lapā
http://www.dinozoo.lv šķita interesants raksts par suņu redzi (informācija ņemta no D.Morisa grāmatas "Suns tuvplānā") - iekopēšu zemāk tekstu. Sāku domāt, vai nav iespējams, ka daži suņi tomēr redz citādāk, jo nūjiņas uz acs tīklenes ir mazāk vai vairāk? Man šķiet dīvaini, ka tas suns, kurš skatās TV, īsti labi neredz tumsā un krēslā. Pēc šī raksta sanāk, ka suņi labi redz tumsā. Bosis nevar uzkāpt pa trepēm tumsā. Ja trepēs nodziest gaisma, viņš nekāpj, bet apstājas un gaida. Sāk iet tikai, ja rādu ceļu ar mobilā gaismiņu. Jā, interesanti ...
"Suņu redze
Par redzi.
Suņiem ir laba redze, taču tā daudzējādā ziņā atšķiras no mūsējās. Ilgus gadus pastāvēja uzskats, ka suņiem nav krāsu redzes spēju un tie dzīvo tikai melnbaltā pasaulē. Tagad ir zināms, ka tā nav, tomēr krāsa suņiem nav sevišķi svarīga. Uzsuņa acs tīklenes nūjiņu proporcija attiecībā pret vālītēm ir daudz labvēlīgāka nūjiņām, nekā tas ir mūsu acī. Nūjiņas nodrošina melnā un baltā saskatīšanu blāvā gaismā, vālītes ir nozīmīgas krāsu redzē. Suņu acīs ir vairāk nūjiņu, tādēļ tās īpaši piemērotas diennakts ciklam, par vislielākās aktivitātes periodiem izvirzot rītausmu un krēslu. To sauc par krēslas ritmu, un tas ir tipisks vairumam zīdītāju. Kas attiecas uz redzi, cilvēki ir īpaši piemēroti dienai, tādēļ šai ziņā - netipiski zīdītāji.
Nelielais vālīšu skaits suņu acīs apliecina, ka viņi spēj redzēt vismaz dažas krāsu kombināciju pakāpes savā suņu ainavā, lai gan tie nevar tīksmināties par krāsainu fotogrāfiju vai filmu tādā krāsu kvalitātē kā cilvēki. Ievērojamais acu eksperts Gordons Vols (Gordon Walls) to pateicis ļoti izteiksmīgi: "Katram tādam pa pusei nakts dzīvniekam, kas apveltīts ar lielu nūjiņu daudzumu uz acs tīklenes (kā sunim), visbagātākā no spektra krāsām labākajā gadījumā var likties tikai kā nenoteiktas identitātes maigs pasteļtonis." Pilnīgi pareizi, bet pasteļtonis ir labāk nekā nekas, un ir patīkami domāt, ka kopīgo pastaigu laikā laukos mūsu kompanjoni suņi var dalīt ar mums vismaz dažas krāsu atšķirības. Blāvā gaismā, salīdzinot ar mums, suņiem ir priekšrocības. Acs dibenā viņiem ir gaismu atstarojošs slānis, tapetum lucidum (burtiskā nozīmē - "spilgts paklājs". - latīņu val.), kas darbojas kā attēlu pastiprinoša ierīce, dodot iespēju labāk izmantot arī gaismas minimumu. Tāpat kā kaķu, kuru acs uzbūve ir līdzīga, arī suņu acīs esošais gaismu atstarojošais slānis liek tām tumsā spīdēt.
Cita atšķirība starp mūsu un suņa acīm ir tāda, ka suņi ir jutīgāki pret kustībām un mazāk - pret detaļām. Ja kāds priekšmets stāv mierīgi krietnā attālumā no suņa, tas sunim kļūst gandrīz neredzams. Tādēļ tik daudzu sugu medījamie dzīvnieki, kad tie ir iztraucēti, pirms mēģina glābties bēgot, "sastingst" un stāv nekustīgi. Testi ir pierādījuši, ka suns nespēj atrast saimnieku, ja tas paliek, nekustīgi stāvot, 300 jardu attālumā (274,2 m - redakcija). No otras puses, ja gans, atrodoties jūdzes attālumā, enerģiski signalizē ar rokām, viņa aitu suns to skaidri redz. Šī jutība pret kustībām, protams, ir sevišķi svarīga ilgas pakaļdzīšanās laikā, kad savvaļas suņi medī. Ja medījums bēg, suņa acis ir augstākajā pienākuma pildīšanas līmenī.
Papildu palīdzība medījošam sunim ir tā daudz plašākais redzes loks. Šķirnēm ar šauru galvu, kā greihaundiem, redzes loks ir pat 270°. Biežāk sastopams ir 250° plašs redzes loks. Suņiem ar platu galvu tas ir nedaudz mazāks. Tomēr visiem suņiem tas ir lielāks nekā cilvēkam, kura redzes loks ir tikai 180°. Lai gan tas nozīmē, ka suņi spēj atklāt nelielas kustības daudz plašākā teritorijā nekā mēs, toties tas viņiem jākompensē ar šaurāku binokulārās redzes loku, kas ir tikai puse no mūsu. Tādēļ mēs labāk spējam novērtēt attālumu nekā suņi. "