Pasākums patika. Organizācija bija laba, viss bija pārdomāts un ritēja gludi un mierīgi. Varēja redzēt, ka cilvēki tiešām bija centušies, cik nu šādos post sovietiskos apstākļos vispār iespējams. Mūsu jaunieši bija pārsteigti par visu, bet man – nostaļgija
Arī organizatoriski, cik sapratu, bija grūtāk kā agrāk, atbalsts no „augšas” šim pasākumam vairs nav tāds kā agrāk un spieķi tiekot likti riteņos, bet – viss izdevās, kā viņi paši teica. Tracza klātbūtne piedeva pasākumam starptautiski mūsdienīgu feelingu un tad jau kopumā bij labi Sīkāk – izbraucām no Rīgas 7 no rīta. Ap 12 esam uz robežas, jo tā tika iepriekš pieteikta un izbraukt cauri varēšot stundas laikā. Kur nu – igauņi plāta rokas – krievi neņem pretī. Pēc apm. 3 stundām, pildot dažādas cedeles, esam cauri, bet Togo teamam tas prasīja 8 stundas...
Krievu pusē degviela divreiz lētāka – tas priecē! Izmīcamies cauri žiķīšu burzmai Pleskavā, meklējam pieturvietu, lai izkustinātu suņiem notirpušās kājas – nemaz tik daudz to pļaviņu tur naff
Tuvojoties Pēterburgai, pretī kilometriem garš a/m korķis – sākas „ Rosiskij denj” brīvdienas. Nevaru iedomāties, kā varētu atrast Peterhof bez navigatora! Ap 7 vakarā esam „Raketā” - norobežota teritorija ar stadionu, ēkām, peintbola laukumu, kurš arī darbojās, pliukš pliukš, suņiem par prieku
Oksana, viena no organizatorēm, mūs sagaida, ierāda labākās vietas telšu pilsētiņā un vakars var sākties. Tracz arī jau ir klāt ar savu team, palēnām visi sarodas. Apbraukājam tuvējās kafejnīcas cerībā uz siltu zupiņu, bet tā kā jau pavēls, un viss veras ciet, tad – desmaizītes un tomātiņi teltī Vietējā publika ļoti draudzīga un atsaucīga, ar dzīvu interesi, kas te par suņu salidojumu. Otrā rītā konstatēju, ka vajadzēja taču pārlikt pulksteni pa stundu uz priekšu, un no guļammaisa taisnā stiepienā uz semināru. Viss ļoti solīdi, rekordskaits - apm. 30 dalībnieku, apskatam starptautisko un Viskrievijas noteikumu būtiskākās atšķirības, situācijas trasē, katra tiesneša pienākumus, pat ētiku, viss kā solīts, ar foto materiāliem, testiem uz vietas, ļoti vērtīgi. Praktiskā daļā – katrs izvelk loterijā savu lomu – 15 tiesneši, 15 dalībnieki, un ejam taisīt sacensības turpat starta – finiša zonā uz vietas. Esmu galvenā tiesneša palīgs un saņemu čupu ar zīmēm, arī lentas, kas ātri jāizvieto trasē, jo dalībnieki jau stājas uz starta.
Iet jautri, cilvēkiem pieredze ir, katrs imitē visus iespējamos pārkāpumus un kāzusus gonkā, uzņemam laikus, apkopojam un analizējam rezultātus un tad jau seminārs cauri un esam tikuši katrs pie sava diplomiņa un iespējas tikt pie 3. līmeņa tiesneša kategorijas, pirms tam kārtīgi pastrādājot gonkās un uzkrājot reālu pieredzi dzīvē.
Ginta, Alens un Andris, Alena tētis, pa to laiku jau ir paspējuši apskatīt apkārtējās „dostoprimečateļnosti” , konstatēt, ka varenā Peterhofas pils ar zelta strūklakām un milzīgo dārzu ir tepat blakus un nolemjam to noteikti apskatīt pēc gonkas un tikai tad braukt mājās.
Kannas ar pusdienām ar jau ir klāt, Бефстроганов из говядины, Рис отварной, Компот из апельсинов, tā kaut kā
Ļaudis jau pulcējas uz Tracz semināru, Vita Black tulko, Raitis ar tepat, konstatējam, ka materiāls pazīstams, protams, ka treniņu metodika jau viņam tik strauji nemainās – līdzīgs seminārs ir Youtubē no Kalevalas sačiem. Toties ļoti vērtīgi ir dažādie jautājumi uz vietas par jebkuru tēmu, sākot no organizatoriskiem, kā sponsorus atrast, līdz pat suņa iegādei un trenēšanai katrā vecuma posmā. Vērtīga pieredze par brīvu velti, vari intervēt pasaules čempionu kaut personīgi.
Trasi likšot pēdējā brīdī, ļoti pamatoti, kā izrādījās vēlāk, tāpēc Ginta un Alens aizbrauc to apskatīt pēc shēmas. Tiešām ātra, protams. Labi ka laiks saulains, pretēji solītajam, jo tad būtu daudz jautrāks starts, ja plakanie, cietie celiņi vēl arī slīdētu tumsā. Malas solīdi izpļautas, asu pagriezienu tikpat kā nav, tauta gan, kā jau tādā meža parkā, milzīgā plašā zaļā zonā – visi staigā, tusē gar dīķiem, grillē gaļu uz stacionāriem griliem atpūtas vietās, ūdens putni klaigā, Mēs vēlāk ar Ginčuku un Kimi izejam vēlreiz visus 5 km ar kājām, lasot stiklus no celiņiem un nesot tiesnešiem norautās zīmes. Trases specifika
Darbojoties kā padomju izlūkam un psihologam vienlaicīgi, man izdodas atrast ieeju solītajā dušā – galvenā organizatore uzrāda puisi zilajā keponā, kurš, ja nospied pogu pie dzelzs durvīm „Raketa” ēkā, atver tās kā seifu un aizved tevi pa līkumotien koridoriem uz vaļēju telpu ar daudziem krāniem un glumu koka redelīti zemē– urā!!! siltais ūdens!!!
Astoņos instruktāža – apdzīšana, gaismas, ētika, (ja godīgi, viņi solīto kārtību arī uzturēja un viens dalībnieks dabūja diskābeli, jo finišā, šķirot vaļā suņus, vienam iespēra – pati klāt nebiju, ja ko jaucu, palabojiet, lūdzu). Sergejs Paņuhins pārbauda aprīkojumu, nākas piesiet podtjagam striķa gabalu klāt, jo mērīts tiek no jostas, nevis no riteņa, kā vienmēr un 2.5 m izrādās par īsu. Olafs gan groza galvu.
Tautas daudz, fotogrāfiem sava instruktāža, broņētas vietas pie starta, reglamentēta uzvedība trasē. Viss tika darīts, lai braucējiem būtu maksimāli ērti, droši, viegli. Starta koridoris garš, pie starta līnijas pielaida tikai vienu, kam nākamais starts. Pārējie – kādus 20 m pims tam stājās starta kārtībā. Finišā tāpat – tikai finišējušais braucējs, 2 vetārsti un 1 sagaidītājs, nekādas drūzmas. Suņi tika rūpīgi pārbaudīti, sirdis izklausītas, braucēji uzmanīti. Galvenā sekretāre visu uzpasēja, man pat nācās paskaidrot kāpēc Alenam veimārmeitenes skrien tuvu kreisās puses sietam. Teicu, ka tāpēc, ka vadošais suns kreisā pusē...
Nu - un jau starts. Alens viens no pirmajiem, praktiski tūlīt aiz Tracza, komentētājs uzkurina publiku, saucot pēc kārtas visus Igora titulus, pūlis nožogojuma abās malās, redzamas tikai fotoaparātu lēcas no visām pusēm. Gintai 12os, tad jau satumst, jābūt lampai,
Kimis, nabags, trasē uz viņu atskatījās un tā apžilba, ka neredzēja, kur tālāk skriet. Pārskrējiens uz finišu, 4. laiks. Apskatam polietēm un Svetlanai suņus, viss skaidrs. Alenam grūtāk – nav ar ko sacensties No rīta nav iespējams aizgulēties, tāds trobelis sākas! Ja pirms pāris gadiem fona skaņas man būtu likušas sastingt šausmās, tad šoreiz blakus džipā visu nakti gaudojošais haskijs bija visskaistākā šūpuļdziesma. Nakts gan aukstāka nekā pirmā, jūnijs tomēr ir auksts vēl. Nav skaidrs, kāpēc Nordic Professional Advanced Temperature Management Technology bla bla guļammaiss ir palicis mājās.
6os starts, otrādā secībā, ārā saule, cilvēku praktiski nav, viss iet ideāli, tikai – visi miegaini un bišku salst. Tādi stīvi aizbrauc, finišā putaini. Kraiņevs laimīgs bez gala, Tracz šo jau redz Eiropā starp pirmajiem 5 veterāniem, nu, nu, Raimis vēl nav startējis
, (Sorry, liriska atkāpe ) Letiņu puikas malači, Andrejs, Jānis Kalaneps, Ēriks, Imants- super, prieks viņus vērot. Kristīne apslimusi, bet turās, visi centās, cik varēja,vispār jau labi mums visiem gāja. Rezultātos jau viss redzams, tur pat nav ko komentēt. Tad finišē Ginta, daktere grib šo arī izklausīt, Kimīc gan nav pārguris, viņš iestādījies uz 3 km kā pēdējā canicrosā. Manai pacietībai ir beigas, es dodos intervēt Jeļenu Paņuhinu par nākamajiem metieniem. Tad izlaižam un sagaidam Alenu, viņš priecīgs, ieguldījums Kick Bike ir pilnībā sevi attaisnojis – malači vecāki, tā atbalstīt puiku!
Tracz semināra otrā daļa – praktiskā – zaļā plavā tiek novietots cart, publika, ieskaitot ieinteresētas omītes, ieņem labākās vietas. Atved 4 superīgus eiroteļus, un demonstrējums sākas. Tā kā ārā jau karsts, tie ir 4 apļi un tad var uzdot jautājumus, apčamdīt viņa cartu, pacilāt uz vienas rokas, 9 kg. Igoram bija arī vairāki starti, tad viņš vēl laida startā savējos, vēl vadīja divus seminārus, brīvdienas tās viņam nebija, točno. Nakts praktiski negulēta, tai pat laikā humors un smaids un uzmanīgs pret visiem, nekādu pretenziju ne pret vienu, un ne pret ko. Ir no kā pamācīties...
Tad Vita jau stiepj mūs visus uz mašer pāķī for evrībaģī – ooo, te ir pat ikri!
Apbalvošana – skat. results. Ļoti gaidam Raita fočenītes.
Visi pamazām pošas mājās, laiks sāk apmākties, paldies Dievam, ka tikai tagad.
Vakars brīvs – dodamies uz maiņām uz Petergof. Mērogi fascinē. Tiekam iekšā bišku lētāk, nosaucoties kā rosijskije graždaņe, burtiski izskrienam visus celiņus, apskatam visas strūklakas, cik nu vairs tur kājas. Kas tur cilvēku! Daži braukā ar maziem vilcieniņiem.
Vakariņas – palutinam sevi ar karstu picu tuvējā bistro, kur šoreiz tomēr paspējam tikt laicīgi iekšā. Cenas – kā mūsu čilī picai, garšo lieliski! Laime
Mājupceļš – kosmisks. Tā kā lietus pastiprinās, ātri sametam teltis slapjās čupiņās, mantas mašīnā – atrodam vienīgo „hipermārketu” 7 km attālumā un – izlidojam. Cauri tukšajai Pleskavai naktī maksimāli ātri esam pie robežas. Ko nu? Kilometrīgā rinda, blakus koridors tukšs, braucam tur. Kad esam pie lodziņa, atklājas, ka šis – atkal tikai dļa rosijskih graždan... čto delatj? Nu jau vairs neko, tantuks nosaka un izlaiž mūs cauri. Bez nekādām aizturēm Andris tikai pabāž vēl pāris lodziņos mūsu pases – un mēs esam cauri!!! Kaut kas nereāls – viss tas 10 minūtēs! Parole – mašīnā suņi!
Tādam brīnumam par godu, iebraucot dzimtajā zemē, pirmajā skaistajā stāvvietiņā, par kādām ros. gražd. var tikai sapņot, nosnaužamies kādas 3 stundiņas. 10os esam mājās. Atkal laime!
Dikti jauki bija tur satikt mūsējos, labi, ka posms nobraukts godam, pat kulturnije svjazi uzturēti, esam ļoti apmierinātas. Ja būs iespēja, brauksm nākošgad atkal! Ja kāds vēlas pievienoties, teikšu kā ir – bija forši!
Liels paldies Kristīnei Līdakai un Royal Canin par atbalstu un LKSSF par pretimnākšanu un atbalstu un līdzjušanu, personīgi Ģirtam un Olafam – thanks!
L.
Man trāpijās ūdentiņš remdenais - tāds nelielais šociņš ķermenim pirms starta! Sekundi silts, sekundi auksts. Reāli uz sekundi- ieskrien dušā, izskrien! 
Vēl pie reizes paslīdi! 
