ingaanna wrote:Nosaukt bilžu saņemšanu par kastingu, manuprāt, var tikai pie mums.
pieļauju, ka tā ir kastinga daļa. Man domāt, ka dzīvniekiem ir jābūt šādam arhīvam, tas ir ~ kā portfolio. Ne vienmēr filmmeikeri zin, KĀDU suni vēlās redzēt filmā. Arī vienas šķirnes ietavros sejas ir dažādas (nav arī noslēpums, ka bieži vienu varoni filmē ar vairākiem līdzīgiem dzīvniekiem). Citi var tikai pašķirstot bildītes, iebakstīt ar pirkstu vai, iespējams, sākotnēji ir gribējies vienu suni, bet bildē ieraugi savādāku un saproti, ka šis būs īstais (piem. dikti rēcīgs)
Nu, tas, ka uzrakstīt, ko prot suns, nenozīmē principā neko, ir fakts... Man domāt, ka galvenais nosacījums, kā vienmēr - sunim ir jābūt labam kontatam ar saimneiku un tad ies cauri viss... Ne vienmēr, ja suns nemāk sēdēt (nu, mani suņi, piem. nezin komandu "sēdi!") nozīmē to, ka vajadzīgā brīdī viņš nesēdēs un neblisinās vajadzīgajā virzienā savas actiņas.
Pastāstīšu piemēru. Samērā populārai LV režisorei (Jura Podnieka studija) savajadzējās
citplanētieti. Nezinu, kur viņa dabūja ideju par vipetu, bet fakts bija
na ļico - tika noskatīta manas paziņas kuce. Braucāk nakts vidū uz filmēšanas laukumu - es vedu svu paziņu ar viņas citplanētieškuci un līdzi paķēru ne tik ļoti līdzīgu ciplanētietim, bet savu vipetdžeku, tā teikt
gruppu podderžki. Ai, man jau kā
kīnofrīkam tur patika viss - atmosfēra, vieta (bija vēss, drēgns, zeme mitra). Kad pienāca mūsu kārta, tad tika izstāstīts uzdevums, kas principā bija gaužām vienkāršs - sunim bija jāsēž pretīm aktierim otrpus ugunskuram, jāskatās uz viņu un vienā mirklī vienkārši vienkārši jāaizskrien projām citā virzienā... Pieļauju, ka filmā tas aizņem pāris sekundes, man, diemžēl, līdz šim nav izdevies dabūt šīs filmas kopiju, bet uz rādīšanu es tā arī netiku...
Sākām pierunāt cienīto
citplanētiešu meiču apsēsties... Tur bija pilnīgs
mīkstais - viņa taču nesēdēs uz netīras, slapjas zemes un pie karsta ugunskura. Dibenu pie zemes nedabūjām minūtes 10, man jau sāka palikt kauns no kinoļaudīm, kuri gan bija pārsteidzoši pacietīgi. Tad es sapratu, ka jāvelk no auto ārā mans
netikļoticiplanētietis. Džespers arī ir vipets, kuram iebj mitrums un viņš principā ārā nekad nesež zemē. Bet visi mani suņi zin, ja man vajag, tātad - VAJAG. Tad sākās filmēšana. Uzreiz pateikšu, ka, lai nofilmētu šo dažu sekunžu epzodi, mēs filmējām laikam minūtes 40, ja ne ilgāk, jo iepriekš man neviens nebija pateicis, kas un kā būs jādara. Man, izņemot kārumus, nebija līdz nekas... Ar sēdēšanu problēmu nebija - vienīgais - dūmiem no ugunskura nepavēlēsi - brīžiem tie ar dzirkstelēm pūta tieši Desam sejā... Šo epizodi arī pārfilmēja vairākas reizes, jo tad vajadzēja tuvāk, tad tālāk... Es, protams, stāvēju aiz aktiera (pretīm sunim) un Džespers ar smuku, izbrīnītu seju blenza tieši uz viņu. Tālāk - sunim ir jāpielec pēkšķi kājās un jāskrien pretējā virzienā prom no aktiera (un manis). Šim
trikam man bija vajadzīgi daži palīglīdzekļi, kurus, ja iepriekš būtu zinājusi, būtu paņēmusi no mājām. Izveicām arī to... Kinoļaudis, kad pienāca
cut brīdis, skaļi aplaudēja un, pieļauju, arī atviegloti uzelpoja.
Karā ziņā ļoti labi ir suņa saimniekam iepriekš zināt viņa espizodes sižetu, jo nav nekas neiespējams. Visi skatieni, pārskrējieni un citi triki izpildās ar nelielām viltībām un, ja suns irradis strādāt un viņam nav
mīkstais uz saimnieku, viss izdosies.
Life is too short to wake up in the mornings with regrets. So, love the ones who treat you right, forget the ones who don’t. Remember that everything happens for a reason. If you get a chance take it, if it changes your life, then let it.