tur neviens man neko nepaskaidros un turklāt tur būs toč suns ar "bagāžu
Ja skatās patversmju virzienā, tad ir gan "labās", gan "sliktās" patversmes. Gluži tāpat kā pie audzētājiem - ir tie, kuriem par katru cenu gribas tikt no suņa vaļā un vienalga kur, un tie, kas ir ļoti ieinteresēti, lai suns nonāk labās mājās, pie piemērotiem cilvēkiem. Tas pats ar patversmēm - pirmais rādītājs ir, vai dzīvniekiem ir veikta veterinārā aprūpe (vakcinācija, attārpošana, kā arī ir sarakstīts, kad jāveic nākamās reizes; pieaugušiem suņiem - kastrācija), bet otrs - cik ieinteresēti darbinieki ir strādāt ar cilvēku, cik vaļsirdīgi atbild uz jūsu jautājumiem, stāsta par suņa labajām, sliktajām iezīmēm, palīdz izvēlēties variantus, kas būtu piemērotāki jūsu dzīves apstākļiem, piedāvā iespēju vajadzības gadījumā ar padomu palīdzēt un, ja nu galīgi kopdzīve nesanāk, pieņemt arī suni atpakaļ. Cilvēki, nākot uz patversmi, parasti mēdz apvainoties, ja viņiem uzdod jautājumus par sadzīvi un plāniem, kam suns paredzēts, jo kaut kā ir izveidojies priekšstats, ka - "es nāku glābt, ko jūs vēl piesienaties" - kaut gan patiesībā laba patversme tādejādi vēlas uzzināt, vai suņu vidū ir kāds, ko jums var piedāvāt par potenciālo variantu adopcijai un vai jūs - savukārt - esat piemērots kandidāts suņa adopcijai. Patversmes mērķis ir, lai dzīvniekam nekad nevajadzētu atgriezties.
Jā - suņi nāk ar "bagāžu", bet tā ne vienmēr ir slikta - suns varbūt ir dzīvojis jau mājās (tātad ir pieradis pie zināmiem apstākļiem), suns var būt pieradis pie pilsētas, tas var būt mācīts, tas var labi saprasties ar citiem dzīvniekiem, ir suņi, kas ir dzīvojuši ģimenēs ar bērniem un prot ar tiem apieties utt. Un arī "sliktā bagāža" nav tik slikta - jo var ieskicēt lietas, ar kurām būs jārēķinās. Protams, pastāv risks, ka mājās "izlēks" vēl kaut kas, bet tas pats risks ir arī tad, ja ņem pieaugušu suni no audzētavas.
Par nevienu dzīvnieku neatkarīgi no izcelsmes garantiju nevar dot. Turklāt ļoti maldīgs ir uzskats, ka pieķeras tikai mazi kucēni, bet lielie - nē. Jebkurās attiecībās darbs ir jāiegulda un jebkuram sunim vajadzēs laiku, lai pie jaunajiem apstākļiem pierastu. Pati adoptēju suni, kuram bija jau deviņi gadi, izveidojies raksturs un sava "bagāža", bet viņa man visur staigā līdzi kā astīte un klausa uz vārda. Tas nenotika uzreiz, bet, jo vairāk laika pavadi kopā ar suni, jo vairāk iesaisti viņu savā dzīvē, jo lielāka atdeve būs no viņa puses. To, manuprāt, atzīs visi šī foruma suņenieki.
Cik ir bijusi darīšana ar maziem kucēniem - jārēķinās arī ar to, ka sīcis augs ātrāk nekā bērni, ka kucēniem 3 - 4 mēnešu vecumā jau ir tendence, spēlējoties laist darbā zobeļus un lēkt virsū, pusaudža vecumā, ja suns ir uz aktīvāko pusi, tad var negribot mazajam cilvēkam nodarīt pāri. Tā ir krietna papildus ņemšanās un stress jau cilvēkam, kuram suns ir vienīgais, tāpēc es laikam attiecībā uz kucēna izvēli šobrīd, kad jums mājās ir tik jauni pilsoņi, tomēr atliktu. Pieaudzis suns - ir variants, taču ir jāsaprot, ka arī tam pirmajos mēnešos vajadzēs pievērst papildus uzmanību, jo jebkura pārvākšanās uz jaunu vietu sunim ir stress.
Par aizsēdēšanos, labi audzētāji bieži vien pēdējo atstāj vienu no labākajiem kucēniem, tāpēc cerēt uz diži lētāku cenu diez vai var. Otrs variants, ka paliek tas, kuru nepaņem - vai tas ir labākais variants.
tas bija manis pašas audzēts (atgriezts atpakaļ ģimenes problēmu dēļ)
