Tā, tā, tā... Ko es te redzu?!
Nu jā, tā ir kā
čība stāsta... pēc pirmās apskates sarunāju ar patversmes vadītāju, lai Andrīte vēl kādu stundiņu padzīvojas pie mums, ka vakarā aizvedīšu atpakaļ uz patversmi. Bet stundiņa pārvērtās dienās un dienas nedēļās. Sākumā sunītei no visas sirds centāmies atrast saimniekus, pie mums viņa mitinājās tik vien tāpēc, lai mazulītei būtu omulīgāki apstākļi, kamēr atrodas viņas Cilvēks. Bet laikam liktenis nav mazais bērns
Andrītei sākās veselības problēmas (iespējams, saistītas ar skarbo diagnozi - mikroftalmiju) un negribējās tā slimu sunīti kādam "uzkraut kaklā". Likumsakarīgi, ka pēc kāda laika ģimenes sapulcē pacēlās jautājums - kā būtu, ja būtu, ja Andrea paliktu dzīvot pie mums? Lai gan... tie cilvēki, kas mani labi pazīst, teica, ka jau no sākta gala zinājuši, ka Andrea būs mūsu ģimenes suņuks.
Vēl līdz šim nav zināms - kā un kāpēc viņa nonāca pie kapsētas Gulbenē, bet vienu es jums varu apgalvot droši - līdz tam viņa ir ar izcilību absolvējusi Suņu Labas Uzvedības Augstskolu. Paklausīga, mīļa, prātīga, ar kolosālām manierēm. Nekad nedomātu, ka patversmē var satikt TĀDU suni.
Lai arī cik ļoti mēs necentāmies uzsvērt, ka aklums Andrea dzīves kvalitāti neietekmē, cilvēki tam notic tikai viņu ieraugot. Viņa kāpj augšup, lejup pa kāpnēm, viņa labprāt ar citiem suņiem skrien pa mežu, brien pa grāvjiem, taisa tos suņiem raksturīgos sprinta apļus pa zālāju, iekāpj mašīnā /izkāpj no tās, cīnās ar citiem suņiem par rotaļlietu un skraida pa peļķēm
Viņa ir pavisam parasts, bet tomēr TIK īpašs sunītis.
No rītiem Andrīte brauc man līdzi uz darbu un tur ar viņas izklaidēšanu nodarbojas vesels kolektīvs 4 cilvēku sastāvā. Viņai atliek tikai nostāties pie durvīm, kā vienmēr uzrodas kāds, kurš ir ar mieru viņu pavadīt āra pastaigā. Viņa nepalaiž garām nevienu pusdienošanu, tā redziet, esot svēta lieta padalīties ar sunīti
Un pat šajās actiņās (kuras tā starp citu nav attīstījušās) cilvēki pamanās ieraudzīt To Īpašo "bet viņa uz mani tik lūdzošām actiņām skatās" skatienu
Ja nu ir sagadījies tā, ka uz dienas beigām vēders sakāro vēl kaut ko garšīgāku, tad maziņā ņem savu spainīti zobos un gaida, kad viņai kko izmeklēti garšīgu iebērs. Vakaros svēta lieta ir Rumiņa pakošļāšana un izskriešanās pa lielo pļavu.
Vēlreiz paldies visiem, kas turēja par Andrīti īkšķus. Tā vien šķiet, ka viņa ir iemiesojusi visu to sirsnību un labās domas, kas par viņu tika domātas