Susis ir apmēram 5 gadus vecs tikko kastrēts kaķa kungs, kuram ne pārāk garajā mūžā nācies vilties cilvēkos ne reizi vien. Viss sākās ar to, ka viņa pirmā saimniece pirms gada izvilināja pūkaino, melnbalto skaistuli ārā, pieradināja, ka ārā ir forši, lai runcis aizietu kādā tālākā pārgājienā, lai izzinātu jauno brīvību, un... Pārvācās, aizmirsdama, ka Susis viņu pacietīgi gaida pie durvīm. Tā nu viņš viņu tur gaidīja... Pagāja siltais septembris, pienāc ne tik siltais oktobris. Sapratusi, ka Suša saimniece kaķim pakaļ nenāks, sāku domāt par to, ka es varētu paņemt viņu pie sevis, meklēt jaunas mājas, taču... Kaimiņos ir viens sievišķis, kurš uzmeties par dzīvnieku glābēju, taču realitāte ir pavisam cita. Nezinu, kādēļ tam cilvēkam vajadzīgi dzīvnieki, taču tie ir un vairumā. Te gan jāpiebilst, ka viņas un viņas dzīvnieku peripetijās uz to brīdi nebiju iedziļinājusies, tādēļ pat nopriecājos, ka viņa Susi paņēma pie sevis. Tā kā no sākuma viss bija skaisti, kaķis bija paēdis, tam bija mājas, no kurām reizi pa reizei izšmaukt peļu medībās, es metu mieru saviem centieniem kaut ko darīt lietas labā. Pagāja ziema, kaķus ārā nelaida. Nu, mazums, negrib kājas saldēt. Te pavasarī, kad vēl šur tur rotājās sniegs, kaķi laikam pamuka. Smukā, pūkainā peļu junkura vietā es ieraudzīju iebaidītu, izdēdējušu, noplukušu, ar sūdiem (atvainojos par izteicienu) aplipušu radību. Sirds asiņoja, redzot ko tādu. Es diemžēl kaķi noķert nepaspēju, kaimiņu sievišķis bija veiklāks. Tā nu kaķis atkal tika iespundēts. Kāpēc negāju pie sievišķa izkarot Susi? Ir savi iemesli, nav viss tik vienkārši, bet tas jau ir cits stāsts. Kad visus pārējos kaķus pēc sniega nokušanas izlaida ārā, „mana” Suša vairs nebija… Gaidīju dienu, divas, nedēļu, mēnesi – nav! Sirdī viņu jau apglabāju un izteicu minējumu, ka kaķis ir nomocīts un pagalam. Kā bija, kā nebija, manas aizdomas nonāca līdz sievišķim, un tika izdomāts pastāstiņš par to, ka Susis atdots kaut kādai večiņai. Šo apgalvojumu apšaubīju un, ko domājies, nepagāja ne pāris nedēļas, kad Susis pēkšņi, puslīdz normālā paskatā (vairs nebija aplipis ar mēsliem, bija nedaudz uzbarojies, taču tāpat tālu no normāla kaķa stāvokļa), parādījās pagalmā. Tā kā sievišķa kaķus, vismaz siltajā gadalaikā, baro visi tie, kas baro ielas kaķus, es sāku Susi barot. Pēc kāda laika secināju, ka kaķis ir pilns ar blusām, utīm un vēl Dievs vien zina ko. Noplucis, kreveļains, netīrs, nemitīgi izbadējies tas lauzās man iekšā dzīvoklī. Pa vidu man nācās klausīties draudos, ka man izdauzīšot logus, ja es barošu sievišķa kaķus!!!!
Pateicoties Tukuma patversmei un Simonai personīgi, nu kaķis ir sakopts, izkastrēts, atēdies pie manis mājās un nu atkal grib iet peļu medībās, taču tā arī ir vislielākā bēda. Es patiesi jau biju Susi ierakstījusi savā mājasgrāmatā, taču pie nosacījuma, ka viņš piekritīs dzīvot iekšā, jo man bail, ka nākot aukstākam laikam vai arī ieraugot, ka Susis nāk pie manis dzīvoklī, sievišķis kaut vai aiz personīgās nepatikas pret mani kaķi savāks, bet to es nevaru pieļaut! Tātad, par ko viss šis stāsts – mīļie, labie, kuriem ir iespēja, dodiet Susim iespēju dzīvot cienīgu kaķa dzīvi! Viņš ir ļoti mīļš, neiebilst ne pret bērniem, ne suņiem (man to ir 4,5), iet uz kasti un pēc kastrācijas vairs neiezīmē teritoriju. Ja nu Tev personīgi nav iespēja dot Susim mājas, lūdzu, padod šo ziņu tālāk!
Vēl vari ielikt ss sludinājumu. 
