Baiba!
Par socializāciju mēs te katrs saucam kaut ko citu
Man socializācija ir tas, kad kucēns tiek pieradināts pie dažādiem apstākļiem (cilvēku pūlis, transports, trokšņi utt.) un tas nemaz nav vajadzīgs terjeram un arī taksim, cik esmu nopratusi- nē. Nu vot vedīšu es uz Talsiem manu jauno takseni, kas līdz šim ir bijusi 2 reiz medībās un viss. Paskatīsimies, kā tas kustonis uzvedīsies Es pieļauju, ka slikti, tai ziņā, ka lēkās un visur līdīs un stājā nestāvēs, bet esmu pārliecināta, ka kauties negribēs un tiesnesim nekodīs
Un ir audzināšana un apmācība, tas ir kas cits, manās acīs.
Ja suns nezin nevienu komandu, tas ir nemācīts suns, ja iespiež asti kājstarpē un baidās no kādiem svešiem apstākļiem, tas suns ir nesocializēts.
Nu kaut kā tā biju domājusi.

Creme de la Creme wrote: Un tagad lūdzu paskaidrojiet man, kas cenšas atdot kucēnus ne ātrāk kā 4 mēnešu vecumā, kāpēc pircējam jābūt ieinteresētam iegūt 2 mēnešus vecu kucēnu?

Tādēļ, ka ne visi audzētāji "strādā" ar kucēniem, ļoti bieži jaunais īpašnieks tiek pie 4 mēnešus veca kucēna aptuveni "mucā audzis, pa spundi barots" līmenī. Maz te tādu piemēru?

Creme de la Creme, ir jābūt milzu uzticībai, lai no audzētāja tik vēlu paņemtu kucēnu, jābūt pārliecībai, ka iemācīs pamatlietas, ka socializēs, ka neturēs tikai mājās. Ir gana daudz gadījumu, kur arī labi audzētaji, kas nevairo kucēnus pa labi pa kreisi tomēr notur kucēnu nesocializētu un tad nu pēc tam ej mokies ar tādu, īpaši jau šķirnēs, kur socializācija ir mega vajadzīga. Plus vēl jaunajiem saimniekiem var būt kādi specifiskāki apstākļi. Piemēram, vai visi audzētāji varēs kucēnus pienācīgi socializēt ar zirgiem? Pavisam maziem bērniem?
Bet nu arī atkarīgs no šķirnes, audzētāja un citiem faktoriem.

Nardicum, vispār jau tas, ka suns jaunos apstākļos nespēj pildīt komandas un tirinās apkārt (nav obligāti jākož un jāuzbrūk), arī ir socializācijas trūkums. Bet dažiem tas laikam šķiet labi un pareizi.
Mani kaut kā tomēr nesajūsmina tas, ka mans terjers nespēj savākties jaunos apstākļos, jo ir iespaidu pārbagātība, tāpēc intensīvi socializēju un strādāju dažādos apstākļos.

NARDICUM wrote:Baiba!
Par socializāciju mēs te katrs saucam kaut ko citu
Man socializācija ir tas, kad kucēns tiek pieradināts pie dažādiem apstākļiem (cilvēku pūlis, transports, trokšņi utt.) un tas nemaz nav vajadzīgs terjeram un arī taksim, cik esmu nopratusi- nē. Nu vot vedīšu es uz Talsiem manu jauno takseni, kas līdz šim ir bijusi 2 reiz medībās un viss. Paskatīsimies, kā tas kustonis uzvedīsies Es pieļauju, ka slikti, tai ziņā, ka lēkās un visur līdīs un stājā nestāvēs, bet esmu pārliecināta, ka kauties negribēs un tiesnesim nekodīs
Un ir audzināšana un apmācība, tas ir kas cits, manās acīs.
Ja suns nezin nevienu komandu, tas ir nemācīts suns, ja iespiež asti kājstarpē un baidās no kādiem svešiem apstākļiem, tas suns ir nesocializēts.
Nu kaut kā tā biju domājusi.

Man liekas ka mēs par socializāciju domājam vienādi. Vienkārši mēs uz to skatāmies no normāla audzētāja viedokļa. Es neticu ka Tavs taksis nav pienācīgi socializēts! Socializācija jau nav tikai vešana sabiedrībā. Mans arī būs Talsos pirmo reizi. Arī šaobos ka mācēs uzvesties (jo nav fiziski laika vest uz nodarbībām).
Es esmu no tiek, kas cītigi izvēlās audzētāju no kā ņemt kucēnu. Ja es zinu ka audzētājs nestrādā ar kucēniem kā nākas, nafig no viņa ņemt kucēnu...Man ir samērā garš ''melnais saraksts'' ar audzētāvām, no kurām nekad neietekšu ņemt kucēnus. Lai arī tur būtu nez kādi super puper čempioni. Bet es zinu ka es neesmu ''normāla''

To, ka stafordšīras bulterjers ir tik īpašs, ka viņam vispār kategoriski nav vajadzīga pilnīgi nekāda socializācija, lai jau aug viens tukšā istabā, to es nekur neapgalvoju (vai tiešām radies tāds iespaids?). Manu sašutumu izraisīja Henrietes jocīgais izteikums, ka sb kā šķirni raksturo tas, ka 'nepieciešama īpaši aktīva socializācija'. Īpaši aktīva nav nepieciešama. Tas vairāk nepieciešams FCI 1. un 5. grupas pārstāvjiem, varbūt arī 10., nezinu. Bet terjeru grupai tā nav problēma. Vai terjeru grupā var sastapt suņus ar nešķirnīgu uzvedību, bailīgus, nervozus utml.? Protams, ka var. Jo šķirne komerciālāka, jo vairāk bezatbildīgu audzētāju, kuru audzēto pērk bezatbildīgi pircēji, cikls turpinās un turpinās. Latvija ir stāvgrūdām pilna ar nešķirnīgiem raseliem un jorkiem. Ja pieaudzis, socializēts, apmācīts suns katru reizi nonākot jaunā situācijā pilnīgi zaudē galvu, es īsti neteiktu, ka tā ir sliktas socializācijas radīta problēma. Es nojaušu, ka tūlīt manā virzienā lidos tomāti un skarbi vārdi Patiesība ir ļoti nekomfortabla, bet ko lai dara. Ģenētiku neviens nav atcēlis.

Secinājumam, mēs nonākam pie viena un tā paša slēdziena: kucēns jāpērk no zinoša (zinošs tas nebūt nenozīmē ar n-to gadu stāžu...) un atbildīga audzētāja! Un ne vienmēr tas nozīmēs to, ka kucēns būs dārgāks kā citur.

Boulevard wrote:To, ka stafordšīras bulterjers ir tik īpašs, ka viņam vispār kategoriski nav vajadzīga pilnīgi nekāda socializācija, lai jau aug viens tukšā istabā, to es nekur neapgalvoju (vai tiešām radies tāds iespaids?).

Ja apvieno šeit lasīto ar iepriekšējo diskusiju un vēl piemet klāt Nardicum rakstīto, izklausās, ka socializācija vispār būtu ar likumu aizliedzama un katrs, kurš ar to nodarbojas, ir pēdējais neģēlis.

Un jā, 10. grupai ir nepieciešama īpaši aktīva socializācija cik vien agri iespējams.

Atgriežoties pie stafija - ikdienai gan jau varētu pietikt arī ar to, ka aktīvi nodarbojas, staigā pa pilsētu utt. Bet gadījumā, kad sunim būs jādzīvo ar bērniem gan man šķiet, ka tieši ar dažādu vecumu bērniem IR nepieciešama aktīvāka socializācija jebkuram sunim, neatkarīgi no šķirnes.

Vispār tāds paradokss sanāk: varētu domāt, ka, jo labāk zini šķirni un, tā sakot, aisberga neredzamo daļu, jo vieglāk atrast labu kucēnu. Īstenībā ir tieši otrādi - tas, ka skaidri zini, ko nekādā gadījumā negribi (īpaši attiecībā uz psihes īpatnībām), izvēli ļoti ierobežo. Un tomēr ir, protams, atrodami labi audzētāji, kas audzē šķirnīgus suņus - nevis tādus, kas tikai izskatās pēc attiecīgās šķirnes.

Olive
Nevajag saskumt, ja audzētāji neatbild uz epastu jau nākamā dienā. Pagaidiet dažas dienas, aizrakstiet vēlreiz, soctīklā arī var uzrakstīt ziņu. Dažreiz, ja nezināms cilvēks vienreiz uzraksta un viss, var padomāt, ka tas nav nopietni domāts.

Atcerējos, ka tepat Igaunijā ir ļoti laba audzētava http://www.mooncraft.ee/ Tur noteikti var rakstīt angliski.
Ja tomēr apsveriet iespēju kucēnu atvest arī no mazliet tālākas vietas, šī ir ļoti jauka čehu audzētava http://www.fransimo.cz/en/o-nas-about-us/

Spigana wrote:Ja apvieno šeit lasīto ar iepriekšējo diskusiju un vēl piemet klāt Nardicum rakstīto, izklausās, ka socializācija vispār būtu ar likumu aizliedzama un katrs, kurš ar to nodarbojas, ir pēdējais neģēlis.

Ļoti žēl, ka jūs to tik saasināti uztveriet.

Varbūt kāds kam ir bijusi pieredze ar pircējiem no Igaunijas spēs man iztulkot šādu tekstu: Hello, I would like to one male and proneerida. Is it possible? Mirje
Kas pie velna ir proneerida?
Tālāk trakāk: Se rähendab shut down. I want to buy a male puppy. Is it possible? -
???
Pēc septītā e-pasta palūdzu vairs man nerakstīt, bet interesē, ko viņa vēlējās

Boulevard wrote:To, ka stafordšīras bulterjers ir tik īpašs, ka viņam vispār kategoriski nav vajadzīga pilnīgi nekāda socializācija, lai jau aug viens tukšā istabā, to es nekur neapgalvoju (vai tiešām radies tāds iespaids?). Manu sašutumu izraisīja Henrietes jocīgais izteikums, ka sb kā šķirni raksturo tas, ka 'nepieciešama īpaši aktīva socializācija'. Īpaši aktīva nav nepieciešama

Lasīju ar smaidu, goda vārds. Jocīgais izteikums, ka raksturo šķirni īpaši aktīva socializācija? Kur es kaut ko tādu saku, ka šo šķirni tas raksturo?
Paliek pat jau drusku savādi atbildēt uz tādām replikām.
Visu cieņu, bet ne jau es teicu, ka sunim

Boulevard wrote:....., kam pietiek ar normālām ikdienas pastaigām, kas gan tur sarežģīts. Un kādēļ gan vajadzētu īpaši aktīvi socializēt tādas šķirnes kucēnu, kam firmas zīme ir ekstraverts un komunikabls raksturs? Ļoti ērts suns pilsētas apstākļiem, ne velti ar lielu atrāvienu no citām šķirnēm populārākais Londonā.

Kāda tad ,jūsuprāt, ir parasta socializācija? Tā vien pietiek pastaigāt pa ielu un viņš ir uzcepts, gatavs, socializēts, normāli orintēts dzīvnieks pret cilvēkiem un dzīvniekiem? (Nebaidās, neizrāda agresiju, nepatiku utt)? Ja tā, tad man tas ir jaunums, ka suni var izvilkt no maisa un viņš ir gatavs darbam un ikdienai
Pirmo reizi ko tādu dzirdu. Tas, ka grāmatā rakstīts : šķirne ir ekstraverts un komunikabls raksturs, kā sakiet, nenozīmē, ka visiem šķirnes indivīdiem tā ir. Es jau augstāk minēju savā postā, ka ,neskatoties uz šķirnes ''vidējo aritmētisko' pieņēmumu un īpašībām, visi šķirnes pārstāvji arī tādi būs.

Socializācija, audzināšana un apmācība iet roku rokā. Ja iztrūkst kāds no šiem 3, tad suns nevar būt pilnīgs. Katram tomēr ir savi principi, nostāja un metodes, kādas pielieto katrā no šīm jomām, bet tas ir mans uzskats, ka šie visi 3 ir nepieciešami, lai ikdienu atvieglotu, ĪPAŠI jūsu uzsvērtajai pilsētas dzīvei.

Spigana wrote:Creme de la Creme, ir jābūt milzu uzticībai, lai no audzētāja tik vēlu paņemtu kucēnu, jābūt pārliecībai, ka iemācīs pamatlietas, ka socializēs, ka neturēs tikai mājās. Ir gana daudz gadījumu, kur arī labi audzētaji, kas nevairo kucēnus pa labi pa kreisi tomēr notur kucēnu nesocializētu un tad nu pēc tam ej mokies ar tādu, īpaši jau šķirnēs, kur socializācija ir mega vajadzīga. Plus vēl jaunajiem saimniekiem var būt kādi specifiskāki apstākļi. Piemēram, vai visi audzētāji varēs kucēnus pienācīgi socializēt ar zirgiem? Pavisam maziem bērniem?
Bet nu arī atkarīgs no šķirnes, audzētāja un citiem faktoriem.

Nardicum, vispār jau tas, ka suns jaunos apstākļos nespēj pildīt komandas un tirinās apkārt (nav obligāti jākož un jāuzbrūk), arī ir socializācijas trūkums. Bet dažiem tas laikam šķiet labi un pareizi.
Mani kaut kā tomēr nesajūsmina tas, ka mans terjers nespēj savākties jaunos apstākļos, jo ir iespaidu pārbagātība, tāpēc intensīvi socializēju un strādāju dažādos apstākļos.

Lieku šim
Audzētājs nevar sagatavot gatavu kucēnu jaunajai dzīvei un ģimenei. Kā Tu vedīsi suni sabiedrībā bez socializēšanas? Kā palaidīsi no pavadas, zinot, ka suns bailēs neaizbēgs, ka suns kādam neiekodīs nobijies, jo nesaprot, kāpēc pēkšņi 1 cilvēka vietā apkārt staigā 10.
Kā audzētājs var sagatavot kucēnu uzņemt informāciju, apgūt elementāras komandas, kuras noder ikdienā, atlaižot suni no pavadas, to pašu - šurp? To un vēl citas iemāca audzētavās?
Audzētavās nodarbojas ar katra kucēna audzināšanu? Katram ierāda vietu, kur viņa ēdiens, kā viņam jāuzvedās, kad nāk ciemiņi utt.?
Tas ir neatkarīgi no šķirnes, tieši kā Spīgana saka.

NARDICUM wrote:Baiba!
Par socializāciju mēs te katrs saucam kaut ko citu
Man socializācija ir tas, kad kucēns tiek pieradināts pie dažādiem apstākļiem (cilvēku pūlis, transports, trokšņi utt.) un tas nemaz nav vajadzīgs terjeram un arī taksim, cik esmu nopratusi- nē. ............................
Un ir audzināšana un apmācība, tas ir kas cits, manās acīs.
Ja suns nezin nevienu komandu, tas ir nemācīts suns, ja iespiež asti kājstarpē un baidās no kādiem svešiem apstākļiem, tas suns ir nesocializēts.
Nu kaut kā tā biju domājusi.

Arī varu piekrist par to socializāciju, ka katram tā saistās ar ko citu, bet vajadzētu būt vienādām pamatlietām. Un nevajag jaukt kucēnu ar jau pieaugušu suni.
Kucēns ir tas, kurš mācās, pieaudzis suns jau būs gatavs materiāls ar visiem ''jā'' un ''nē''.
Saimnieks ir tas, kurš ierāda audzināšanu, socializē un apmāca, tiktāl' cik tas ir nepieciešams katram pašam un viņa dzīves apstākļiem.
Nu sakiet, ko gribiet, bet šīs 3 lietas iet roku rokā, uzskatu, ka katram sunim visas 3 šīs ir vajadzīgas. Un katrā no tām var ieguldīt tik - cik ir nepieciešams!

Socializē - lai suns nebaidās, nav agresīvs, trokšņus uztver pietiekoši normāli, cilvēki viņu nebiedē un nemulsina, nekož kājās riteņbraucējiem utt. Var saukt un saukt.
Audzini - Lai tev mājās nav sagrauztas kurpes un apģērbi, lai suns nečurā mājās, bet to dara ārā, kā pienākas. Un vēl un vēl.
Apmāci - lai būtu drošs, ka suns nāks, kad Tu viņu sauksi. Lai viņš apstājas, ja viņam draud briesmas, lai viņš zina elementāras komandas, kaut vai nedrīkst. Tas ietilpst pie apmācības, ne vien audzināšanas.

Henriete wrote:Audzētājs nevar sagatavot gatavu kucēnu jaunajai dzīvei un ģimenei. Kā Tu vedīsi suni sabiedrībā bez socializēšanas? Kā palaidīsi no pavadas, zinot, ka suns bailēs neaizbēgs, ka suns kādam neiekodīs nobijies, jo nesaprot, kāpēc pēkšņi 1 cilvēka vietā apkārt staigā 10.
Socializē - lai suns nebaidās, nav agresīvs, trokšņus uztver pietiekoši normāli, cilvēki viņu nebiedē un nemulsina, nekož kājās riteņbraucējiem utt. Var saukt un saukt.

Man nav grūti arī 101. reizi uzrakstīt, ka stafordšīras bulterjera kucēns, kas bailēs aizbēg, no bailēm kož, baidās no trokšņiem, ir panikā no apkārtējiem cilvēkiem - tas ir šķirnes brāķis vai kaut kā īpaši sadistiski traumēts. Nevis slikti socializēts kucēns. Dievs nedod tādu iegādāties.

Gribēju kā piemēru šķirnei, kam tiešām socializācija ir ļoti aktuāla, minēt Čehoslovākijas vilku suni, un izrādās, ka tepat forumā šīs šķirnes sadaļā kā reiz ir bijusi diskusija par socializāciju. Smieklīgi, ka tur arī īru terjeru saimniece raksta, ka terjeriem tā galīgi nav problēma
viewtopic.php?f=3&t=719

Boulevard wrote:Man nav grūti arī 101. reizi uzrakstīt, ka stafordšīras bulterjera kucēns, kas bailēs aizbēg, no bailēm kož, baidās no trokšņiem, ir panikā no apkārtējiem cilvēkiem - tas ir šķirnes brāķis vai kaut kā īpaši sadistiski traumēts. Nevis slikti socializēts kucēns.

Grūti to lasīt. Bet nu labi, nenācu te pārliecināt jūs mainīt uzskatus. Iespējams mēs īsti nedomājam vienu un to pašu, tāpēc tā..
Tikai negribētu, ka citi cilvēki paļaujas uz grāmatās rakstīto un filmās redzēto. Diemžēl ar haskijiem jau tā notika.
Starpcitu, augstāk jau rakstīju, bet arī retrīvers ir mīļuma un pakļaušanās iemiesojums, realitātē tā nav, ja kaut kas nav darīts pareizi! Šīs 3 jomas nepieciešams attīstīt jebkuram sunim(kā jau teicu - vajadzību līmenī)...
Jūs rakstāt "kucēns", gribu redzēt kucēnu, kurš piedzimst gatavs (socializēts, apmācīts un izaudzināts), jo šobrīd lasot, tikai to no jūsu posta var saprast.

Labprāt iepazīstinātu ar nesocializētiem retrīveriem, kam dabiski vajadzētu būt atvērtiem, labsirdīgiem kā pret dzīvniekiem, tā cilvēkiem, bet saimnieka nolaidības dēļ, tie ir kā mežā auguši bez saimnieka, tas nepadara SUNI PAR BRĀĶI, bet brāķi rada saimnieks, ar kuru pēc tam neviens netiek galā.

Par retrīveriem tiešām nezinu, bijusi minimāla saskarsme.

Man, atklāti sakot, ir grūti saprast, kādēļ tik grūti ir pieņemt apgalvojumu, ka šķirnīgs terjers ir ar ģenētiski stabilu psihi. Varbūt tam grūti noticēt, ja pašam tāds suns nekad nav bijis, nezinu.
Piemēram, mans bulterjers no dziļiem Latvijas laukiem ieradās akurāt Rīgas centra dzīvoklī 6 mēnešu vecumā (šausmīgi jau nu socializēts pilsētas vidē). Tā sakrita, ka pašu pirmo reizi izejot ārā, netālu sākās salūts. Tramīgi skatījos, ko nu kucēns tagad teiks. Neko viņš neteica. Vispār nepievērsa tam nekādu uzmanību. Nē, viņš nav kurls, ar dzirdi viss kārtībā. Īsi sakot, kā izgāja uz ielas lielpilsētas centrā, tā arī uzreiz viņam viss patika. Stresa nekāda. Pēc daudziem gadiem satikām brāli, kurš visu mūžu dzīvojis slēgtā privātmājas teritorijā, minimālas, retas pastaigas, manuprāt, pilnīgi nepieņemami turēts. Un tomēr jāatzīst, ka viņš bija saskarsmē absolūti normāls. Draudzīgs, drošs.

Un šādus stāstus varētu stāstīt dažādu terjeru saimnieki vēl un vēl. Lai tas būtu pavisam skaidrs - man ir visnotaļ pozitīva attieksme pret socializāciju. Bet ģenētiski psihiski nestabilu terjeru diemžēl nav iespējams aizsocializēt līdz pilnīgai stabilitātei, lai kā gribētos, lai tā būtu. Un, nopērkot terjeru no laba audzētāja, patiešām tiek saņemts lielajai dzīvei gatavs kucēns. Man līdz šim ir laimējies, visiem maniem suņiem (arī ne-terjeriem) bijusi lieliska psihe, un ļoti novēlu to arī citiem, kas vēlas kucēnu. Ir ļoti bēdīgi, ja cilvēki iegādājas kucēnu, kas it kā ir konkrētas šķirnes, un tad visu suņa dzīvi ir spiesti risināt problēmas, ko rada suņa 'tarakāni'. Tam tā, protams, nevajadzētu būt.

Boulevard wrote:Man, atklāti sakot, ir grūti saprast, kādēļ tik grūti ir pieņemt apgalvojumu, ka šķirnīgs terjers ir ar ģenētiski stabilu psihi.

Nevis grūti pieņemt, bet ar to tad vajadzēja sākt, jo tās tomēr ir dažādas lietas, par ko mēs te maļamies. Stabila psihe ir iedzimtība paaudzēs, kas arī tiek izkopta gadsimtu gaitā.
Socializācija, apmācība un audzināšana ir saimnieka darbs. Un tomēr, nevar paļauties tikai uz psihi.

Un jā, piekrītu par to stabilitāti. Tas, ko rada iedzimtība, reizēm ir ļoti grūti mainīt un pat neiespējami.

Lūk, mēs jau gandrīz vai tuvojamies visu pārpratumu atrisinājumam

Psihes stabilitāte, tās īpatnības un socializācija ir lietas, kas ir cieši saistītas.
Socializēt šķirnīgu terjeru - ļoti vienkāršs pasākums, viņam 'jūra līdz ceļiem', drīzāk jābremzē nekā jāmudina. Nosliece uz aizdomīgumu, tramīgumu un bailēm - nulle.
Socializēt šķirnīgu Čehu vilku suni - ļoti darbietilpīgs un lielu pacietību prasošs pasākums, jāsāk ļoti agri, jāturpina ilgi. Iespējama nosliece uz aizdomīgumu, tramīgumu un bailēm.

Pasaulē ir maz suņu, kas psihes stabilitātes un noturības ziņā būtu salīdzināmi ar terjeriem.

Piekrītu NARDICUM – terjeram stabila psihe ir norma.
Kā divu terjeru cilvēks varu tikai piemetināt – ne ar vienu, ne ar otru terjeru nekas īpaši nav bijis jādara. No audzētāja saņēmu “gatavu kucēnu”, kas nebaidās, nav tramīgs, ir atvērts, draudzīgs, pilnīgi normālu attieksmi pret dzīvniekiem, cilvēkiem (arī lieliem pūļiem), svešu vidi, pamatīgām iestrādēm, ka dabiskās vajadzības ir jākārto ārā, pamatkomandas abi apguva ļoti īsā laikā. Izvēloties otro suni (kuci), audzētāja brīdināja, ka tā ir tramīgākā no metiena. salīdzinot ar puiku, kuram ir ļoti līdzsvarota psihe – jā viņa ir tramīgāka, piemēram krēslā sabijās no melna mistkastes maisa, ko vējš krūmos sāka plivināt – nu sabijās, atlēca malā, neuzticīgi paglūnēja tajā virzienā un turpināja pastaigu it kā nekas nebūtu bijis; nākamajā reizē pagāja tai vietai garām pilnīgi vienaldzīgi. Terjeriem ir citas problēmas – pārlieku liela aizrautība un nevēlēšanās strādāt vidē, kur ir interesantākas lietas, ko darīt. Reizēm bezbailība ir drusku par daudz, jo noved pie piesardzības trūkuma. Socializācija, kāda te minēta diskusijā - lai suns nebaidās – nav bijusi nepieciešama.
ir arī pieredze ar suni un bērnu. Mans viedoklis – ja sunim ir paredzēts dzīvot ģimenē ar bērniem, tad vislabāk sunim augt kopā ar bērnu. Ja vispirms ģimenē ienāk suns – meklējiet daudzus radu un draugu bērnus, un piesakieties tiem par aukli. Ja kucēns uzaugs vidē ar daudz bērniem visapkārt – daudzas problēmas nemaz neradīsies.

Nebija laika visu izlasīt, bet, ja runājam par vecumu kādā ņemt kucēnu, es, kā sporta suņu īpašniece, noteikti neņemtu kucēnu 4 mēnešu vecumā, tas ir stipri par vēlu.

Sisija wrote:Nebija laika visu izlasīt, bet, ja runājam par vecumu kādā ņemt kucēnu, es, kā sporta suņu īpašniece, noteikti neņemtu kucēnu 4 mēnešu vecumā, tas ir stipri par vēlu.

Ja sunim plānota kāda specifiska apmācība, tad jā. Bet tad nepieciešama arī specifiska testēšana.