ligakrista wrote:Bonny Rain
Par apmācību man tikai viens jautājums vai iet uz grupu nodarbībam vai individuālajām

Vai esi ar mieru pastāstīt (var vēstulē) kuri ir tie aspekti, kuri teorijā šķita vienādi, bet dzīvē ir pavisam citādi

Vakar tik ilgi rakstīju atbildi, ka beigās viss pazuda. Un vēlreiz visu rakstīt bija jau slinkums (un dusma).
Mēģināšu saīsināti galveno domu:

Parasti apmācības sākas ar individuālajām nodarbībām. Cik nu kuram sunim vajag, tik arī ir. Un pēc tam var grupu nodarbībās iekļauties. Individuālās sākām uzreiz 3 mēnešu vecumā, grupā jau bijām nepilnu 4 mēnešu vecumā. Un tā līdz pat šodienai.
Kad ņēmu suni, man nebija ne jausmas, ka man patiks Obidience jeb paklausības treniņi. Zināju, ka gribu sunim iemācīt komandas nu tādā elementārā līmenī, lai suns klausa. Bet par tādu sporta veidu es pat dzirdējusi nebiju. Iespējams, ka tagad izvēloties suni, es būtu izvēlējusies pavisam citu šķirni. Bet varbūt arī nē. Jebkurā gadījumā, pavisam savādāk pieietu kucēna izvēles procesam. Tagad man nākas visu laiku cīnīties ar savu brīnišķīgo suni, lai panāktu no viņas to, ko es gribētu redzēt. Pilnīgi iespējams, izvēloties kucēnu pēc citiem parametriem, man šādu problēmu nebūtu. Nepārproti, man ir brīnišķīgs suns sadzīvē, bet darbs viņā jāiegulda lielāks kā varbūt citos, jo ... un te seko tas, kāda viņa ir pēc dabas. Viņai no sākta gala kārums ir pie vienas vietas stresa situācijās. Meklēju risinājumus. Ir uzlabojumi, bet darbs ieguldīts pamatīgs. Priekš Obidience vai Rally obidience rezultāts ir krietni nepietiekams, bet ikdienā šie treniņi ir neatsverami. Viņa ir kļuvusi atsaucama, kontrolējama, lielākoties paklausīga no pirmās komandas. Bet man ar to nepietiek. Mans secinājums, kad es izvēlējos suni, es vēl nezināju, ko es patiešām gribu redzēt sunī un kas man tomēr ir mazāk svarīgs. Un te runa ir tieši par suņa rakstura īpašībām, par to, kāds tas suns ir savā būtībā.
Bez tam, arī ir atšķirības starp realitāti un to, ko rakstīta par šķirni tā aprakstos. Tur ir tāds vidējais aritmētiskais aprakstīts. Bet katrs suns tomēr ir individuāls. Piemēram, par franču buldogiem raksta, ka tie ir kā mazi klauni, kas to tik vien dara, kā mēģina uzjautrināt saimniekus. Nu, tas galīgi nav par mūsējo. Un tas labi, jo man nepatīk klauni. . Vai teiksim tas, ka francūžiem pietiek ar divām 15 minūšu pastaigām dienā. Manējā pēc stundas nav piekususi un turpina bizot pa pagalmu. Tas arī ir labi, jo pilnīgs flegma man arī nepatiktu.
Ak jā, un protams, es taču biju iedomājusies, ka pati varēšu iemācīt sunim visu nepieciešamo. Ak, es naivā. Saskāros ar realitāti. Tas nav tik vienkārši kā izskatās. Iespējams gan, ja man tas nebūtu pirmais suns, var būt... Bet tomēr, es uzskatu, ka bez grupu nodarbībām nevar iztikt. Nu nekādi.
Kaut kā tā...

Paldies Bonny Rain,

Jā, man te viena draudzene (kaķu cilvēks) saka, ka mēs tik rūpīgi pētot šķirnes esam pavisam aizmirsuši, ka visu nevar paredzēt un ka raksturs būs kādu būsim pelnījuši ar prātu es to saprotu, kā būs realitātē ceru to ieraudzīt vasaras sākumā

ka visu nevar paredzēt un ka raksturs būs kādu būsim pelnījuši

Zelta vārdi.

Piekrītu Bonny Rain - ja vispār nav nekādas pieredzes ar suņiem un apmācību (jeb, kur ir jāliek rokas un kājas), tad labāk iet uz individuālajām nodarbībām vismaz sākumā. Ar savu šuneli treneri pirmajā mēnesī apmeklējām reizi nedēļā, pēc tam reizi divās, trijās un pat četrās, jo daudz strādājām mājās un pēc padoma griezāmies tad, kad saskārāmies ar neparedzētām problēmām vai arī vajadzēja tehniku uzlabot. Ar treneri ļoti daudz ko var nodarbības laikā izrunāt un izmēģināt, un man viennozīmīgi patīk nedalītā uzmanība man un manam sunim.

Paldies, Imagine

vai ir būtiska nozīme tam, vai skolotājs ir strādājis ar šo vai līdzīgām šķirnēm? Mēs pagaidām plānojam izvēlēties to trenneri, no visiem ieteiktajiem, kas ģeogrāfiski visizdevīgāk.

Vēl ienāca prātā - kur tādas individuālas nodarbības vispār notiek? Turpat kur grupu vai jebkur mežā?