Spigana wrote:Šis laikam ir gaumes jautājums,

par ne gaumes, es labi zinu,ka neesmu vienīgā uz pasaules,kas no telefona baidās kā velns no krusta. un nekad jau nevari zināt,kādā brīdī piezvanīsi, un jā- visvairāk jau tomēr tas valodas jautājums. manuprāt,zvanīt var tad,ja ir sludinājums par konkrētiem kucēniem un ir skaidrs,ka telefona otrā galā runās angļu (vai kādu jau zini) valodā.

es,kad rakstīju (Polija, Vācija), īsi pastāstīju par sevi un kāpēc gribu šķirni,ka man ir svarīgas veselības pārbaudes un gribu kuci. atbildēja visi poļi un gandrīz neviens vācietis
nudien gribēju rudu korgiju, bet tie ir reti un audzētāja,kam tādi būtu bijuši, vispār neatbildēja (rakstīju uz visām adresēm un feisbukā). Bertas audzētāja pēc tam teica,ka tā kundze nepārdotu kucēnu ārpus Vācijas un diezvai mani uzskatītu par cilvēku

Alpina wrote: Bet dzīvnieka iegādē tomēr pirmo saziņu e-pastā neuztveru nopietni

Man savukārt mēreni tracina tie sludinājumi, vai tie būtu suņi, zirgi, vai mantas, kur rakstīts - e-pastus nerakstīt, tikai zvanīt. Kā es varu zināt, kurā laikā cilvēks būs pieejams un noskaņots garākai sarunai? Ir gadījies uzrauties šitā - mājas lapā tik laipni aprakstīti pakalpojumi, visu pievedīsim, visu pārdosim, bet kad uzzvani, otrā trubas galā dusmīga tante, kura kaut kur pa Valmieru drasē, un es viņu esmu atrāvusi no darbiem nelaikā ar savām vēlmēm iegādāties viņu pakalpojumus. Lieki teikt, ka otrreiz vairs nezvanīju. Cita lieta e-pasts, uz kuru cilvēks var atbildēt, kad viņam ērti, kārtīgi padomājot un apsverot visu, iečekojot rakstītāja socprofilus, ja nepieciešams. Tā kā es drīzāk atturētos komunicēt ar tiem, kas ir ar mieru to darīt tikai pa telefonu.
Bet vispār tēma aktuāla, un paldies visiem par izteikto pieredzi, jo es te arī provizoriski briestu uzrunāt vienu poļu audzētavu, kurai gan ir laba mājas lapa angļu valodā, bet tik un tā prātoju, kā tai tautumeitai labāk piebraukt, lai šamā piekristu iekāpt manās kamanās.

Sisija wrote:Un kāpēc nē? Kādu variantu tad Tu piedāvā, ja izvēlētās audzētavas atrodas Luksemburgā, Holandē vai ,piem., manā gadījumā Ungārijā? Zvanīt?
Meklējot savu pēdējo suni sanāca rakstīt diezgan daudz, pirmās vēstules bija vienādas, daži atbildēja un labprāt komunicēja, daži neatbildēja, bet ar dažiem pašai nebija vēlmes vairs komunicēt.

Tādēļ, ka ne visi e-pasti ir no potenciālajiem jaunajiem saimniekiem (šeit nerunāju par tiem, kas atsijājas dēļ tā, ka neatrod meklēto), liela daļa ir no "tūristiem/kolekcionāriem".

Spigana wrote:
Šis laikam ir gaumes jautājums, arī audzētaji ir cilvēki ar savām vēlmēm. Bet es neturpinātu komunikāciju ar audzētāju, kurš ar mani grib sazināties pa telefonu, kaut vai tīri tā iemesla dēļ, ka e-pastā visa informācija saglabājas tieši tādā formātā kā audzētajs ir pateicis, nevis kā es atceros, dažreiz tas tomēr ir svarīgi (es, piemēram, biju sajaukusi, kādā vecumā vācu audzētāja dod saluki jaunajiem saimniekiem, bet e-pastā noskaidroju pareizo bez pārprasīšanas). Un ja vēl audzētajs dzīvo citā valstī, tad telefoniska saziņa vispār nav praktiska, nemaz nerunājot par gadījumiem, kad kādai pusei grūtāk iet ar valodu un ir ilgāk jāpiedomā pie sakāmā.

Tieši tādēļ rakstīju, ka pirmo saziņu Tālāk jau sarunu gan valodas, gan dažādu citu iemeslu dēļ var pārcelt elektroniskajā vidē, bet Tu zini, ka pretī Tev ir cilvēks, kuru tas tiešām interesē.

Viss atkarīgs no potenciālā pircēja. Ja zvana/raksta ''cilvēks adekvātais'', tad visu var izstāstīt/uzrakstīt. Šo gadu laikā, kamēr audzēju suņus, esmu jau pamanījusies iemācīties ''atsijāt'' reālus pircējus no frīkiem. Bieži raksta tikai lai iegūtu info par šķirni. Bieži zvana lai nokonsultētos. Ja man nav laiks, tad palūdzu piezvanīt vēlāk. Ja runājam par ārzemniekiem, tad man labāk lai raksta. Nu nevaru es ar igauni vai somu telefoniski saprasties
Visefektīvāka saziņa ir caur FB messenger. Ja reiz cilvēks ir atradis tevi FB, tad var arī atbildēt. Tur parasti saziņa ir ātra, īsa un konkrēta. Var uzraiz apskatīt rakstītāja profilu, saproti kas viņš par ''zvēru'', var ātri iemest bildi, dokumentus.

Alpina wrote:Tādēļ, ka ne visi e-pasti ir no potenciālajiem jaunajiem saimniekiem (šeit nerunāju par tiem, kas atsijājas dēļ tā, ka neatrod meklēto), liela daļa ir no "tūristiem/kolekcionāriem".

Man tomēr šķiet, ka tieši rakstiski ir vieglāk atsijāt tos nenopietnos, pa telefonu grūti no kāda atkratīties.

Un man tomēr labāk patīk, ja audzētājs jau pirmajā e-pastā sīkāk uzraksta par to, kāds metiens plānots, kāpēc, kā izvēlējās suņus, ko pārot, kā audzina kucēnus, bet telefonsarunai tas ir krietni par daudz informācijas.

Silma wrote:

Man savukārt mēreni tracina tie sludinājumi, vai tie būtu suņi, zirgi, vai mantas, kur rakstīts - e-pastus nerakstīt, tikai zvanīt. Kā es varu zināt, kurā laikā cilvēks būs pieejams un noskaņots garākai sarunai? Ir gadījies uzrauties šitā - mājas lapā tik laipni aprakstīti pakalpojumi, visu pievedīsim, visu pārdosim, bet kad uzzvani, otrā trubas galā dusmīga tante, kura kaut kur pa Valmieru drasē, un es viņu esmu atrāvusi no darbiem nelaikā ar savām vēlmēm iegādāties viņu pakalpojumus. Lieki teikt, ka otrreiz vairs nezvanīju. Cita lieta e-pasts, uz kuru cilvēks var atbildēt, kad viņam ērti, kārtīgi padomājot un apsverot visu, iečekojot rakstītāja socprofilus, ja nepieciešams. Tā kā es drīzāk atturētos komunicēt ar tiem, kas ir ar mieru to darīt tikai pa telefonu.
Bet vispār tēma aktuāla, un paldies visiem par izteikto pieredzi, jo es te arī provizoriski briestu uzrunāt vienu poļu audzētavu, kurai gan ir laba mājas lapa angļu valodā, bet tik un tā prātoju, kā tai tautumeitai labāk piebraukt, lai šamā piekristu iekāpt manās kamanās.

Parasti (nevis vienmēr) tie, kas kā vienīgo kontaktu norāda tālr., tomēr ir vairāk vai mazāk sazvanāmi un normāli prot sarunu pārnest arī citā laikā, ja tomēr nelaikā ir piezvanīts. Tā pat vienmēr ir opcija neatbildēt nelaikā ienākošu zvanu un atzvanīt piemērotākā brīdī. Savukārt ja sanāk uzrauties uz tiem indivīdiem, kas tomēr nav runājami, nu i čort s ņim Pavisam vienkārši, tad nav pa ceļam.

Spigana wrote:
Man tomēr šķiet, ka tieši rakstiski ir vieglāk atsijāt tos nenopietnos, pa telefonu grūti no kāda atkratīties.

Un man tomēr labāk patīk, ja audzētājs jau pirmajā e-pastā sīkāk uzraksta par to, kāds metiens plānots, kāpēc, kā izvēlējās suņus, ko pārot, kā audzina kucēnus, bet telefonsarunai tas ir krietni par daudz informācijas.

Manā pieredzē tūristu zvanu ir mazāk kā tūristu e-pastu

Te jau liela nozīme ir arī tam, kādu e-pastu Tu aizsūti, no tā arī ir atkarīgs vai un kādu atbildi saņem.

Un vēl kas, elektroniskajā vidē tomēr mēdz arī šad tad kaut kas pazust, piemēram, ja tā ir vēstuļu forma audzētāja mājaslapā. Man ir bijis, kad zvana un prasa vai esmu saņēmusi to un šo vēstuli, bet vēstules nav, tā vienkārši ir pazudusi kaut kur pa vidu (tā pat arī variants, ka nav kkas līdz galam sabakstīts pie nosūtīšanas). Tā pat arī @inbox.lv daudzi filtrē kā spamu. Tas tīri no praktiskās puses.

Man arī te bija viens zvans. Norunāju teju 40 min.! Izjautāja mani par visu - no vecākiem, veselības, barošanas, līdz vetārstu kontaktiem. Un ko beigās? Frāzīte - man nav naudiņas, vai variet man kucēnu uzdāvināt?!
Bet tas noteikti nav iemesls, lai es tagad neatbildētu uz telefona zvaniem vai e-pastiem. Audzētājam jābūt psihiski stabilam

Henriete wrote:Kāpēc lai būtu par smagnēju, ja šķirne, kurai nepieciešama izteiktāka fiziskā nodarbošanās, kā arī pietiekoši aktīva un pareiza socializācija?
Neesmu stafa īpašnieks, taču esmu pietiekoši daudz par tiem interesējusies un bijusi saskarsme ar tiem, lai pateiktu, ka sunim ir vajadzības, kuras prasa kaut kādas zināšanas.
Tas ir tikai labi, ja ir ''pieredze ar kaut ko līdzīgu".
Tas ir kaut kā smagnēji teikts?

Pilnīgi piekrītu, ka pieredze ir labāka par pieredzes trūkumu.
Bet nepiekrītu, ka stafordšīras bulterjers ir sarežģīta šķirne ar speciālām vajadzībām, tas arī viss. Nav mednieks, nav kamanu suns, nav ganu suns, nav dienesta suns. Mazs, lustīgs kompanjons bez noslieces uz tramīgumu vai fobijām, kam pietiek ar normālām ikdienas pastaigām, kas gan tur sarežģīts. Un kādēļ gan vajadzētu īpaši aktīvi socializēt tādas šķirnes kucēnu, kam firmas zīme ir ekstraverts un komunikabls raksturs? Ļoti ērts suns pilsētas apstākļiem, ne velti ar lielu atrāvienu no citām šķirnēm populārākais Londonā.

Socializācija terjeram nav vajadzīga vispār un nevienam! Ja terjeram ir nepieciešama socializācija, tad tas vairs nav terjers. Viņam norma ir aste gaisā un uz priekšu meklēt piedzīvojumus! Terjeri ir fantastiski suņi, bet tie nav piemēroti visiem.
Par tiem zvaniem un tūristiem. Īsti tūristi ir tie, kas brauc sunīšus skatīties, jo zoodārzā ieeja par maksu!

Boulevard wrote:Pilnīgi piekrītu, ka pieredze ir labāka par pieredzes trūkumu.
Bet nepiekrītu, ka stafordšīras bulterjers ir sarežģīta šķirne ar speciālām vajadzībām, tas arī viss. Nav mednieks, nav kamanu suns, nav ganu suns, nav dienesta suns. Mazs, lustīgs kompanjons bez noslieces uz tramīgumu vai fobijām, kam pietiek ar normālām ikdienas pastaigām, kas gan tur sarežģīts. Un kādēļ gan vajadzētu īpaši aktīvi socializēt tādas šķirnes kucēnu, kam firmas zīme ir ekstraverts un komunikabls raksturs? Ļoti ērts suns pilsētas apstākļiem, ne velti ar lielu atrāvienu no citām šķirnēm populārākais Londonā.

Es neteicu, ka sarežģīta šķirne. Vēlreiz rakstu to pašu - nevajag izlasīt tur to, kas tur nav rakstīts. Tas ,ko es teicu, ka viņu būtu vēlams nodarbināt, lai viņš savu enerģiju neizliek kaut kā savādāk - mēbeļu plēšanā, agresijā u.c. piemēros. Tas nepieciešams JEBKURAM, bet Nardicum jau minēja, ka terjeri nav parasta grupa. Un tā tas tiešām arī ir. Terjeri (lieli un mazi) katrs prasa savu. Mans uzskats, ka tiem vajag nodarbošanos (vēlams kādā jomā), socializāciju, jā, arī bulterjeram. Tas ir mans viedoklis. Kāpēc katrs jorks, kuru es satieku, metās virsū manam sunim riedams un atņirgtiem zobiem? Labrīt, jo saimnieks uzskata, ka mazam sunim socializāciju nevajag. Viņš ir tik mazs, ka es viņu spēšu noturēt. Tautas lielākā muļķība. Ko tu mazu tur iesi mācīt.. *afig. redz kur arī rezultāts.
Teiksi, ka sunim nevajag socializāciju? Smīdina, nu dien
Nevajag īpašu aktivitātes daudzumu, lai suns savu enerģiju neizliek citādāk, nevēlamās nodarbēs?

Te nepasvītroju stafus kā šķirni, bet jebkuram sunim to vajag. Un nevari atbildēt par visiem šķirnes indivīdiem.
Pat retrīveriem - kas ir ģimenes suņi ar noslieci būt ģimeniskiem, draudzīgiem, mīļiem pret cilvēkiem un dzīvniekiem, uzsvēršu - nesocializēti tie pārvēršas par agresīviem nekontrolējamiem dzīvniekiem. Un es tādus retrīverus pazīstu. Un tāpēc uzreizi vajag bāzt visus vienā maisā un teikt, ka "retrīvers - o jā, tam nevajag ne socializāciju, ne trenniņus, ne fiziskas aktivitātes, viņš vienmēr būs mīļš, sirsnīgs, ģimenisks utt." FUFELIS ar lielo burtu.

Un pat mazais bulterjers var kļūt par dienesta suni, ja ar viņu attiecīgi strādā, bet tas tā.

Henriete
Jūs jaucat socializāciju ar audzināšanu. Tie nav sinonīmi.

Boulevard wrote:Henriete
Jūs jaucat socializāciju ar audzināšanu. Tie nav sinonīmi.

To pašu domāju otrādi adresētu Bet nekas, viss ok. Katram sava izpratne par socializāciju.
Vajag gan vienu, gan otru, starpcitu.

Es atvainojos, ka iejaucos, bet mūsu plānos noteikti ir gan suņa socializācija, gan audzināšana, gan suņuskola. Tas Stafordšīras bulterjers tomēr nav nekāds jorks, lai ar, esot mājās vienam bērnam un nākotnē, iespējams, vēl kādam, izturētos vieglprātīgi pret suņa izvēli un/vai audzināšanu.

Olive wrote:Es atvainojos, ka iejaucos, bet mūsu plānos noteikti ir gan suņa socializācija, gan audzināšana, gan suņuskola. Tas Stafordšīras bulterjers tomēr nav nekāds jorks, lai ar, esot mājās vienam bērnam un nākotnē, iespējams, vēl kādam, izturētos vieglprātīgi pret suņa izvēli un/vai audzināšanu.

Ļoti prātīgs plāns.
Vai ir kāds progress audzētavu meklēšanā?

Spigana wrote:

Olive wrote:Es atvainojos, ka iejaucos, bet mūsu plānos noteikti ir gan suņa socializācija, gan audzināšana, gan suņuskola. Tas Stafordšīras bulterjers tomēr nav nekāds jorks, lai ar, esot mājās vienam bērnam un nākotnē, iespējams, vēl kādam, izturētos vieglprātīgi pret suņa izvēli un/vai audzināšanu.

Ļoti prātīgs plāns.
Vai ir kāds progress audzētavu meklēšanā?

es arī pievienojos interesentiem!
Piedošanu, ka sanāca piesārņot tēmu ar gariem rakstiem, iedziļinoties, kā vienmēr.

Ak, nekādu spožo rezultātu nav. Rakstīju arī tai audzētavai, ko ieteica Boulevard, bet no turienes nekādas atbildes+ viena audzētava man atbildēja, ka LV kucēnus drīkst ievest tikai no 4 mēn vecuma, bet viņi tik ilgi netaisoties turēt. Tātad, ja pareizi saprotu, ja gribu 2 mēn kucēnu, tad vienīga opcija ir pirkt Latvijā izaudzētu?

Olive wrote:Ak, nekādu spožo rezultātu nav. Rakstīju arī tai audzētavai, ko ieteica Boulevard, bet no turienes nekādas atbildes+ viena audzētava man atbildēja, ka LV kucēnus drīkst ievest tikai no 4 mēn vecuma, bet viņi tik ilgi netaisoties turēt. Tātad, ja pareizi saprotu, ja gribu 2 mēn kucēnu, tad vienīga opcija ir pirkt Latvijā izaudzētu?

Godīgā ceļā jā, bet tas ne vienmēr ir vienīgais variants Arī Tu, kā pircējs, esi ieinteresēta saņemt kucēnu 2, nevis 4 mēnešos. Liela nozīme ir veidam, kā esi plānojusi kucēnu vest.

Alpina wrote:

Olive wrote:Ak, nekādu spožo rezultātu nav. Rakstīju arī tai audzētavai, ko ieteica Boulevard, bet no turienes nekādas atbildes+ viena audzētava man atbildēja, ka LV kucēnus drīkst ievest tikai no 4 mēn vecuma, bet viņi tik ilgi netaisoties turēt. Tātad, ja pareizi saprotu, ja gribu 2 mēn kucēnu, tad vienīga opcija ir pirkt Latvijā izaudzētu?

Godīgā ceļā jā, bet tas ne vienmēr ir vienīgais variants Arī Tu, kā pircējs, esi ieinteresēta saņemt kucēnu 2, nevis 4 mēnešos. Liela nozīme ir veidam, kā esi plānojusi kucēnu vest.

Un tagad lūdzu paskaidrojiet man, kas cenšas atdot kucēnus ne ātrāk kā 4 mēnešu vecumā, kāpēc pircējam jābūt ieinteresētam iegūt 2 mēnešus vecu kucēnu?

Man gan radās arī jautājums - ar ko stafordšīras bulterjers būtu tik īpašs, ja viņam pat socializācija nav vajadzīga... Man vienmēr ir licies ka ir šķirnes kuras var iztikt bez apmācības, tādas kurām pietiek ar socializāciju. Bet tas vairāk tāds retorisks jautājums.
Starp citu - labs audzētājs sāk kucēnu socializāciju teju vai no to dzimšanas...