Izlasījos krustām šķērsām, bet neatradu tieši šito niansi: kā sunim iemācīt prasīties ārā? Vai arī kā man saprast, ka mana sune prasās ārā?
Mums ir tāda nianse, ka ārdurvis ir pusstāvu zemāk, bet pa trepēm mēs suni nelaižam iet pašai. Līdz ar to, grūti saprast, vai sune pie trepēm stāv/sēž, jo grib ārā, vai arī vienkārši kārtējo reizi hipnotizē kaķi.
Ja novaktējam, tad viss ir ok - nav ne peļķīšu, ne čupiņu. Tā kā ar to lietu viss skaidrs, bet es nesaprotu tieši to, kā jūs sapratāt, ka jūsu kucēns prasās ārā. Pašlaik mēs uz laika izjūtu spiežam - pagājis kāds laiciņš, tad jāiet jāpiedāvā.

Es šo neizmantoju un nekad neesmu mēginājusi, bet youtube ir diezgan daudz video par to, kā iemācīt sunim pazvanīt zvaniņu, kad grib iet ārā. https://www.youtube.com/results?search_query=teach+dog+to+ask+to+go+out

Bet kopumā mācīšana notiek, veidojot asociācijas. Piemēram, mans suns ar laiku iemācījās, ka viņu izved ārā, ja viņa sāk pīkstēt. Kā viņa pīkstēja, tā es prasīju "Mio grib iet ārā?" (kas faktiski tagad jau ir komandas statusā), uzliku pavadu un gājām ārā.

Nu Zak George`s Dog Training rEvolution ir mans absolūtākais favorīts no visiem youtube piedāvātajiem video par suņu apmācību. Jau domāju par šo variantu, tikai nešķiet īpaši ērti dēļ mūsu specifiskā mājas projekta. Bet nu neatmetu šo variantu. Varbūt ir vēl kādas nianses kā man saprast, kad suns grib ārā? Trenere teica, ka viņai viens no suņiem sāka mīņāties pie durvīm. Mums nekas tāds nav novērots. Es vispār pagaidām neredzu neko tādu, kas man liktu domāt, ka viņai gribas nokārtoties.

Tā uzkaramā zvana vietā var izmantot plakanos zvaniņus, tādus kā viesnīcās reģistratūrā izmanto. Esmu Tigerā tādus pa smieklīgām naudam redzējusi, tagad pat apsveru, ka man ar tomēr jāpamēģina.
Par pazīmēm - baigi individuāli, bet var vaktēt ostīšanos, riņķošanu kaut kur meklējot labāko nokārtošanās vietu. Citreiz kucēni nemaz nesaprot, ka viņiem vajag nokārtoties, tad arī pazīmju nav, bet pieaugušam var parādīties. Neko labāku kā "vaktējiet suni un skatieties" pateikt nevaru.

Mans hovis 2,5 gadu laikā principā nekad neprasījās ārā, laikam arī diennakti nečurājis notupētu. Vienīgie izņēmumi bija caurejas un vemšanas, bet tad viņš vienkārši
žēli čīkstēdams blandījās riņķī, nevarot atrast piemērotu lokāciju.

Felix_PS wrote:Mans hovis 2,5 gadu laikā principā nekad neprasījās ārā, laikam arī diennakti nečurājis notupētu. Vienīgie izņēmumi bija caurejas un vemšanas, bet tad viņš vienkārši
žēli čīkstēdams blandījās riņķī, nevarot atrast piemērotu lokāciju.

Jap, mans VAS 5 gadu laikā neprasītu arī pēc divām diennaktīm, laikam , sēdētu kājas x-ā salicis, viņš vienkārši gaida, kad izvedīs.

Nu, labi, tad kāds ir jūsu ārā vešanas grafiks, ja jau suns pats neprasās? Cik reizes dienā? Man tas viss ir jauns, tāpēc nedaudz muļķīgi jautājumi (varbūt). Ar kaķi viss vienkārši - kastīti redzi, nu tad ej, kad vajag. Un iet arī jau no pirmās dienas.
Piemēram vakar vakarā mēs kārtīgi izstaigājāmies un mājās bijām ap kādiem 20.30, pēc tam viņa atlūza. Parasti piedāvājam vēlreiz pirms mēs dodamies gulēt - tas vakar bija pēc 23.00, bet viņa neko. Skatījās uz mums lielām acīm un sēdēja uz lieveņa pie durvīm. Tā arī neko neizdarīja. Laikam jau negribēja, jo no rīta nekādu pārsteigumu peļķīšu mums nebija. Nu tad kā man būs saprast, ka viņai nevajag vairs piedāvāt? Labi, vasarā nekādu problēmu pašiem iziet ārā, bet ziemā tā negribas lieku reizi pa tumsu vazāties ārā. Nu vai arī vienkārši iziet uz principu - es tev piedāvāju, a tālāk jau tava darīšana vai vajag vai nevajag.

Līdz ziemai vēl tālu, tur jums pašiem būš noregulējies savs grafiks un zināsiet, cik bieži sunim vajag iet ārā.
Kucēna vecumā drošāk ir piedāvāt biežāk un es no iziešanas ārā pirms gulētiešanas neatteiktos pagaidām.

Savu pieaugušo suni (5gadi) vedu 3x dienā. No rīta (ap 7:30), pēcpusdienā (ap 15:00) un vakarā (ap 22:00)

Nu laikam tad atliek vien nedaudz pagaidīt, lai sunīte paaugas. Gan jau iestrādāsies mums sakarīgs režīms un šis jautājums varbūt pats no sevis atkritīs

Felix_PS wrote:Mans hovis 2,5 gadu laikā principā nekad neprasījās ārā, laikam arī diennakti nečurājis notupētu. Vienīgie izņēmumi bija caurejas un vemšanas, bet tad viņš vienkārši
žēli čīkstēdams blandījās riņķī, nevarot atrast piemērotu lokāciju.

Mani retrīveri arī parasti neprasas ārā. (5 un 6 gadi tagad) Vienīgi ja ļoti ļoti grib un ir caureja, tad laikam varētu teikt, ka tādi nemierīgi paliek.
Vācu aitu kucīte, kad ļoti gribēja ārā, tad leca uz durvīm.. Bet tas arī reti, jo es vedu staigāties 2x dienā + pa dienu(kā trešā reize) izlaižu pagalmā un ar to viņiem pietiek..

Paldies visiem, kas dalījās ar pilnīgu iesācēju pieredzē.
Nu jau sunīte ir lielāka, drīz 6 mēneši būs. Dažreiz var noprast, ka tomēr tā kā grib ārā, jo sēž pie trepēm un gaida. Tad arī izvedam papildus. Bet tā, ir puslīdz izstrādājies dienas režīms. Pie tā arī pieturamies. Pašlaik mēģinam noreducēt rīta izgājienu, lai nav jāskrien uzreiz pēc pamošanās, bet stundu pēc, lai var apvienot ar rīta pastaigu. Tad ir izgājiens pusdienās, cikos nu sanāk. Un tad vēl vienu vai divas reizes vakarā. Skatamies pēc situācijas.

Sunei jau 6 mēneši. Viss bija baigi labi. Bet vakar... Shit happens. Un bez brīdinājuma. Toties pēc pirmā EEEE bija tik vainīgs skatiens. Nez, cik ilgi vēl var šitā sanākt?

Nu beidzot ir tā, ka Reina tā kā prasās ārā. Gaida, kad mēs sapratīsim, ka viņai vajag. Viņa tā kā vedina uz kāpņu pusi. Kad grib pabužināt, tad neļaujas, bet tā kā klusiņām ierejas. Un skatās virsū. Ja iet viņai pakaļ, tad ved uz kāpņu pusi. Tad nu mums ir skaidrs, ka VAJAG.