Labdien.
Nedēļu atpakaļ mūsu ģimenē ienāca Japāņu hins - puika. Nav vairs pilnīgs kucēns - 06.06. palika 8 mēneši. Iepriekš, cik saprotu, nav ārā vests - gājis uz paladziņa.
Problēma tajā, ka ieraugot mani ar zaļajiem iemauktiem rokās, momentāli slēpjas zem lielās ultas vai kur citur un nedodās rokās. Kad, tomēr saķeru un izvedu, momentāli demonstratīvi velk atpakaļ uz durvju pusi un nepārprotami ar visiem sev pieejamiem izteiksmes veidiem demostrē, ka iešot mājās!!! (lejā nesu, uz augšu viņš kāpj pats).
Visādi pierunājot čuriņu izlaiž, bet tad gan pa galvu, pa kaklu metās atpakaļ pie durvīm un grib iet mājās.
Vai tas ta kā normāli? Vai man viņam tās pastaigas uzspiest vai ļaut pēc nokārtošanās iet mājās?

Zuks wrote:Vai tas ta kā normāli?

Jā, normāli. Iedomājies kā justos bērns, kurš visu bērnību būtu pavadījis istabā. Un kuru pēkšņi izvestu ārā, kur viss ir neredzēts, nedzirdētas skaņas, cilvēki, mašīnas, vējš u.t.t.. Tas viss būtu biedējoši. Jāsāk pamazām radināt pie ārā.

Varbūt nes uz rokām ārā, apm. kā ar jauniem kucēniem, kuri vēl nav saņēmuši trakumsērgas poti - la pierod pie āra trokšņiem, cilvēkiem, mašīnām, sab. transporta (ja tas aktuāli). Ņem līdzi cilvēkos un uz pilsētu turot "opiņā", iesākumā neilgi ar laiku pagarinot. Kad būs apradis ar vidi ārpus mājas, vari pavadā uz zemes tā vietā.

Es gan noteikti ieteiktu pakonsultēties ar kādu kinologu ar, jo katrs suns individuāls un vajadzīgas dažādas pieejas, bet varu padalīties ar to, ko ieteica mums, kad suns bija bailīgs uz ielas un gribēja tikai fiksāk mājās. Laiku prasīja ilgu (vairākus mēnešus), bet tas palīdzēja.
Pirmkārt, ieturējām sākumā nelielus un vienādus maršrutus - zināmas vietas, iepazītas un apostītas un tur satikts kkas jauns vairs nav tik traumējošs. Pēc tam jau sākām pagarināt un dažādot.
Otrkārt, ieteica tieši neņemt rokās. Jo pāris reizes to izdarīju, jo likās, ka nabaga sunītim taču bail un pēc tam vairākus mēnešus cīnījos ar dubļiem un citiem brīnumiem uz drēbēm, jo suns to vien darīja, kā leca virsū un prasījās rokās. Tā vietā darījām šādi - nāk pretī liels suns vai cits kkas, kas biedē - pārejam ielas pretējā pusē vai ieturam distanci - pavēro no attāluma. Ļauj sunim arī kārtīgi noskatīties un izpētīt objektu. Un pie lielās bailes - tupos pie viņa lejā. Neglaudīju un nemotivēju viņā bailes, bet biju turpat, ļāvu piespiesties klāt. Tā teikt - es tepat esmu, nebaidies. Un vēl arī ņēmu līdzi mīļu mantu. To reizēm izmantoju, kad jutu, ka varētu būt baile, uzsāku spēlēties un jautrībā lietas vairs tik baisas nešķiet. Vai patrenēju uz kādām komandām, jebkurā gadienā vnk pievērsu sev un liku domāt par ko citu.
Nevēlēšanos iet uz priekšu arī motivēju pa solītim vien ar mantiņu, ko viņš ļoti gribēja dabūt un tā nu nāca tai līdz. Pa mazam solītiem, bet kkā tikām uz priekšu.

Te Māra jau paskaidroja visu smalkāt un droši vien arī pareizāk. Bet katrs suns ir individuāls, tev jāskatās pašai.
Par klēpi teicu, jo hins ir klēpju izmēra suns. Piegušu VASu vai saluki tomēr negribētos ņemt klēpī Un noteikti tik maza izmēra sunim viss baisais šķiet vēl baisāks (bet nebūt neapgalvoju, ka lielizmēra kucēnam šķistu mazāk baiss vai mēģinu jeb kādi diskriminēt lielos - reizēm liela auguma sunī slēpjas mazs suns un otrādāk). Vienkārši izteicos pēc savas pieredzes ar papiljona pieskatīšanu - ka mans klēpis "baisos" brīžos (daudz un sveši cilvēki grib paglaudīt, piemēram) ir drošais patvērums. VASam, protams, tāda ekstra nebūtu pieejama un jau kopš mazotnes tiktu radināts pie visādām situācijām.
(Es tikai dalos pieredzē, kura ir visai maza, klausi noteikti gudrākus suņiniekus, mācīt muļķības ne pa visam nav mans mērķis)

Paldies par ieteikumiem.
Nu jau ir daudz labāk - no rīta pats jau sēž un galviņu stiepj ptetī, lai varu iemauktiņus uzlikt. Mums pionīgi kā autopilots jau abiem izstrādājies - viņš jau zina kur un kā mēs abi ejam pirms laukā.
Laukā staigājam ne pārāk ilgi un vairāk pa piemājas pagalmu. Mazliet arī aiz mājas ejam, bet tur daudz pa ceļu brauc - dikti jābolās un uz priekšu tad mums nemaz neiet. No rītiem (plkst. 5:45) palaižu bez pavadas - dikti patīk, ka var amzierēties un tēlot, ka mani nezird... Es aiz koka saslēpjos - sakrenķējas n skrien meklēt.
Tagad, pat reizēm, uz mājām jāaicina - grib vēl vazāties.
Jaunās situācijās vēl ir bailīgs. Sastingst un nekust ne no vietas.
Nākošnedēļ tiksimies ar Dresētājs. Mums te visādas citas interesantas "manieres" sākušas uzrasties.