



Bonny Rain wrote:Varbūt kāds var dalīties pieredzē: kā lai radus pārliecina, ka iknedēļas Obedience treniņi nav suņa mocīšana? Nu, viņi jau to ne ļauni, bet katru reizi man par to jāklausās. Manam tētim vispār ir tāda bērnību laukos dzīvojoša puiša skats uz visu dzīvo radību. Kaķim vieta nav mājās, bet ārā peles ķert. Sunim laikam arī vieta būtu sētā. Labi, ka ne pie ķēdes un būdā iekšā. Par dzīvnieku sterilizāciju vispār labāk nesākt runas. Nabaga dzīvo radību mocam - neļaujam viņiem savus dabas dotos instinktus piepildīt. Utt. Un arī mani treniņi tiek uztverti ļoti nenopietni - nu cik tad var mocīt to dzīvnieciņu. Lai gan neaudzināti suņi viņiem arī nepatīk. Droši vien domā, ka suns piedzimst audzināts jau. Nu nekādi nevaru viņus pārliecināt par to, ka Obedience ir tāds nopietns sporta veids.
Kā citiem iet ar šo jautājumu?
Bijām ciemos ar Reinu. Tusiņš ārā notika. Nāk pēdējais ciemiņš - sieviete garā smukā kleitā. Un mana Reina tešās viņas virzienā. Redzu, ka nebūs labi, noteikti centīsies pieskriet un lekt virsū. Es vēl nevaru viņu atmācīt no šitā nelāgā ieraduma. Nu, ko es? Es nobļaujos: STĀV! Rezultātā kā iemieta zemē apstājās ne tikai mana sune, bet pati nācēja
Māra wrote:Pievienojos fedeltai.
Es vienkārši neielaižos sarunā vairs. Kā teiktu internetos - lol nau verc.
Nereti - pat vairs nestāstu, ka kaut ko ar suni/suņiem daru. Ja jautā, protams, nemeloju, bet parasti pamāju pāris reizes ar galvu un cenšos atrast svaigu sarunu.
Bonny Rain wrote:Nē, nu nav jau TIK traki, ka tēmu baigi vajadzētu mainīt. Viņi tāpat pieraduši, ka es darīšu pa savam. Tikai gribējās viņiem apstāstīt, ka patiesībā pašiem suņiem tie treniņi ir vajadzīgi. Un paši suņi patiesībā ļoti grib, lai ar viņiem saimnieki darbojas. Bet kaut kā nesanāk man to ieskaidrot. Varbūt ar laiku sapratīs... Lielākoties viņi man jautā, vai tad es vēl eju uz treniņiem? Un cik vēl ilgi es taisos iet? Nu, te viņiem pārmest nav ko. Es tak pati vēl gadu atpakaļ domāju līdzīgi. Kā saka, izgāji kursu ar 10 nodarbībām un gatavs - suns ir pilnīgs Rexis.![]()
Māra wrote:Viss sākās ar to, ka cilvēkiem neeeeeenormāli svarīgi bija, cik tad mūsu suņi maksā, jo cena liela ne jau tāpēc, ka kvalitāte, temperaments, c/r, veselība vai kas tāds, bet tāpēc, ka RETI, protams (haha, aizbrauciet uz Zviedriju). Sākumā par summu melojām, teicām, ka maksā 500eur un i tad cilvēki ķēra pie sirds. Attiecīgi, summai nebija nozīmes, bija jāpaskaidro, jo sapratām, ka ja teiksim arī 200, ķers pie sirds.
Users browsing this forum: No registered users and 5 guests