b1.jpg
http://kinlib.ru/books/item/f00/s00/z0000021/pic/000022.jpg

[Boulevard]

Pirmkārt, atmiņā palicis, ka toreiz kollijs tikai kādu nieku mazāks par VAS bija. Šodienas kollijs noteikti ir pavisam maziņš suns, pavisam citā svaru kategorijā kā VAS. Un VAS pa lielam izmēros tomēr nav mainījies.

Jautājums zinātājiem - vai padomju Latvijā vispār bija VAS? Vai tie nebija tikai AAS? Un AAS, saprotams, ir krietni lielāks dzīvnieks par VAS. Kas, savukārt, nozīmētu, ka kolliji bija VĒL lielāki

[ievish]

Jautājums zinātājiem - vai padomju Latvijā vispār bija VAS? Vai tie nebija tikai AAS? Un AAS, saprotams, ir krietni lielāks dzīvnieks par VAS. Kas, savukārt, nozīmētu, ka kolliji bija VĒL lielāki

Jā, bija, bet vecā tipa ar taisnu muguru:
http://www.gsd-online.ru/articles/gsd_in_ussr/gsd_in_ussr.htm
http://nemeckaya-ovcharka.ru/o-porode/history
http://loren-sofi.jimdo.com/%D1%80%D1%83%D1%81%D1%81%D0%BA%D0%B0%D1%8F-%D0%B2%D0%B5%D1%80%D1%81%D0%B8%D1%8F/%D0%B8%D1%81%D1%82%D0%BE%D1%80%D0%B8%D1%8F-%D0%BF%D0%BE%D1%80%D0%BE%D0%B4%D1%8B-%D0%B2-%D1%80%D0%BE%D1%81%D1%81%D0%B8%D0%B8/

[BaibaB]

Dali,
protams, ka ar audzināšanu. ja pareizi atceros, toreiz ZR puisis bija saodis meklējošos meiteni un ar raibām acīm bija gatavs traukties kaut kur tālēs zilajās, saimnieci aizmirsi.
bet agresīvu ZR es redzēju ringā rudens CACIBā. tā bija kucīte vēl kucēna vai juniora vecumā. eksperts piegāja sunim klāt un kucīte nevis vienkārši izbijās vai kā, bet leca viņam virsū ar atplestu rīkli. DQ sekoja momentā.

[gunele]

Daudzas kādreiz ļoti populāras šķirnes tagad kļuvušas tik retas, ka praktiski apskatāmas tikai izstādēs. Piemēram, kolliji. Un no izstādēs redzētā, atzīšos, iespaids ne visai... Lesija kļuvusi trīsreiz pūkaināka un ringā no bailēm apslapinās... [/quote]
Kolliji nav reta šķirne, ringos 20+ ir normāla parādība. Pa izstādēm braucu daudz, bet bailīgu kolliju neesmu sastapusi, dažus niknus poļus gan. Pārmodernos eksemplārus var sastapt daudzās šķirnēs, bet kollijos supermodernie vairāk Krievija un otrpus Polijai. Lai pielaistu pie pārošanas ir obligāts uzvedības tests, nav dzirdēts, ka kāds kollijs to nav izturējis. Parasti ir uzslavas par stabilu psihi.

[quote="perro"]Nezinu, vai atmiņa ar mani jokus spēlē, bet, par kollijiem runājot, man liekas , ka padomju laika kollijs no manas bērnībs un tas ko;;ijs, ko redz šodien, ir divas pilnīgi dažādas šķirnes.
Atmiņa jokus nespēlē. Padomju laikos kollijs bija uzdzīts uz augšu, savukārt čehiem bija ļoti maziņi. Kad padomijas beigu gados sāka braukt ārzemju tiesneši, viņi brīnījās par kollijiem līdzīgajiem suņiem.
Savas fantastiskās darbaspējas un inteliģenci kolliji nav zaudējuši, vismaz man zināmie. Gudro suņu klupšanas akmens ir tas, ka jaunie saimnieki aizmirst, vai nezina, ka suns ir tik gudrs, cik viņa saimnieks to grib. Ja suns aug savā vaļā viņš ir tik gudrs, cik viņam vajag un ir ērti. Kollijs ir spējīgs vērot un izdarīt secinājumus.
Viens atgadījums iz dzīves. Krāmējos prom braukšanai bez suņa. Suns pat sarunu nav dzirdējis, ka paliek pie kaimiņienes, bet cītīgi vēro krāmēšanās procesu. Somā netiek ielikta neviena viņam vajadzīga lieta( kā tas notiek pirms izstādēm). Rezultātā, pa nakti ir aiznests telefons uz dzīvokļa tālāko stūri. Nepamodinās = neaizbraukšu.
Šķirne vēsturiski veidota aitu ganīšanai kalnainos apstākļos,kur suns no gana atrodas pietiekami tālu, lai nāktos pašam izlemt kā un pa kurieni dzīt, lai kāda dumja aita nenoveļās pa krauju. Vēl viņu uzdevums bija pieskatīt bērnus un sargāt saimnieku mantu.

[Dali]

BaibaB, nu re, tā droši vien varētu gadīties arī citas šķirnes suņa saimniekam.
Arī paši esam redzējuši agresīvus ZR, tiesa gan ļoti reti izstādēs, bet tādi parasti saņem diskvalifikāciju, kā jau minēji arī par šo gadījumu. Tas ir būtisks šķirnes trūkums, tādēļ arī eksperti tam pievērš uzmanību.

[Boulevard]

Suns, kas ir skaists, gudrs, viegli apmācāms, ar humora izjūtu, nemet spalvu, nesiekalojas, stabila psihe, labi peld - pūdelis. Turklāt izmēri visām gaumēm. Manuprāt, arī ļoti stilīgs. Ja nepatīk vedējmātes frizūra un izskūtais dupsis, var cirpt goldendūdeļa stilā

Skaidrs, ka daudzus atbaida regulāra cirpšana. Bet, godīgi sakot, doma par to, ka nevajadzētu regulāri atspalvot apģērbu, ir ļoti pievilcīga.
Un, jā, nesiekalojas Rūdītam suņiniekam pat prātā neienāk, cik tādi sīkumi ir būtiski cilvēkam, kam par suņiem ir aptuvena nojausma. Nesen bija saruna ar cilvēku, kas grib suni ģimenei ar maziem bērniem. Viens no ļoti būtiskajiem kritērijiem - lai nesiekalojas. Ka drīzāk gribētos mazu suni, jo mazi suņi ir 1)gudrāki nekā lielie, 2)nesiekalojas

[Jančiks]

mazi suņi ir 1)gudrāki nekā lielie, 2)nesiekalojas

Piedodiet, man suņa vēl nav, tikai plānoju tā iegādi, tāpēc īpaši gudra suņu lietās neesmu. Man gan vienmēr licies, ka lielie ir gudrāki.. Kaut vai paskatoties IPO vai citas sacensības...Reti (un es personīgi nemaz neesmu redzējusi) tur mazu suni...(nerunāju par uzbrukuma daļu, IPO minēju tikai kā 1 piemēru) Protams ir arī gudri mazie un man ļoti patīk, ka ir saimnieki, kas skolo savus mazsunīšus. Bet vairāk taču "gudrinieki" ir lieli suņi ne tā? Un par siekalošanaos - Varbūt manas draudzenes franču buldoga jauktenis ir "neriktīgs" bet siekalojas gan, protams ne tik daudz cik sanbernārs, bet siekalojas....