Laura wrote: Manā skatījumā šaubīgākais elements ir divgadnieks, nevis dobermanis.
Te nu es varētu piekrist par visiem 100%. Mana pirmā dobermaņu meitene pēc rakstura bija ļoti mierīga un draudzīga gan pret dzīvniekiem, gan cilvēkiem, gan bērniem. Mums kaimiņos dzīvoja ģimene ar divām meitenēm, 2 un 6 gadi. Bērni pēc rakstura bija ļoti atšķirīgi, vecākā ļoti prātīgs bērns (arī kad bija mazāka), bet jaunākā vienkārši "šausmas", tik nepaklausīgu un izlutinātu bērnu nebiju redzējusi. Ja nezinātu, ka tie ir vienu vecāku bērni, neticētu. Mazā vienmēr terorizēja suni, raustot aiz astes, ausīm, bāžot pirkstus acīs, utt. un darot visādas citādas lietas, ko normāli bērnam, manuprāt, nevajadzētu ļaut darīt svešās mājās. Vecāki izlikās to neredzam, bet es biju vēl pati bērns, salīdzinot ar viņiem, tāpēc centos vienkārši suni kaut kā no tā visa norobežot, kaut iespēju bija visai maz. Rezultāts bija tāds, ka sunei tā arī uz visu mūžu palika nepatika pret aptuveni 2-gadīgiem bērniem. To skaidri varēja redzēt pēc "sejas" izteiksmes, kaut arī agresivitāti neizrādīja, bet veinmēr redzot tādus bērnus izskatījās "uzvilkta" un centās turēties pa gabalu.