Garkalnē pārbrauktuve slēgta, tāpēc vakar aizbraucām līdz Asarītim. Beigās savācās pat paliela kompānija - mēs ar Reini, abi Didži un Mārtiņš. Diemžēl, satumst ļoti ātri. Es gan paspēju izbraukt 2x ar SC, un vienu ar velo 4 km trasi, tomēr mierīgā tempā nevarēju ierādīt Didžiem trasi, kas beidzās ar abu improvizāciju par trasi tās beigu daļā
Reinim ierādīju 1x, bet vienalga viņš nošāva nepareizi. Bet beigās visi atradās. Frekkis ar Bibi izskrēja 2x4km distanci. Trase viņiem patika, īpaši pirmajā reizē. Otrajā, jau Mārtiņam mūs panākot, pat nepavilkās līdzi. Tad eksperiments ar Džimu un mani. Džimam izteikta pieķeršanās saimniekam, un lai arī ar mani ir laipns, bet skriet negrib. Taktikas maiņa - aizbrauc Mārtiņš ar Dago un Ikeaq, es sekoju apmēram pēc 5 minūtēm. Džims jau nostiepies pavadas galā, ar vēlmi skriet pēc saimnieka. Bet man vēl jābrauc tā, lai Gasiņš mani redz un nenomaldās. Pēc pirmā pagrieziena neminos, un cenšos saskatīt vai man kāds seko. Ieraugu mirgojošo lampiņu krēslā, un sāku piemīt. Ātrums ap 30 km/h, nespiežu vairāk, lai Didzis nepazūd, kā arī uzreiz ienāca apziņa galvā - ķivere tad nav! Atskatīties nav īsti kad, bet ceru, ka Didzis ir tepat. Brīdī, kad tuvojos iedobei, aiz brilles (starp stikliņu un aci) iekrīt koka lapa. Palieku uz brīdi ar 1 aci
Pēc sekundēm 5 pagriežu galvu, lai vējš izpūš lapu. Ir gana saknes uz trases, un pa tām velo grab grabēdams. Tuvojoties nākamajam krustojumam pametu atpakaļ skatu - Didža nav. Iebraucu krustojumā, apstājos, gaidu sekundes 7-10, dzirdu Didzi, saprotu, ka viņš redz, kur es nogriezos. Šoreiz Džims apjūk no Didža balss, un īsti uzsākt skrējienu vairs negrib. Pēc 50m viņš tomēr saslēdzās, un mēs turpinām. Man jau liekas, ka Didzis ar Kendo ir tepat man aizmugurē, bet atkal ir trases daļa, kur atpakaļ nepaskatīsies. Cauri gravai, augšā pauguriņā ir pagrieziens pa labi. Tieši pa saknēm. Laikam tur Didzis mani pazaudēja, jo "galvenais" ceļš iet taisni. Braucot klāt jau pie ezera, konstatēju, ka no kratekļa ir atskrūvējusies velokurpes klipša skrūve. Labi, ka jau bija finišs
Ar visu stāšanos vidējo ātrumu rādīja 25 km/h (neatvēros galīgi ne līdz galam, un īsti pat nebiju aizelsusies. Krēsla, ķiveres trūkums, un sekotāju vaktēšana bija galvenie piesardzības faktori). Pie veiksmīgākiem apstākļiem domāju, ka varētu nobraukt ~27 km/h. Atšķirība braucienam ar Hilux? Nu, Hilux es pazīstu no matu galiņiem līdz papēžiem, līdz ar to nav iespringums. Hilux nav tāds stiepiens kā Džimam, līdz ar to domāju, ka Džims mazāk piekūst tādā skrējienā. Hilux vairāk šuj
Hilux arī vieglāk velk pavadu (tas no iekšu sajūtām), līdz ar to Džima ieguldījums ir lielāks komandas darbā. Un faktiski Džims skrien vienā tempā visu distanci (ja neskaita gļuku pēc apstāšanās trases vidū). Hilux skrējiens nav tik vienmērīgs, lai gan tieši pēdējā km bieži gāž virs 30 km/h. Ļoti interesanti ir pabraukt ar svešiem suņiem, tikai šobrīd mans treniņa dienas režīms ir diezgan graujošs: sāku taisīties uz treniņu 17.30 (izlaist pačurāt suņus, savāk ekipējumu, salikt auto, kaut ko norīt, lai vēders neburkšķ, viss bez liekas kavēšanās), bet iekšā mājā ienācu 21.15 (laikā ieskaitīta vēl suņu sakopšana). Rīta padjoms 5.10. Tomēr izbraukt uz citu trasi ar suņiem ir vērtīgi. Arī suņiem oma mainās. Hilux vakar gandrīz vārtiņiem pārleca, kad attaisīju mašīnai bagāžnieku un devos uz voljēra pusi
Un visi haskiji, kas bija ārā, bija burtiski pielīmējušies vārtiņiem, lai tiktu ātrāk uz mašīnu. Tā kā dažas reizes nedēļā izbraukuma treniņus ir vērts taisīt.