Ļoti patīk dobermaņi..Saņēmu ziņu,ka kāds saimnieks pārdod savu 1,5 gadus veco suņuku.Es viņu gribu!Bet–man ir 2 bērni–2 un 5 gadi.Kā dobermanis varētu reaģēt jaunās mājās un vel,kur bērni?Iepriekš ar bērniem nav bijis.Saimnieks jau saka to labāko,ir jau ar kāds niķis..Vai manus bērnus viņš neapēdīs?

Jautājums ir ļoti komplicēts. Vai Jums agrāk ir bijuši suņi? Kāpēc pārdod to suni (vēlams būtu saprast īsto iemeslu)? Vajadzētu iepazīties ar suņuku, vispirms bez bērniem, lai rastos vismaz nojausma par suņa raksturu. Vajag painteresēties, kas ir suņa vecāki, no kāda kluba, iespējams arī aprunāties ar audzētāju, painteresēties klubā, ja suņa saimnieks ir kāda kluba biedrs.
Kā suns sadzīvos ar bērniem, būs ļoti atkarīgs arī no Jums un pašiem bērniem. Ja suns ir ar normālu psihi un pareizi audzināts, tad viss būs kārtībā. Taču to grūti paredzēt, ja suni nepazīstat. Šajā gadījumā pat nav īpaši svarīga šķirne, dobermanis ne ar ko īpašu neatšķiras no citiem suņiem, bieži ar mazajām šķirnēm ir vairāk problēmu nekā ar lielajām. Viss atkarīgs no suņa rakstura un audzināšanas. Vienīgais, kas mums reizēm radīja problēmas ar brāļa bērniem, suņa straujā daba, tādā nozīmē, ka nejauši mozos bērnus nogāza vienkārši skrienot garām, bet ne tīšām. Bet tā problēma pārejoša, bērni aug un arī suns iemācās rēķināties ar mazajiem. Lai gan man ir bijuši vairāki dobermaņi un ļoti mīlu šo šķirni, laikam stipri padomātu pirms ņemtu 1,5 gadīgu suni, ja ir divi mazi bērni. Kā jau teicu, jautājums nav viennozīmīgs.
P.S. Kāpēc negribat ņemt kucēnu?

Tikko Bafija adoptēja 3 gadus vecu kurchāru, kas +- neko vairāk par stalli nezināja un viņai ir 4 bērni. Viss ir kārtībā 3 istabu dzīvoklī.
Tā kā neiespējams tas nav!

eldberg , es jau arī neteicu, ka ir neiespējams, tikai Bafijai ir ļoti liela pieredze. Tāpēc jau arī teicu, jautājums nav tik viennozīmigi atbildams.

Gribētu kucēnu,protams,bet šobrīd nav tādas naudas..Nu jā,es domāju jau otro diennakti un nevaru izlemt!Iepazīties ar sunīti ir viens,bet vai viņš sapratīs,kas notiek,kapēc viņu ved prom no mājām un nekļūs agresīvs..mums gan ir privātmāja un vietas daudz,varētu mēģināt..Šobrīd par kucēnu nevaru atļauties tādu naudu,kādu prasa audzētāji–diemžēl..

Mums ir bijuši 2 VAS un tad spaniels,ar viņiem problēmu nekad nebija,ņemti kā kucēni–līdz ar to savādāk..un to dobermanīti ir tā,ka saimniekam ir tāds darbs,ka sunim laika neatliek,viņam suni uzdāvināja un kā viņš pats teica,nekad viņu tā īsti nav gribējis..žēl!

Wenkroy , ja suns ir adekvāts pēc rakstura, tad agresīvs, no tā ka mainīs īpašnieku, nekļūs. Domāju, ka būs prātīgi, ja aizbrauksiet kādu reizi viņu apciemot, iepazīsieties telpās, tad kopā pastaigāsiet, tad jau arī kaut kāds iespaids radīsies. Turklāt arī suns Jūs vairs neuztvers kā svešiniekus, bet kā paziņas, ja arī vēl kādu kārumu aizvedīsiet... Mans ieteikums, aizbrauciet apskatīties, iespējams, ka sirds pateiks priekšā, ir vai nav tas Jūsu suns, bieži tā notiek. Ja jau pieredze ar suņiem ir, tad var būt, ka viss izdodas un visi būs laimīgi. Kā jau teicu, ja ar raksturu viss kārtībā, bērni būs draugi un rotaļu biedri.

Paldies!Tā arī darīšu–braukšu ciemos!

Kad ņēmu uz pagaidu mājām dobermani, mani pašu tirdīja precīzi visi šie paši jautājumi - meitai bija kādi četri vai pieci gadi un seja tieši suņa purna augstumā... Bet nekas, viss beigās bija OK, tikai ar konkrēto suni kaut kā līdz galam kontaktu neatradu - viņai bija dažas īpašības un gājieni, kuri mums nebija pieņemami.
Tas, ko varu pateikt tagad, ir - ne tikai suņa raksturam ir nozīme un tam, vai viņš ir audzināts, bet arī tam, cik saprātīgi pret jau pieaugušo suni izturēsies bērni un citi ģimenes locekļi. Manā skatījumā šaubīgākais elements ir divgadnieks, nevis dobermanis.

Laura wrote: Manā skatījumā šaubīgākais elements ir divgadnieks, nevis dobermanis.

Te nu es varētu piekrist par visiem 100%. Mana pirmā dobermaņu meitene pēc rakstura bija ļoti mierīga un draudzīga gan pret dzīvniekiem, gan cilvēkiem, gan bērniem. Mums kaimiņos dzīvoja ģimene ar divām meitenēm, 2 un 6 gadi. Bērni pēc rakstura bija ļoti atšķirīgi, vecākā ļoti prātīgs bērns (arī kad bija mazāka), bet jaunākā vienkārši "šausmas", tik nepaklausīgu un izlutinātu bērnu nebiju redzējusi. Ja nezinātu, ka tie ir vienu vecāku bērni, neticētu. Mazā vienmēr terorizēja suni, raustot aiz astes, ausīm, bāžot pirkstus acīs, utt. un darot visādas citādas lietas, ko normāli bērnam, manuprāt, nevajadzētu ļaut darīt svešās mājās. Vecāki izlikās to neredzam, bet es biju vēl pati bērns, salīdzinot ar viņiem, tāpēc centos vienkārši suni kaut kā no tā visa norobežot, kaut iespēju bija visai maz. Rezultāts bija tāds, ka sunei tā arī uz visu mūžu palika nepatika pret aptuveni 2-gadīgiem bērniem. To skaidri varēja redzēt pēc "sejas" izteiksmes, kaut arī agresivitāti neizrādīja, bet veinmēr redzot tādus bērnus izskatījās "uzvilkta" un centās turēties pa gabalu.

Es gan ieteiktu paņemt līdzi kādu dobermaņu šķirnes pazinēju, jo dobermanis tomēr nav tas pats , kas vilks vai kurchars. Ja ar sunci nav nopietni darbojušies līdz šim laikam , tad var būt tomēr kādas uzvedības problēmas , no tā , ka varbūt dobīts nav no bērnu dienām mācīts tā kā tas būtu bijis jādara. Nemācīts (neaudzināts) dobis tomēr var būt problemātisks ģimenē , kur ir bērni , vēl pie tam mazi. Pieaudzis cilvēks jau ar tādu var tikt galā, bet tam vajadzīgs laiks.
Vispār iesaku , ja brauksiet apskatīt, paņemiet kādu pieredzējušu suņinieku līdzi, tomēr varbūt būs vairaķ iespēju pareizi novērtēt sunci. Lai veicas !