ievish par un ap suņiem (un varbūt arī citām tēmām)...

Blogs and Chats

ievish par un ap suņiem (un varbūt arī citām tēmām)...

Postby ievish » 03 Aug 2010, 08:18

Man rakstīšanas kāre parādās periodiski. Vidusskolā tīri labi padevās domraksti, pirms dažiem gadiem kādā domubiedru grupā draugiem.lv izpaudos filmu kritikās, pagājušajā rudenī rakstīju „Velozaķa dienasgrāmatu”. Tomēr vidusskolas un domrakstu laiki jau sen pagājuši, nopietnas filmas pēdējā laikā nav iekāriena skatīties, un par tiem niekiem, ko šad tad noskatos, roka neceļas rakstīt, velozaķis vasaras sākumā satraumētā ceļgala dēļ arī ir visai neaktīvs, bet obligāti rakstāmajam promocijas darbam vēl jāatrod iedvesma. Tā, nu, pēc kārtējās pastaigas ar vecāku suni, nolēmu sākt savu blogu par un ap suņiem, jo atkal ir ienākusies rakstīšanas kāre...

Sākšu, kā jau daži šī foruma blogu rakstītāji pirms manis – ar savas suņu (un citu dzīvnieku) mīlestības vēsturisko izklāstu.

Bērnību atceros slikti, bet no mammas nostāstiem es jau agrīnā mazuļa vecumā, kad tikko sāku runāt un to sāku darīt jau gada vecumā (droši vien zināju, cik daudz dzīvē gribēsies izrunāt ;)) esot pazinusi visus apkārtnes suņus, zinājusi, kāds četrkājainis kurā mājā ikdienas pastaigu maršrutos dzīvojis. Un katru vēlējusies paglaudīt. Reiz kādā veikalā mammai neredzot esot mēģinājusi sadraudzēties ar kādu mazizmēra kvekšķi, kam bērna mīlestība galīgi nav bijusi pa zobam, tādēļ tas mazajai suņumīlei gandrīz iekodis. Es pēc tam esot mammai neizpratnē jautājusi – kāpēc sunītis tā darījis, jo es to vienkārši gribējusi paglaudīt... Biju gan pārāk prātīgs bērns, lai kā mūsdienās viens otrs nebēdnis spiegdama mestos svešiem suņiem ap kaklu.

Vispār man patika un vēl joprojām patīk gandrīz visi dzīvnieki. Milzīgu sajūsmu izraisa pat vardes, ķirzakas, čūskas un citi rāpuļi, no kuriem sieviešu kārtas pārstāvji lielākoties mēdz raustīties. Tik nez kur bērnībā radušās paniskas bailes no zirnekļiem, kas pieaugušā vecumā izpaužas kā izteikta nepatika pret šīm interesantajām radībām. Vienu brīdi pat sapņoju par pitonu. Šim sapnim gan strīpu pārvilka nesen pieņemtie Dzīvnieku aizsardzības likuma grozījumi, kas aizliedz mājās turēt ar dzīviem siltasiņu dzīvniekiem barojamus kustoņus. Arī jau pieaugušā vecumā tāpat kā bērnībā uz ielas mēdzu glaudīt bez saimnieka uzraudzības palikušus dzīvniekus, kas izskatās un uzvedas pietiekami pieklājīgi.

Tomēr par spīti manai trakajai suņu mīlestībai, ģimenē suņu nebija visai ilgi. Mums vienmēr ir bijuši kaķi, bet pirmo suni es ar māsu un brāli, izčīkstējām tikai tad, kad man bija jau kādi divpadsmit vai trīspadsmit, māsai gadu un brālim trīs gadus mazāk. Neatceros, kur kucēnu ieguvām, bet tas bija dzeltens vidēja izmēra dvorterjers ar tumšāku purnu un asti, ko nosaucām par Feriju vai ikdienā – Feri. Vecākiem pašiem nekad nebija bijuši suņi, vismaz ne pilsētā. Mamma nāk no laukiem, arī tēvs vasarās pa laukiem dzīvojies, un cik zinu, suņi viņam pilsētas mājā arī nav bijuši. Tādēļ, kā jāaudzina un jāskolo kucēns, kurš nedzīvo lauku sētā, viņiem nebija ne jausmas.

Feris bija īsts dabas bērns – nepaklausīgs, bēga prom no mājām, postīja dārzu, kaut arī tam ātri vien riņķī tika aplikts žogs, raka bedres zem žoga, leca tam pāri un darīja visu ko citu, ko ne īpaši inteliģents un neapmācīts krancis mēdz darīt. Vecāku īpašumam dārzs ir ielas malā un māja aiz dārza, bet ielas otrajā pusē piecstāvu dzīvokļu māja ar balkoniem uz mūsu pusi, tādēļ šīs mājas iemītniekiem ir laba redzamība notikumiem mūsu dārzā. Tā nu viens otrs pastāstiņš par Fera blēdībām nācis no draudzīgiem pretējās mājas kaimiņiem. Bērnībā Jāņus parasti braucām svinēt pie radiem Ēdolē, sunim, protams, bija jāpaliek mājās. Pēc tam kāds no draudzīgajiem pretējās mājas kaimiņiem stāstīja, ka tikko mēs visi sasēdušies mašīnā un aizbraukuši, suns ielecis dārzā un sācis to demolēt. Kā par spīti tam, ka atstāts viens.

Kad Feris nebija pamucis no mājām, viņš dzīvojās pa sētu, kur priekš izskriešanās vietas ir gana, bet citu suņu kompānijas, protams, nebija. Suņa likšanu pie ķēdes vecāki nekad nav atzinuši. Vienīgā reize, kad jau pusaudža vecuma suni mēs – bērni mēģinājām vest pastaigā, tas beidzās ar to, ka no pavadas viņu tā arī neatlaidām, bet mani viņš bija kārtīgi izvazāja riņķī, jo spēka viņam netrūka. Arī bara hierarhiju viņš bija sakārtojis pa savam prātam – brāli, kā ģimenes pastarīti nerespektēja vispār un arī uz lielāko daļu citiem mēdza rūkt, ja bija ticis pie dienišķās putras bļodas vai kaula.

Mūsu pirmajam sunim – nepaklausīgajam dvorterjeram Ferim bija īss mūžs. Viņš pāris gadu vecumā nomira no smagas saindēšanās. Visticamāk, ka kādā no saviem sirojumiem bija saēdies žurku indi. Speciāli viņam vai žurkām atstātu – par to vēsture klusē....

Es ar Feri un Miku.
Image

Pēc Fera nākamais suns tika paņemts visai drīz. Precīzu laiku atkal neatceros, bet iespējams, nebija pagājis pat gads. Kucēns tika sameklēts pēc sludinājuma vietējā avīzē. Maniem vecākiem vēl joprojām nebija īpaši plašu zināšanu par kucēniem, tādēļ sākumā nevienam neradās nelāgas domas par to, ka kucēnam ir tikai pusotrs mēnesis. Kuces saimnieki esot stāstījuši, ka kucēna vecāki esot īsti VASi, turklāt viens vai pat abi esot dienesta suņi, kas sargājot cietumniekus. Mazulim, protams, ciltsrakstu nebija. Tādēļ, cik patiesībās bija kuces saimnieku leģendās, vēsture atkal klusē. Mazais bezciltsrakstu VAS tika nosaukts par Rodžeru. Visticamāk agrīnās no mātes atšķiršanas dēļ suns izauga visai alerģisks, jo sevišķi pret svaigu cūkgaļu. Svaigi cūkas kauli viņa ēdienkartē bija jāaizmirst.

Pirmajā naktī, kad suņa bērns tika atvests pie mums, vecākiem abiem bija nakts maiņas, tādēļ, lai Rodžeram nebūtu pārāk vientuļi, es gulēju pirmajā stāvā vecāku istabā, un suņuks nakti pavadīja blakus gultai uz grīdas. Mēģinājumi tikt gultā bija, bet Rodžers bija pārāk mazs, lai pats tur ierāptos un man bija doti norādījumi viņu gultā neielaist. Pagaudoja, pačīkstēja un galu galā aizmiga savā midziņā uz grīdas.

Rodžers un Panka.
Image

Rodžers uzauga kopā ar Panku – no kāda Mikas metiena paturētu kaķenīti – un kā jau vienaudžiem rotaļas arī bija attiecīgi aktīvas. Kad kucēnam ausis sāka slieties augšā, Panka tās spēlējoties vienkārši nodauzīja atpakaļ lejā. Arī pieaugušam viņam reizēm stāvus slējās tikai viena auss – tā, kas mazāk bija cietusi no bērnības rotaļām ar kaķēnu. Augumā Rodžers nelīdzinājās modernajiem, slīpajiem VASiem. Ja viņa vecāki tiešām bija vācu aitu suņi, tad vecā tipa – augstāki, bez slīpās muguras.

Rodžera attiecības ar kaķiem bija interesantas – savus kaķus viņš nekad vardarbīgi neaiztika. Vecā kaķene Mika nekautrējās kārtīgi sadot pa purnu, ja suns līda par tuvu klāt, savukārt ar Panku rotaļas turpinājās arī pieaugušā vecumā, reizēm dauzoties kaķene tika nožļembāta pavisam slapja, bet sakodiena stiprums vienmēr tika kontrolēts un žokļi netika aizvērti tik stipri, lai kaķi savainotu. Panka kā vēl daži vēlāk paturēti Mikas kaķēni ņēma nelabu galu – kaķene bija pieradusi pie tēva mašīnas un tā, ka mašīna nekustās, ja kaķis zem tās palīdis apakšā. Bet svešas mašīnas neizturējās tāpat kā tā, kas sētā stāvēja. Panku uz ielas sabrauca.

Rodžera un Pankas rotaļas.
Image

Kad atkal no kāda Mikas metiena tika paturēts kaķēns, Rodžers jau bija pieaudzis suns, bet mazo kaķa bērnu auklēja abi ar veco kaķeni. Kad kaķēns skraidīja pa istabu, pieskatītāji bija divi – kaķa bērna mamma un suns, katrs savā istabas stūrī. Arī ar pārējiem mūsmājās uzaugušiem kaķiem Rodžers satika lieliski – spēlējās, nevajāja. Tomēr kaķu draudzīgais suns vismaz savā sētā bija draudzīgs tikai pret saviem kaķiem. Ne viens vien Mikas kavalieris vai vienkārši pārāk drosmīgs caurgājējs no rīta sētā atradās visai beigts... Ārpus savas teritorijas interese par kaķiem saglabājās, bet ne vardarbīga. Varbūt kādam prom bēdzējam bija vēlme līdzi skriet, bet ne vairāk.

Bērna auklēšana.
Image

Rodžers atšķirībā no Fera bija iedzimti inteliģents un nosvērts suns. Viņam mājas kārtībā tika iemācītas dažas pamatkomandas, kuras viņš klausīja tīri labi, bet reizēm viņa uzvedībā līda ārā tādi gājieni, kas norādīja, ka acīmredzot sargsuņi viņa senčos ir bijuši. Piemēram, atceros gadījumu, kad jau pa vakara krēslu biju izgājusi ar viņu staigāt un aizklīdusi līdz Ventmalai. Tur vienā tumšākā stūrī sēdēju un vēroju ostas vakara gaismas. Pēkšņi mums sāka tuvoties kāds vīrietis. Prasīja uguni, lai piepīpētu. Tā man nebija. Bet kamēr es ar vīrieti apmainījos pāris frāzēm, suns, kā sargājot, nostājās starp mani un vīrieti un viegli rūca. Parasti viņš nebija agresīvs pret svešiem un tā arī savā mūžā nevienai divkājainai radībai nav iekodis, lai gan svešus cilvēkus, atrodoties savā teritorijā, šad tad pabaidīt viņam patika. Jo sevišķi tādus, kas jau paši baidījās ;)

Arī, kad vecāki ar viņu gāja staigāt, viņam reizēm parādījās tādi kā dienesta un ganu suņa gājieni. Piemēram, reiz pa pēdām viņš tēvu bija aizvedis pie mežā sēņojot noklīdušās mammas (viņai ir topogrāfiskais idiotisms smagā formā, pat trīs priedēs var apmaldīties). Parasti gan, ja viņi gāja sēņot, tad suns savu baru pats pieskatīja – skraidīja no viena pie otra, lai kāds nenoklīst. Ja mamma gāja kāpās aiz pilsētas pludmales sauļoties, suns uzmanīja apkārtni, regulāri veicot apgaitu pa perimetru. Kad vecāki gāja jūrā peldēties un mantas atstāja vienas krastā, suns ūdenī līdzi peldēja tikai tik ilgi, kamēr pludmalē neparādījās kāds svešinieks. Tad Rodžers bija laukā no ūdens un sargāja savu saimnieku mantu. To visu viņam nekad neviens nebija mācījis.

Kā jau būsiet sapratuši no iepriekšējām rindkopām, Rodžers tika regulāri vests pastaigās. Varbūt ne katru dienu, jo viņam bija sēta, kur izskrieties, bet ik pārdienas noteikti. Galvenā suņa staidzinātāja biju es. Pirmā Rodžera pastaiga apmēram 5 mēnešu vecumā man gan beidzās ar asarām, jo suns kāpās mani pazaudēja. Protams, man piecpadsmitgadīgam skuķim ne prātā nebija, ka tādu kucēnu labāk no pavadas atbrīvot pamazām un uzmanīgi. Deviņdesmito vidū interneta un suņu forumu nebija. Aizgājām uz jūru, suņuks man smuki sekoja pa kāpām. Bet ošņādamies kaut kur bija paskrējis tālāk un noklīdis. Bija rudens un stiprs vējš, kas slāpēja skaņu, tādēļ arī uz maniem izmisīgajiem saucieniem neviens neatbildēja. Izvandījos pa kāpām, suni neatradu un raudādama devos uz pāris kilometru attālajām mājām, kur noklīdušais kucēns mani priecīgi sagaidīja. Lieki teikt, ka turpmāk biju uzmanīgāka. Pieaugušā vecumā Rodžers gan vienmēr pa pēdām atrada pastaigā vedēju, arī tad, ja bija aizskrējis kur tālāk kā viņš to nereti mežā mēdza darīt.

Man ļoti patīk mežā, varu pa to klīst stundām un arī jūra, protams, ir sirdij tuva. Parastie pastaigu maršruti gāja pa tuvīnajiem mežiem un jūru, reizēm uz pilsētas pusi. Tā kā vecāku mājas atrodas apmēram 10-15 min gājienā no meža un kādu 20 min gājienā no jūras, tad tur arī visbiežāk staigājām. Parasti pastaiga sākās ar pakalnaino (precīzāk teikt – kāpu) taku izložņāšanu Spicītes virzienā. Tā ir teritorija, kur tagad iekārtojies Ventspils Piedzīvojumu parks. Ja bija laiks un vēlēšanās, tad tālāk devāmies iekšā bijušajā armijas daļā, un pa ļoti skaistajām piejūras meža takām mēdzām pat aiziet prom līdz ragam – tā saucu vietu, kur pludmale apmēram kilometrus desmit no pilsētas pastiepjas uz jūras pusi un veido nelielu ragu. Tad gar jūru atpakaļ. Šīs garākās pastaigas bija apmēram 4 stundu gājiens samērā naskā tempā un pēc tām suns (un arī es) knapi varēja pavilkt kājas un nogulēja (šoreiz tikai suns) pusi dienas. Parastās pastaigas bija mazliet tuvākas un aizņēma 2 – 2,5 stundas. Reizēm, jo sevišķi nesezonā, pastaigājām pa pilsētas pludmali, molu, kuri deviņdesmito gadu otrajā pusē, beigās vēl nebija tādi tūrisma objekti kā tagad. Pa pilsētu staigājām maz, jo tad suni nevarēja laist vaļā no pavadas un atbrīvot no uzpurņa, kas tajā laikā Ventspils suņiem virs 30 cm skaustā, izņemot medību suņus, bija obligāts. Staigājām vieni, jo es nebiju tas sabiedriskākais tīnis un lieliski izbaudīju divvientulību ar suni. Brīvdienās nereti uz mežu un jūru ar Rodžeru gāja arī vecāki. Rudenī arī sēņot.

Vēl pāris Rodžera bildes.
Image

Image

Turpinājums sekos...
User avatar
ievish
Veteran
Veteran
 
Posts: 2634
Joined: 02 Feb 2010, 15:46
Location: Rīga, Pļavnieki

Share On

Share on Facebook Facebook Share on Twitter Twitter

Re: ievish par un ap suņiem (un varbūt arī citām tēmām)...

Postby ievish » 04 Aug 2010, 09:02

Šoreiz vēlos pabeigt stāstu par Rodžeru un uzsākt par Rufusu, vecāku tagadējo suni.
Rodžers nodzīvoja, manuprāt, pilnvērtīgu un varbūt ne ļoti garu, bet tik lielam sunim salīdzinoši pieklājīgu mūžu – 12 gadus. Bet neaizgāja viņš uzreiz... Kad viņam bija 9, ziemā, pēc Jaunā gadā, viņam palika ļoti slikti ar pakaļkājām – tās gandrīz neklausīja, suns knapi varēja pārvietoties un, šķiet, cieta sāpes. Tajā laikā pie vecākiem jau pāris gadus vairs nedzīvoju – bakalaura studijas pabeigtas, darba gaitas uzsāktas un biju lepna sava pirmā dzīvokļa īrniece. Tas nekas, ka tas atradās nepilnu 10 min gājienā no vecāku mājas, bet tomēr gandrīz savs. Daudz strādāju, studēju tālāk un lielo pastaigu biedram Rodžeram vairs tādu uzmanību kā iepriekš nesanāca veltīt. Arī pastaigās suns jau īpaši vairs netika vests – tas vecītim bija par grūtu, lai gan sajūsma par vārdiem „ejam staigāt” saglabājās vēl līdz mūža beigām.
Tā, nu, jau minētās ziemas vidū, vecāki ar suni aizgāja pie tuvākā vetārsta, un tas bez īpašas minstināšanās paziņoja, ka Rodžeram atlicis labākajā gadījumā pāris mēneši, bet iespējams – tikai nedēļas, ko dzīvot.
Pēc pirmā šoka pārvarēšanas, sākām domāt, ko darīt tālāk. Pie suņa klātbūtnes mājā jau tā pierasts, ka grūti iedomāties, māju bez suņa, bet Rodžers tiešām vairs nešķita dzīvotājs un apšaubīt vetārsta teikto nebija pamata.
Tā sagadījās, ka manas kolēģes dāčā dzīvojošajai kucei Betai – paliela auguma jauktenītei, kura it kā esot pa pusei (vai varbūt ceturtdaļai?) kaukāziete, bija kārtējais neplānotais metiens (uzmācīgie kavalieri pārvar gandrīz divmetrīgo voljēra žogu, bet sterilizācijas operācijai naudas nepietiek), no kura viens kucēns vēl meklēja mājas, kā reiz uz mājām ņemamā vecumā.
Pastāstīju to vecākiem. Tēvs sākumā, kā jau lielākoties pret krasiem lēmumiem, kas nav viņa prātā dzimuši, bija pret, bet tika nedaudz apstrādāts, un galu galā drīz vien pieņemts lēmums, ka kucēns vismaz jāapskatās.
Vecāki aizbrauca uz manas kolēģes pilsētas dzīvokli, kur suņa bērns mitinājās. Pēc skata šķita, ka mazais nebēdnis izaugs liels un bija visai dzīvespriecīgs, tādēļ drīz vien kucēns jau atceļoja uz vecāku mājām. Tika sarīkots suņu vārdu konkurss un drīz jau pa māju dipināja Rufuss.
Bilžu ar pāris mēnešu veco Rufusu nav, jo tajā laikā vēl nebildēju, bet vecais filmu ziepītis bija aizgājis uz labākiem medību laukiem, tādēļ mazulis iemūžināts tikai jau apmēram 5 mēnešu vecumā, kad omei tika svinēta 80 gadu jubileja un ciemos ieradās tajā laikā Īrijā dzīvojošā māsa, kuras draugs fotografēja.

Es, brālis, māsa, otra ome un Rufuss.
Image

Rufusa mamma Beta.
Image

Vēl tikai jāpabeidz stāsts par Rodžeru, tad šodien likšu punktu, lai rakstu palags neizstieptos tik garš, kā vakar...
Nelikšu jums 3x minēt, cik ilgi vēl nodzīvoja Rodžers, bet tie nebija vien pāris mēneši. Greizsirdība un bērna audzināšana deva jaunu sparu vecajos kaulos un Rodžers šo pasauli pameta tikai pēc gandrīz 3 gadiem, kad nebēdnīgajam jaunulim bija iemācījis virkni svarīgu lietu. Kucēns toziem no slimības gultas izcēla ne tikai veco suni, bet arī omi – to, kura tā gada aprīļa sākumā nosvinēja savu astoņdesmito jubileju. Omammai tā ziema bija grūta, veselība streikoja, bet viņai tika iedalīts pienākums, pieskatīt mazo suņa bērnu un to laist ārā nokārtoties, jo vecāki abi strādāja. Tā, nu, dzimtajās mājās uz avīzēm čurājošais Rufuss, ātri vien tika iemācīts prasīties ārā, jo omamma viņu stingri uzmanīja un pie mazākās aizdomīgās rosīšanās stūma ārā pagalmā. Kopš tā laika Rufusam ar omammu ir īpašas attiecības – katru rītu, kad viņa no savas otrā stāva istabas nonāk brokastīs, Rufuss prātīgi uzceļ ķepas viņai uz pleciem un iedod buču. Tas ir obligāts rīta rituāls.
Rodžers nenomira pats, viņu aizveda pie tā paša vetārsta uz pēdējo šprici, jo sāpes, ko viņš cieta slimo pakaļkāju dēļ viņam vairs neļāva staigāt. Suns esot pateicīgi paskatījies uz mammu un sajūtot mammas roku uz savas galvas, mierīgi ļāvis vetārstam veikt savu pienākumu.
Pēdējā savas dzīves gadā viņš bija īsts īgnais pensionārs, viegli aizkaitināms un nejauks. Bet savu vietu hierarhijā tā arī neatdeva, lai arī jaunulis, kad jau bija pārsniedzis gada vecumu un pieņēmies miesās, šad tam mēģināja uzkundzēties.
Kad Rodžers aizgāja uz labākiem medību laukiem, skuma ne tikai divkājainie ģimenes locekļi – Rufuss gandrīz nedēļu tikpat kā nenāca laukā no savas būdas un visu laiku meklēja savu tēvoci. Bet pēc pāris nedēļām dzīvesprieks pamazām atgriezās un suņuks varēja gozēties uzmanības saulītē tikpat kā viens, ja neskaita kaķi.
Bet par to citu reizi...
User avatar
ievish
Veteran
Veteran
 
Posts: 2634
Joined: 02 Feb 2010, 15:46
Location: Rīga, Pļavnieki

Re: ievish par un ap suņiem (un varbūt arī citām tēmām)...

Postby ievish » 05 Aug 2010, 07:56

Šī bloga ietvaros man ir doma stāstīt par saviem ikdienas novērojumiem saistībā ar suņiem, citiem dzīvniekiem, to saimniekiem un varbūt brīžam par kaut ko ar to visu nesaistītu. Tomēr, lai tā secīgi un loģiski līdz tam nonāktu, mazliet vēl jāpastāsta par to, kā Rufuss sāka iepazīt pasauli ārpus savas sētas un pavisam nedaudz par manām pašreizējām attiecībām ar suņiem.

Tā kā Rufusa pirmie dzīves gadi pagāja kopā ar večuku Rodžeru, kuram vairs garāku gabalu noiešana nebija pa spēkam, ģimenē nevienam pat prātā neienāca doma, ka abus (vai varbūt tikai jaunāko?) suņus vajadzētu vest ārpus sētas. Pagalms ir gana liels, dārzs, kurā suņi drīkst iet tikai cilvēka pavadībā, ar žodziņu nodalīts no pārējās sētas, žogs pie ielas caurspīdīgs, lai var redzēt un vajadzības gadījumā apriet garāmgājējus, ko vēl vairāk var vēlēties... Garāmgājēji abus uz piebraucamā ceļa laiskojošos līdzīgā krāsojuma lielos suņus nereti mēdza noturēja par radiniekiem. Smieklīgākais variants bija – māte un bērns.

Arī pēc vecīša aiziešanas neviens uzreiz neķērās pie Rufusa radināšanas pastaigāties pie pavadas – es mēģināju taisīt karjeru augstākajā izglītībā un aizrāvos ar jauniem hobijiem, tētis pirms dažiem gadiem sazāģētās (bet veiksmīgi sašūtās) kājas dēļ nebija vairs liels staigātājs un arī mūžīgi bija aizņemts darbos, bet mamma viena pati tik lielu un pie pavadas nepieradinātu suni domāja, ka nevarēs savaldīt, un arī vienai staigāt viņai īpaši nepatīk. Tomēr doma par to, ka Rufusu vajadzētu iemācīt iet pastaigās, kaut kur ik pa laikam uzpeldēja.

Kad valsts mani (un visus pārējos augstākajā izglītībā un zinātnē strādājošos) pamatīgi uzmeta un sevis veltīšanu augstākajai izglītībai lēnām sāku pārdomāt – no darba neaizgāju, lai gan atrast motivāciju ar pilnu atdevi strādāt nākas aizvien grūtāk, arvien spēcīgākas kļuva citas intereses. Pagājušā vasarā pēc kārtējā nedēļu ilgā velobrauciena, vēl atvaļinājumā esot, sāku katru dienu ar veļuku nobraukt vismaz 20 km. Pēc atvaļinājuma atgriežoties darbā, jau bija iestrādājusies rutīna, ka sportošana organismam ir nepieciešama – tā ļauj justies labāk. Tā, nu, katru rītu cēlos 6:00, 6:30 pēc rīta kafijas iztukšošanas braucu ārā no mājas, nominu 25 km apli, kas man aizņēma stundu, un pēc tam gāju uz darbu. Brīvdienās mēdzu nobraukt vēl vairāk. Braukšana ar velo svaigā gaisā, agrā rīta neierastie iespaidi un arī uz laiku mazliet stabilizētā finansiālā situācija (maķenīt tiku pie ES naudām), deva milzīgu pozitīvo lādiņu – kūsāju enerģijā, viss padevās, ideju bija tik daudz, ka tās nācās pierakstīt blociņos, lai neaizmirstas. Tad arī sāku vest Rufusu pastaigās.

Pirmo reizi, ejot ar Rufusu ārpus sētas, negājām tālu – izmēģinājumam apmetām līkumu apkārt pretējai piecstāvenei. Man par pārsteigumu – suns samērā paklausīgi gāja pie pavadas, ošņājot visu, kas patrāpās ceļā. Šad tad mazliet pavilka pavadu, bet īpaši nerāvās. Man amats rokā! Nākamajā dienā jau vienā mierā aizgājām uz mežu un suns dabūja paskriet arī bez pavadas. Arī atsaukt viņu nebija nekādu problēmu. Rufuss gan mājās pa sētu dzīvojot arī tika apmācīts un klausīja labi.

Tā sākās mūsu pastaigas – Rufuss tika pie savas kaklasiksnas un jaunas pavadas (sākumā izmantojām Rodžera vecās), aizvedu sapotēt, jo pēdējā trakumsērgas pote jau labu laiku kā bija beigusies, suni piereģistrēju, samaksāju nodevas un dabūju žetonus, lai ar muņikiem kašķi nesanāk. Rufuss ātri pierada arī pie flekša un saprata, pa kuru pusi kokam vai stabam riņķī jāiet. Tomēr kļūstot drošāks uz ielas, sāka vilkt pavadu, tādēļ pavasarī atgriezos pie parastās pavadas, lai mazliet atmācītu vilkšanu. Tagad Rufuss pavadā karinās tikai pastaigas sākumā tad, kad kādas dienas nav bijis laukā, un viss ir tik interesanti sačurāts, ka iet mierīgā solī vienkārši nav iespējams.

Varbūt kādam, kas ir izlasījis visus manus garos rakstu palagus (gan nedomāju, ka tik centīgu lasītāju, ja vispār ir, varētu būt daudz; pati gandrīz nekad nelasu tik garus tekstus netā), ir radies jautājums – kāda vella pēc, ievish, Tev nav sava suņa, ja jau apgalvo, ka tik ļooooooti mīli suņus un dzīvniekus vispār?! Atbildēšu – suns man būs! Ja ne tuvākā gada laikā, tad ne vēlāk kā pēc pāris gadiem. Jau pāris gadus loloju sapni par mazsuni dzīvoklī un patiesībā pašlaik vienīgais, kas mani attur no kucēna iegādes ir neskaidrā finansiālā situācija – iepriekšējā gada papildus ienākumi ir beigušies, ar pliku algu pat man vienai nav iespējams iztikt, kur nu vēl iegādāties un uzturēt kucēnu, tāpēc meklēju variantus (kaut kādi tuvākā laikā noskaidrosies), kā atrisināt savas finansiālās problēmas, un tad jau nopietni meklēšu kucēnu. Tad arī varēšu pavisam pilntiesīgi papildināt suņinieku rindas, pašlaik no manis pat pussuņinieks nesanāk ;)

Šodienai viss, par Rufusu un pārdomām par sava suņa šķirnes izvēli, kādu citu reizi.
User avatar
ievish
Veteran
Veteran
 
Posts: 2634
Joined: 02 Feb 2010, 15:46
Location: Rīga, Pļavnieki

Re: ievish par un ap suņiem (un varbūt arī citām tēmām)...

Postby ingo » 05 Aug 2010, 10:50

ir interesanti :jaa: nu nez, varbūt esmu dīvaina, bet man patīk "garos palagus"lasīt ;)
User avatar
ingo
Veteran
Veteran
 
Posts: 1145
Images: 1
Joined: 13 Jan 2010, 13:56
Location: Medze, Liepāja

Re: ievish par un ap suņiem (un varbūt arī citām tēmām)...

Postby ievish » 05 Aug 2010, 11:05

ingo, paaaldies! :) Prieks, ka kādam bija interesanti :)
User avatar
ievish
Veteran
Veteran
 
Posts: 2634
Joined: 02 Feb 2010, 15:46
Location: Rīga, Pļavnieki

Re: ievish par un ap suņiem (un varbūt arī citām tēmām)...

Postby Sinty » 05 Aug 2010, 14:43

Es ar visu izlasīju. Un pat nelikās tik gari kā izskatījās... :D
Vienīgi par tiem svaigajiem cūkas kauliem man gan šermuļi pārskrēja... Labi vien, ka alerģija bija...es nekad neesmu atbalstījusi jēlas cūkgaļas došanu suņiem...
Bet kopumā interesanti. Jāgaida, kad būs pašai savs suns. :dejosuns:
User avatar
Sinty
Champion
Champion
 
Posts: 616
Images: 10
Joined: 13 Jan 2010, 13:10
Location: Rīga

Re: ievish par un ap suņiem (un varbūt arī citām tēmām)...

Postby ievish » 05 Aug 2010, 15:08

Danke, sinty! :)
Nu, jā - zini, ko visu tik nepieredzējuši suņu īpašnieki nesadara... Laukos ta sunīšiem dod visu ko.
Tāpēc jau tagad lasu, lasu un vēlreiz lasu. Un mēģinu pa bikiņam ar suņiniekiem pakomunicēt, lai no manis izaugtu saprātīgs suņinieks :jaa:
User avatar
ievish
Veteran
Veteran
 
Posts: 2634
Joined: 02 Feb 2010, 15:46
Location: Rīga, Pļavnieki

Re: ievish par un ap suņiem (un varbūt arī citām tēmām)...

Postby ievish » 07 Aug 2010, 08:07

Šī rīta iecerēto garo pirmssvētku aktivitāšu (gājiens, kurā jāpiedalās ar velotūrisma klubu, mēģis un uzstāšanās ansamblim pašdarbnieku koncertā) pastaigu ar Rufusu nojauca pamatīgs negaiss, kas pēkšņi ap pusseptiņiem izlīda no jūras.

Pamodos jau pirms sešiem un modinātāja zvana. Kamēr uztaisīju rīta kafiju un meklēju windguru.cz lietus prognozes, jo debesis svētku dienai novilkušās nelabi pelēkas, negaiss arī bija klāt. Pazibeņoja, paducināja un nogāza kā ar spaiņiem. Par brīnumu šoreiz manam pagalmā zem virtuves loga stāvošajam golfam sidžene negļukoja, kā pagājušajā lielajā negaisā kaut kad nedēļas sākumā. Vismaz elektriķim nauda varbūt nebūs jāizgrūž, tpu, tpu, tpu...

Teiksiet – īstam suņiniekam lietus netraucē? Un taisnība jau būs, bet šodien jāsaudzē, karsto nedēļu caurvējos pārvācoties uz jaunu mājvietu 5.stāvā (bez lifta), apaukstētais kakls, pēcpusdienā noderēs dziedāšanai...

Tā pēc dušas un pirmās kafijas, dzerot otro un klausoties lielisko Radio 101 brīvdienas rīta mierīgo mūziku, uznāca rakstāmais noskaņojums. Tādēļ šodien pastāstīšu par savu pagaidām vienīgo mājdzīvnieku...

Foksa

Pie Foksas tiku nejauši.

Kad pēc bakalaura studijām sāku strādāt un pusgadu vēlāk tiku pie amata, par kura pienākumu pildīšanu varēja arī kaut ko nopelnīt (tos grašus, ko tajā laikā maksāja manā pirmajā amatā – fakultātes sekretārei, īsti nevar uzskatīt par pieklājīgu algu jeb precīzāk – algu, no kuras var izdzīvot), beidzot izvācos no vecāku mājām. Noīrēju vienistabas dzīvoklīti pavisam tuvu (2 min gājienā) darbam – no gultas vēlos 15 min pirms darba laika sākuma. Sākumā, dzīvojot jaunajā mājvietā, pat īsti domas nebija, ka vajag mājdzīvnieku. Jā, pie viņiem bija pierasts, bet tomēr – dzīvoklis, bet ar mājdzīvniekiem man pieredze bija bijusi tikai privātmājā. Turklāt ar tā laika dzīves tempu un darba slodzi, uzaudzināt mazuli nebija laika.

Bet par spīti tam, mājdzīvnieks pats mani atrada. Kad jaunajā dzīvoklī biju nodzīvojusi nepilnu gadu, darbā pieklīda kaķenīte – īsspalvaina, ruda ar baltu, ļoti draudzīga un labi kopta. No sākuma domājām, ka kādam pazudusi, jo kaķis neizskatījās pēc klaiņotāja. Bet neviens nemeklēja un kaķene ātri vien saprata, ka šeit var dabūt ēst (mums augstskolā vienmēr (varbūt ne pašus pirmos gadus) ir bijis kāds kaķis un dažas apkopējas tos labprāt baro). Mince lielākoties dzīvojās pa vecā korpusa kāpņutelpu un reizēm atklīda arī līdz manam otrā stāva kabinetam. Tā pagāja nedēļa. Kaķis sāka izkristies miesās, jo barots tika 1x dienā un ne ļoti bagātīgi, kažoks pamazām zaudēja spožumu. Man radās ideja, ka varētu viņu savākt pie sevis uz mājām. Idejai ļāvu pāris dienas nobriest un tad to īstenoju. Kādu darbadienas vakaru kaķeni aizstiepu uz netālajām mājām. Dzīvoju pirmajā stāvā un dzīvoklim bija arī aizrestota lodžija. Dumjā kārtā palaidu kaķeni uz balkona un viņa, protams, aizšmauca no svešās vietas. Tālu nebija jāmeklē – turpat augstskolā jau atradās. Sapratu, ka sākumā ārā laist nevarēs, kamēr sarod ar vietu. Otrā dienā pusdienas laikā nopirku tualetes kasti un smiltiņas. Tikko kaste tika nolikta un tajā iebērtas smiltiņas, kaķene kā bulta bija tajā iekšā un nokārtojās. Nabadzīte laikam bija cietusies kopš iepriekšējā vakara. Secinājums – man trāpījies labi audzināts kaķis.

Sākām sarast viena ar otru. Kaķene tika pie vārda – Foksa (zinu, nav diez ko oriģināli, nosaukt rudu kaķi par lapsu ;) ) Saprata, ka te tagad ir viņas mājas. Sāku laist viņu ārā – atlika tikai atvērt balkona durvis vai vēdināmo lodziņu. Drīz vien nojautu arī iemeslu, kura dēļ viņa iespējams tika izmesta uz ielas – kaķis bija ļoti runātīgs, ņaudēja (un vēl joprojām to dara) vienā laidā – gribu ēst – ņau, gribu, lai mani papaijā – ņau, ņau, gribu vienkārši pakomunicēt ar saimnieci – ņau, ņau, ņau. Pirmo gadu man šī ņaudēšana krita uz nerviem (bija pierasts pie klusākiem kaķiem), bet tad pieradu. Turklāt varēja redzēt, ka kaķis iepriekšējās mājās ir sists, jo ļoti baidījās no paceltas rokas. Arī tādas kaķiem pierastas lietas kā lekšana uz galda, plauktiem, skapja viņa neiedomājās darīt. Pats jocīgākais man šķita tas, ka viņa nelīda klēpī, ja gribēja, lai viņu samīļo. Viņa nogulās blakus un klēpī ielika tikai priekšķepas. Pa retam gulēt man uz vēdera viņu iemācīju tikai pēc vairākiem gadiem. Viņa ļoti ātri iemācījās atsaukties uz savu vārdu, arī sētā, kad savā skaļajā balsī palaižu „Foksa, Foksa, Foksa”, kaķis ir klāt.

Saka, ka kaķis pieķeras vietai, bet suns saimniekam. Šīs kaķis ir savādāks. Esam pārvākušās trīs reizes, tikko 6 gadu laikā sākām dzīvot jau ceturtajā īrētajā dzīvoklī un kaķis vienmēr ir pieradis tur, kur esmu es. Pirmajā dzīvoklī – 1-istabas pirmajā stāvā, Foksa gāja laukā un izcīnīja savu vietu sētas kaķu hierarhijā. Otrajā – 2-istabu hruščovkā 2.stāvā pilsētas centrā, viņai pagalms nepatika un 2 gadus viņa nodzīvoja kā īsts dzīvokļa kaķis. Trešajā – plašā 3-istabu dzīvoklī otrajā stāvā labā, klusā rajonā, pagalms un kaimiņi bija lieliski. Kaķene gāja ārā, bija kāpņutelpas galvenā saimniece – visi blakus māju kaķi tika patrenkti no savas teritorijas. Kaimiņi reizēm kāpņutelpā guļošo kaķi paglaudīja, kāds vēl palaida savā dzīvoklī, pabaroja, ja visu dienu nebiju mājās un kaķis palicis ārā. Pretējo durvju kaimiņi, parasti pieklauvēja, ja kaķene gulēja pie durvīm un es nebiju palaidusi iekšā.

Tagad esam pārvākušies uz jau ceturto dzīvokli – 1-istabas 5.stāvā. Dzīvoklī Foksai patīk. Patīk arī gulēt uz atvērtā vēdināmā lodziņa un skatīties, kas notiek pagalmā. Ārā gan laidusi esmu tikai pāris reizes un pati arī īpaši nelaužas ārā. Bet gan jau līdz tam arī nonāksim, sēta ir plaša, māja nav pie ielas, citu kaķu pagalmā daudz, tā kā potenciāli interesanta teritorija kaķa dzīves bagātināšanai.

Image
Image
Last edited by ievish on 07 Aug 2010, 11:49, edited 1 time in total.
User avatar
ievish
Veteran
Veteran
 
Posts: 2634
Joined: 02 Feb 2010, 15:46
Location: Rīga, Pļavnieki

Re: ievish par un ap suņiem (un varbūt arī citām tēmām)...

Postby eldberg » 07 Aug 2010, 08:18

Izskatās ka jālasa gari... bet nav
gaidam "action" piesitienu :)
User avatar
eldberg
 
 
 
Posts: 4183
Images: 504
Joined: 13 Jan 2010, 12:44
Location: Ogres novads

Re: ievish par un ap suņiem (un varbūt arī citām tēmām)...

Postby ievish » 07 Aug 2010, 11:43

eldberg wrote:Izskatās ka jālasa gari... bet nav


Tas laikam nozīmē, ka rakstīšanas stils ir tīri lasāms / ievish sapūšas dikti lepns... :D

eldberg wrote: gaidam "action" piesitienu :)


Piedomāsim ;)
User avatar
ievish
Veteran
Veteran
 
Posts: 2634
Joined: 02 Feb 2010, 15:46
Location: Rīga, Pļavnieki

Re: ievish par un ap suņiem (un varbūt arī citām tēmām)...

Postby pepper » 07 Aug 2010, 11:44

Es arī lasu, un man patīk. :jaa:
Viegli lasās, viss saprotams. Tā turpināt. :jaa:
User avatar
pepper
Champion
Champion
 
Posts: 943
Joined: 13 Jan 2010, 21:21
Location: Valmiera

Re: ievish par un ap suņiem (un varbūt arī citām tēmām)...

Postby ievish » 07 Aug 2010, 11:58

Paldies, pepper! :)

Nu, gan jāskrien uz mēģi!

P.S. Mazais vīriņš uz pilsētas svētku gājienu pat prezidentu bija atvilcis. Stāvēja to pusotru stundu un māja garām ejošajiem / braucošajiem gājiena dalībniekiem. Arī pamāju, ar ričuku pusotra metra attālumā garām norullējot.

Bļin, kas par naudām reklāmām un mēdiju translācijām uz pilsētas svētkiem izgāzts! :aizsvilstas: Paklausoties mēdijos, teiktu, ka cipars tuvu 100 štukām varētu būt, varbūt pat vairāk... Var just, ka vēlēšanu gads...
User avatar
ievish
Veteran
Veteran
 
Posts: 2634
Joined: 02 Feb 2010, 15:46
Location: Rīga, Pļavnieki

Re: ievish par un ap suņiem (un varbūt arī citām tēmām)...

Postby ievish » 09 Aug 2010, 21:28

Tā vien šķiet, ka straujiem soļiem tuvojas rudens. Kalendārs rāda augusta sākumu, bet vēsums, vējš un lietus saka ko citu. Sinoptiķi gan sola, ka pēc pāris dienām atkal palikšot siltāks. Vajadzētu jau vēl mazliet vasaras...
Ir sākusies šogad pēdējā atvaļinājuma nedēļa. Man gan ir aizdomas, ka vēl kādām neizņemtām atvaļinājuma dienām vēl vajadzētu būt no kaut kādiem aizpērniem gadiem, bet šogad būšu godīgi atpūtusies mēnesi. Lai arī ne visu vienā piegājienā, bet tomēr.

Šorīt par spīti vīkendā maz gulētajām stundām pamodos agri. Tas vēl uz labā noskaņojuma viļņa no patīkami, lai arī nogurdinoši, pavadītās nedēļas nogales. Pilsētas svētku pasākumus dziedāšanas dēļ redzēju maz, bet tie, kurus paguvu izbaudīt, bija lieliski. Deju maratons Radio 101 teltī Egona Reitera spēlētās mūzikas, lielākoties roka, pavadībā līdz pat uzvarošajām beigām plkst. piecos no rīta The Doors „The End” izpildījumā bija ģeniāls. Nākamajā dienā balss nebija, skausts no galvas mētāšanas sāpēja, vasaras sākumā traumētais celis smeldza, bet noskaņojums bija uz 200% pozitīvs.

Pēc lēnām uzsākta rīta, ap deviņiem iztuntuļojos no mājas, jo organisms prasīja svaigu gaisu, vēlams ne no atvērtā loga. Mākoņi debesīs ātri steidzās viens aiz otra, bet šķita, ka gluži uz lietu vēl netaisās. Tomēr iespaids bija maldīgs. Kad tiku līdz ārdurvīm, sāka līt tāds smalks sēņu lietutiņš, kas komplektā ar padsmit m/s stipro vēju, īpaši patīkams nešķita. Tomēr slinkums uzvarēja nepatīkamo sajūtu (vasara taču, neesmu jau no cukura!) un lietus drēbēm pakaļ augšā vairs nekāpu. Pie senčiem paēdu brokastis, papļāpāju ar mammu un ar suni pavadā devos meža virzienā.
Pa ceļam, kā parasti sariedinājām visus sētas suņus līdz pat mežam. Rufs gan nekad nevienam nerej pretī. Ja suns aiz sētas rej, viņš pavisam vienkārši tiek ignorēts, tikai žogs tiek apčurāts kaut kur pēc iespējas tuvāk rējējam. Ieejot mežā aiz devenēm, satikām vienu neredzētu mazsuni, kurš riedams skrēja uz mūsu pusi, bet skaļā uzvešanās bija visai formāla, tāda ļerkstēšana bez niknuma, pēc brīža suņi saostījās un drīz vien zaudēja viens par otru interesi.

Īstajā mežā cilvēku nebija, tikai pašā sākumā uz takas satikām pāris reižu iepriekš redzētu vecīšu pāri ar šipcveidīgu baltu mazsunīti. Saimniece, mūs satiekot, to vienmēr tur rokās, tomēr attieksme pret Rufusu viņai ir visai pozitīva ne kā pret potenciālu sūnīšslepkavu atšķirībā no dažiem citiem mazsuņu īpašniekiem.
Mežs bija mitrs un smaržīgs, aiz kokiem šalca jūra. Pēc ~20 min gājiena gribēju iet ārā pie jūras, bet takas malā ieraudzīju nelielas, iepriekšējā naktī izaugušas sviesta beciņas, kas tā vien prasījās tikt nogrieztas. Šoreiz pat līdzi bija kabatas nazis un lieks maisiņš. Seno latviešu vai varbūt padomju laikus piedzīvojuša cilvēka vācēja instinkti nostrādāja nekļūdīgi. Un drīz vien blandījos pa tuvējo apkārtni ar nazi un maisiņu rokā. Nepilnās 10 minūtēs pāris saujas sēņu tika salasītas. Tālāk gan bija slinkums meklēt, zinot, ka šos mežus ļoti cītīgi ķemmē visi, kam nav slinkums, un salasītās sēnes te bija palikušas tikai laimīgas sagadīšanās pēc, jo neviens kārtīgs sēņotājs tik ilgi neļauj sēnēm augt.

Es neesmu ģimenes lielākā sēņu lasītāja. Kādreiz bērnībā, labprāt gāju tētim, fanātiskam sēņotājam, līdzi uz mežu. Bet jau pusaudžu gados man visai strauji sāka pasliktināties redze un brilles vēl ikdienā nevalkāju, tādēļ sēnes bija grūti ieraudzīt. Tas nosita visu lasīšanas kāri. Tēvam turpretī ir īstas vanaga acis, viņš reizēm salasa tāda izmēra sēnes, ko pēc tam pirkstos nevar noturēt, lai iztīrītu. Tā, nu, es lielākoties īpaši nepiepūloties izbaudu sēņu ēšanas priekus, jo sevišķi tagad, kad man tēva salasītie sēņu kalni vairs nav jātīra, bet tikai jānobauda jau pagatavotā veidā.
Pēc mazās neplānotās sēņošanas devāmies pie jūras. Pludmale, gabalu aiz pilsētas robežas bija pavisam vientuļa. Vien kāds vīrs straujā solī nāca uz mūsu pusi. Izrādījās, ka tūrists, kājāmgājējs. Bija apbruņojies ar lielu tūrista mugursomu, kas turējās uz alumīnija rāmja, un izskatījās tāds krietni vien dzīves rūdīts. Tikai vieglprātīgi gāja kailām kājām. Tiem, kas nezin – ja dodaties pārgājienā gar jūru, pa smiltīm un ir plānā noiet vairāk kā 10 km, lai cik vilinoša nešķistu iešana kailām kājām pa baltajām smiltiņām un ūdeni, to nevajag darīt. Kājas, pa smiltīm, ejot ātri nogurst pat ērtos apavos. Ja cilvēks nav radis caurām dienām staigāt basām kājām, to labāk nemēģināt garu distanču pārgājienos.

Tuvāk pilsētai, nūdistu pludmalē, parādījās pirmie jūras baudītāji – kāda ģimenīte ar četriem maziem bērniem, jaunākajam nebija vairāk par 3, devās peldēties, cik nu par peldēšanos var nosaukt pabradāšanos seklumā, jo ūdens pie šāda stipruma dienvidrietuma vēja, kāds pūta šodien, iegūst milzīgu spēku. Jau pieaugušam cilvēkam, atrodoties ūdenī dziļāk par ceļgaliem, lai pārvietotos, jāpieliek diezgan lielas pūles. Ar jūru jokot nedrīkst.

Brīdī, kad gribēju doties prom no pludmales, Rufuss sāka pīties pa kājām un skatīties uz mani žēlīgām acīm, kā vilinādams atpakaļ pie ūdens. Šī nav pirmā reize, kad viņš tā dara, bet lielākoties, ja neesmu uzreiz iegājusi ūdenī, to arī vēlāk nedaru. Tomēr šoreiz, kopā ar suņa pīšanos pa kājām, no citām vasarām atcerējos arī sajūtu, cik forši ir peldēties stiprā vējā, kad āra gaisa temperatūra ir gandrīz vienāda vai pat zemāka par ūdens temperatūru un uz savas ādas var izjust jūras milzīgo spēku. Komplektā sajūtu atmiņām, uzspīdēja saulīte un zaļganā jūra ar baltajām viļņu galotnēm izgaismojās uz tumši zilo mākoņu fona. Skaistums, kas liek dvēselei dziedāt.

Kaut arī veselais saprāts kā pretargumentus mēģināja minēt apaukstēto kaklu un klepu, siltu drēbju neesamību (staigāt spītīgi (jo negribas vasaru aizbaidīt) biju izgājusi īsajos šortiņos), metu nost drēbes un ātrā solī devos iekšā ūdenī. Suns priecīgi skrēja līdzi. Iebrienot ūdenī, jau pie krasta varēja sajust stipro ūdens vilkmi. Ieniru viļņos. Iznirstot atskatījos uz Rufusu. Viņš mēģināja man sekot, bet ūdens spēks sunim bija par lielu. Viļņus var pievārēt, pastiepjot virs tiem purnu, bet spēcīgā ūdens straume Rufam nebija pieveicama, ūdenī viņš kūlās uz vietas. Tomēr, kas mani stipri pārsteidza, viņš pie manis mēģināja tikt vairākkārt, nevis padevās pēc pirmās reizes, kā uzsākot peldētāja karjeru vasaras sākumā. Varēja pat redzēt, ka suns ātri vien atkoda, kādā virzienā iet straume un ka visvienkāršāk ir peldēt tai tieši pretī, t.i. ieslīpi pret krastu, nevis taisnā līnijā pie manis. Pēc nepilnām desmit minūtēm pametu ūdeni, apģērbos un devāmies uz māju pusi.

Atpakaļceļā vēl dabūju sasmieties par „apķērīgajiem” strādniekiem, kas strādāja pie jaunā mazbānīša dzelzceļa. Trīs vīri gar sliedēm raka zemē kaut kādas zīmes. Pirmo, netālu no Vasarnīču ielas bija ierakuši un tikai tad attapušies, ka no vairāk kā 2 metru augstumā esošās zīmes, nav noņemta aizsargplēve. Tad nu viņi tur snaikstījās ar lāpstu, mēģinot zīmi atbrīvot no plēves.
Kamēr pie sevis uzjautrinājos par attapīgajiem strādniekiem, nepamanīju, ka pa jauno veloceliņu man no aizmugures klusi ir pielavījies muņiku busiņš. Man līdz šim nebija skaidrs, vai pa jauno celiņu drīkst staigāt ar suņiem, vai nē. Pie celiņa ir tikai zīmes, kas norāda, ka tas paredzēts velobraucējiem un gājējiem, bet nav suņus aizliedzošā zīme, kā dažās vietās citur. Savācu suni īsākā pavadā ceļa malā un palaidu garām busu. Tas arī tādā pat lēnā patrulēšanas tempā aizbrauca garām, vien busā sēdošajam policistam nopētot suni. Droši vien mēģinot ieraudzīt žetonus. Vai ieraudzīja – nav ne jausmas, bet neapstājās. Tātad – staigāt ar suņiem tur drīkst.

Atpakaļceļā mūs pārsteidza lietus, stiprāks, kā no rīta un izmērcēja mani gandrīz līdz ādai. Uznāca drebulis, kuru pieveicu tikai vēlāk mājās ar pašas lasīto pelašķu/ugunspuķes/āboliņa tēju ar medu. Bet pastaiga par spīti tam bija patīkama.
Last edited by ievish on 13 Aug 2010, 21:55, edited 1 time in total.
User avatar
ievish
Veteran
Veteran
 
Posts: 2634
Joined: 02 Feb 2010, 15:46
Location: Rīga, Pļavnieki

Re: ievish par un ap suņiem (un varbūt arī citām tēmām)...

Postby ievish » 12 Aug 2010, 10:44

Ciemos pie Mazās Mijas / PART 1

Aizvakar biju ciemos pie gilroy, Mazās Mijas, vēl 4 suņiem, 17 zirgiem, 8 kaķiem, 3 zosīm un vēl dažiem divkājainajiem. Ciemošanās izvērtās daudz savādāka, iespaidiem bagātāka un interesantāka kā jebkad būtu varējusi iedomāties. Bet par visu pēc kārtās...

Vēl aizvakar no rīta gilroy personīgi nepazinu un par viņu un viņas saimi zināju tikai tik, cik var izlasīt blogā „Mazā Mija un citi zvēri”. Tēmā par zirgiem biju ierakstījusi komentāru, ka viens no viņas kumeļiem – Čelsija izaugs manai gaumei – liela augumā, uz ko gilroy atbildēja, ka tad jau man esot jābrauc ciemos, viņiem tādu lielu zirgu netrūkstot. Uz ciemošanos pie dzīvniekiem mani nekad nav īpaši jāmudina, turklāt Tukums atrodas salīdzinoši netālu. Tādēļ, kad otrdienas rītā pēc svētkiem vīkendā biju atvilkusi elpu, aizrakstīju gilroy vēstuli ar jautājumu, kad varētu paciemoties – man derēja šī nedēļa, jo atvaļinājums, tikai jāsaskaņo laiki. Svētdien saime posās uz sacensībām un jau piektdien visi būšot ar uzvilktiem nerviem, tādēļ labāk, ja ciemos braucu šodien, rīt vai parīt, t.i. otrdien, trešdien vai ceturtdien. Saņēmu arī nokļūšanas instrukcijas un tālruņa numuru, pa kuru jāzvana, kad būšu pie Tukuma apļa. Apdomāju savus plānus, izpētīju laika prognozes un jau pēc pāris stundām biju pie golfa stūres un devos Tukuma virzienā.

Kad no Tukuma apļa nogriezos uz Tumes pusi, piestāju ceļa malā, izlaidu pie Ventspils paņemto stopētāju (tālbraucēju šoferi, kas posās kārtējā braucienā uz Skandināvijas pusi un ar kuru visu ceļu bijām risinājuši dzīvīgas sarunas par automašīnām un autovadīšanas smalkumiem) un piezvanīju gilroy. Atbildēja dzīvīga balss, pēc kuras grūti noteikt vecumu (atcerējos forumā redzēto repliku, kur gilroy sevi nosauc par tanti, tātad 20 viņai jau kādu brīdi vairs nav). Balss otrā galā sāka stāstīt, kādiem ciemiem jāizbrauc cauri, lai atrastu viņas mājas. Saku, ka atsūtīto aprakstu atceros un, ja gadījumā apmaldīšos, zvanīšu, un turpinu ceļu. Aiz Tumes, Sātiem un asfalta ceļa beigām, mani pārsteidz ceļa remonti – arī šeit, tāpat kā starp Ērgļiem un Suntažiem par ES naudām notiek vērienīga ceļu uzlabošana. Pēc pāris luksoforiem un sirreālām ainavām ar latvāņu audzēm ceļa malās (tā vien gribējās piestāt un pabildēt, bet nolēmu to atstāt atpakaļceļam), atradu meklējamo pieturu un ceļu uz gilroy mājām. Dodoties pa to uz priekšu divu domu nav – esmu nokļuvusi īstajā vietā – labajā ceļa pusē plešas ar elektrisko ganu norobežoti aploki, kuros nelielos pulciņos ganās zirgi. Aiz aplokiem vīd māja ar sarkanu jumtu. Griežu iekšā pirmajā ceļa pa labi, kas gan izrādās ved tikai uz stalli, ne māju, tāpēc jāgriežas atpakaļ.

Nākamais ceļš tiešām aizved līdz mājai. Kad pie tās piebraucu, pa durvīm iznesas bars lielu suņu, to vidū uzreiz atpazīstu Mazo Miju, un blonds meitēns. Saku, ka esmu atbraukusi ciemos pie viņas mammas (tas uz dullo, nezinot, vai gilroy ir bērni; meitene gan vēlāk paskaidroja, ka mājas saimniece ir viņas tante, nevis mamma). Bērns ieskrien atpakaļ mājās un drīz no tās iznāk glīta meitene, kura galīgi neatbilst apzīmējumam „tante”. Atkal saku, ka esmu atbraukusi ciemos, ka no foruma utt. Meitene šķiet mazliet apmulsusi, bet pamāj, lai mašīnu iebraucu sētā. Noparkoju golfu, sasveicinos ar suņiem un meitenēm līdzi dodos iekšā mājā. Lai gan esmu pārliecināta, ka glītā meitene nav gilroy, to drošības pēc viņai pārjautāju. Gilroy esot Anna. Kā vēlāk noskaidroju, meiteni sauc Santa, bet Anna esot izbraukusi darīšanās. Atdevu atvesto cienastu Santai, mazliet paglaudīju suņus (uz pirmo sitienu gan visam baram vārdus nespēju atcerēties) un devāmies uz aplokiem skatīties zirgus.

Sākumā apciemojam vistuvāk mājai esošo kumeļu aploku, kurā ganās Džimmijs un Čelsija ar savām mammām. Džimmijs esot ar šerpu, īstu ērzeļa raksturu, jau tagad – 3 mēnešu vecumā, lielāko daļu pārējo zirgu noliekot pie vietas. Ar bara hierarhijā viszemāk esošo ķēvīti kopā nevarot laist, jo viņš to apbižojot. Džimmijs tiešām izturas ne tā kā lielākā daļa kumeļu. Viņš vispār nebaidās no cilvēkiem, nevairās no glaudīšanas un neraujas prom no svešiniekiem, kā to dara lielākā daļa kumeļu. Ātri vien tiku ar lūpām apčubināta no visām pusēm, nogaršota tika arī fotosoma. Čelsija ir atturīgāka un pie viņas jāpieiet lēnāk, prātīgāk.

Džimmijs
Image

Čelsija un Santa
Image

Tālākajam īsti nebiju gatava, jo neko nezināju par gilroy zirgu izcelsmi un to, kā tie pie viņas nonākuši. Brīžam, klausoties Santas stāstos par zirgiem, nācās krietni vien cīnīties ar asarām acīs un neticībā grozīt galvu par cilvēku ļaunumu, neapdomību un nežēlību pret šiem lielajiem, skaistajiem un cēlajiem dzīvniekiem, kuri bez cilvēka nespēj izdzīvot vispār. Visu milzīgo informācijas daudzumu un zirgu vārdus neatceros, bet te daži no tiem.

Puika ir staļļu pirmais iemītnieks, ar kuru pirms pāris gadiem aizsākās saimes pievēršanās zirgiem. Puika iegūts no kaimiņienes, kura ar augumā lielo zirgu vairs nespēja tikt galā, tas ticis turēts tikai stallī, jo saimniece to nav varējusi izvest ārā. Santas vārdiem - Puikam esot savdabīga humora izjūta – viņš mēdzot tāpat vien joka pēc viegli uzkāpt uz kājas un blēdīgi skatīties uz cilvēku sev blakus. Tādēļ Puikam blakus labāk nestāvēt vieglās sandalītēs. Zirgs arī absolūti nejūtot savu spēku, ejot kā tanks, varot, piem., no priekiem purinot galvu, uzdot pa roku tā, ka salauž cilvēkam pirkstu. Bet citādi Puika ir ļoti labdabīgs un mīļš dzīvnieks, kam patīk gan cilvēku, gan īpaši citu zirgu sabiedrība. Kad stallī pēc viņa sākuši parādīties citi zirgi, Puika bijis kā septītajās debesīs. Viņš aplokā tiek turēts kopā ar pāris ķēvēm, no kurām viena ir tāda, kas netiek jāta, jo Puikam nepatīk palikt vienam. Gilroy vīrs Pīters uz Puikas mācījies jāt, (bez sedliem, jau iemauktu uzlikšana vien sākumā aizņēmusi minūtes 40) jo tas bijis vienīgais veids, kā zirgu ziemas laikā izkustināt, vešana pie rokas ir visai bīstama, jo ticis ārā Puika vienkārši var sākt skriet, sākumā pat nepamanot, ka dažus metrus aiz viņa kordā velkas līdzi cilvēks.

Image

Igauņu ķēvītei, kurai neatceros vārdu, pirms nonākšanas pie gilroy, klājies pavisam plāni - viņu kāds, it kā, dabas draugs, kurš ar zirgiem apceļojis pasauli, divdesmit grādu salā atstājis piesietu pie metāla staba kaut kur Igaunijas - Latvijas pierobežā. Zirgs pie aukstā staba pilnībā atsaldējis augšlūpu - tagad tā ir cieta un nejūtīga. Ķēvītei tas ļoti netraucē dzīvot, bet cilvēkam jāuzmanās, dodot viņai kārumus, jo kādreiz jūtīgā lūpa vairs nestrādā un viņa var netīšām iekost, grābjot cienastu. Viņa tagad ir Puikas lielā mīlestība, jo jāta netiek un abi var vasarā mierīgi dzīvot aplokā.

Image

Sigma ir 20 gadus veca genofonda ķēve, tīrasiņu latviete. Viņa pirms nonākšanas pie gilroy vairākus gadus tikusi izmantota kā kumeļu ražojamā mašīna. Kur ķēve ieguvusi nejauko pieres rētu – padziļu šķēlumu galvaskausā, iepriekšējā saimniece nav varējusi atbildēt. Sigma ir nosvērta un mierīga, mīkstu gaitu, viegli jājama, sēdi kā dīvānā. Un savam cienījamajam vecumam, pavisam žirgta.

Image

Gudijs (priekšplānā) un Lilija (aizmugurē) ir labākie draugi, viens otra lielā mīlestība. Viņi abi vasarā mitinās vienā aplokā. Parasti Gudijs un Lilija treniņā iet atsevišķi, jo viņiem ir viena jātniece – Santa, ko abi zirgi mīl bezgalīgi. Tādēļ šoreiz viņiem bija svētki – Santa jāja Gudiju, es – Liliju. Vēlāk, kad vakara treniņā Gudijs tika paņemts viens pats, Lilija visu treniņa laiku nostāvēja sava aploka, kas atrodas blakus treniņu laukumam, stūrī un žēlīgi vēroja drauga izdarības.

Image

Gudiju septiņu gadu vecumā pagājušajā rudenī gilroy nopirka par 100 latiem. Zirgu, ko iepriekšējais saimnieks, kāds Latvijā zināms bagāts uzņēmējs pirms vairākiem gadiem kā ļoti perspektīvu sporta zirgu bija nopircis par 30 tūkstošiem. Iepriekšējais saimnieks pats jāt nemācēja, tādēļ zirgam bija noalgojis treneri. Lai arī Gudijs bijis labi nobarots, spīdējis un ļumējis vien, tomēr tādu „nieku” kā zobu apvīlēšanu, kas zirgam ir jāveic regulāri, iepriekšējais saimnieks uzskatījis par nevajadzīgu darbību.

Grūti pateikt, kas ar Gudiju bija darīts iepriekšējos staļļos, bet, kad viņš gaļas kombināta vietā nonāca pie gilroy, zirgs, lai arī ļoti mīļš un labdabīgs pret cilvēkiem, ieraugot tos pašus cilvēkus jātnieka apģērbā, krita panikā. Kad viņš lēnām un prātīgi sākts jāt, sākumā ar beztrenžu iemauktiem, zirgam katrs treniņš bijis ārkārtīgi stresains, viņš bijis putās jau pirms sācis straujāk kustēties. Ar mīlestību un pacietību Santa Gudiju lēnām ārstēja no trakajām bailēm. Tagad lielais zirgs meitenei seko kā sunītis, jau lec vairāk kā metru augstus šķēršļus, pirms dažām nedēļām bijis savās pirmajās izmēģinājuma sacensībās (tas nekas, ka katrs šķēslis bijis jālec 2 reizes, jo pirmajā - katru reizi atteicies) un iespējams drīz brauks uz nākamajām, jau kā nopietns dalībnieks.

Santa un Gudijs, lecot 1,10 m.
Image

Pēc treniņa vienam otru jāsamīļo
Image

Liliju gilroy pret citu zirgu iemainīja no čigāna, sakarīga čigāna. Čigānam iepaticies kāds no gilroy izglābtajiem un atkoptajiem zirgiem un viņš to gribējis mainīt pret kādu no savām ķēvēm. Stallī acīs iekritusi Lilija – ķēve ar labām sporta zirga asinīm no iejādnieku līnijām. Savos astoņos gados tikpat kā neiejāta. Kur pie tādas ticis čigāns, nav ne jausmas. Ķēve izturējusies ļoti dīvaini – kājas vākusi zem sevis, nav skraidījusi apkārt, bijusi visai apātiska. Skaidrs, ka zirgam kaut kas kaitējis, bet kas – nebijis ne jausmas. Kādu laiciņu pēc Lilijas ienākšanas staļļos, viņai palicis ļoti slikti – sākušās kolikas. Ne tas veids, kad zirgs jāstaidzina, lai zarnas nesametās, bet cits - smagāks, kad zirgam jālaiž vēnā šķidrums. Lilijai tie bija 20 litri dienā un tā 5 dienas vienā laidā. Ārā stiprs sals, stallī auksti. Pēc Lilijas izārstēšanas gilroy iedzīvojusies sirds muskuļu iekaisumā. Nākamo reizi pie nopietnas zirga slimošanas ziemā, ņemšot to iekšā mājā, telpu platība to atļauj. Pēc kolikām, pirmo reizi zirgu palaižot ārā, Lilija beidzot arī uzvedusies kā zirgs – skrējusi pa aploku, parādījies dzīvesprieks.

Image

Lilija nu jau apmācīta pamatlietām – soļi, rikši, lēkši, pagriezieni. Tikai viņai nepieciešams ļoti maigs jātnieks, tāds kas nerausta muti. Man Liliju iedeva izjāt, mums gāja tīri labi, vien lēkšos īsti nemācēju pacelt, vienreiz sanāca, bet vairāk, nē, tomēr tā tīri bija mana vaina, ne zirga, jo pati diez ko labi nemāku lēkšot. Pēc apmēram pusstundas Lilija izdomāja, ka viņai manis ir gana un vienkārši apstājās – baksti ar papēžiem vai nē. Tad arī Santa bija beigusi viegloo treniņu ar Gudiju un vedām zirgus atpakaļ ganībās.

Gambu par 300 Ls nopirkuši Līgatnē, kur viņa izmantota bērnu vizināšanai. Saimniekiem, šķiet, nav patikusi viņas uzvedība vai vēl kas cits un zirgu labākajos gados gribējuši nodot kombinātā. Tā viņa nonāca pie gilroy. Arī Gambai ir labas asinis no lieliskiem konkūra zirgiem un, lai arī viņas pakaļkājas izskatās ne īpaši pareizas, viņa ir ļoti laba, un dienās var būt izcila, lecēja. Gambai nepiemīt Gudija maza kaķēna mīlīgums, viņa ir skarba dāma, kurai tāpēc labāk saskan ar Pīteru, nevis Santu. Gamba ir Pītera sporta zirgs un abi ar labām sekmēm jau paspējuši nostartēt iesācēju klasē.

Image
Image


Šādu stāstu gilroy staļļos ir daudz – par kumeļu, kas uz pieciem mēnešiem ticis ienaglots cūku aizgaldā, par zirgiem, kuri pārāk agrā vecumā tikuši pārlieku smagi jāti un dzīti sacensībās, zirgiem, kuriem gadiem nav veiktas nagu griešanas, zobu vīlēšanas un attārpošanas, zirgu, kuru saimniece gribējusi nodot gaļas kombinātam, jo tas ticis pie neglītas rētas uz sāniem, kas, redz, slikti izskatoties, un daudzi citi...



Stāsts izstiepies jau pārlieku garš un šodien vēl šo to vēlos paspēt izdarīt, tāpēc lieku daudzpunkti, ne punktu, un par tālāko ciemošanos, mazliet vēlāk.

gilroy, ja kaut ko sajaucu, vārdos un faktos, piedod un palabo ;)
Last edited by ievish on 13 Aug 2010, 22:05, edited 1 time in total.
User avatar
ievish
Veteran
Veteran
 
Posts: 2634
Joined: 02 Feb 2010, 15:46
Location: Rīga, Pļavnieki

Re: ievish par un ap suņiem (un varbūt arī citām tēmām)...

Postby ievish » 13 Aug 2010, 11:43

Ja vien augstskolas statistikas kursā man nebūtu mācīts, ka 2 no ļoti daudz ir pārāk maza izlase, lai spriestu par visu pētāmo kopu, teiktu, ka krievu sievietes vecumā pēc 50 ir kašķīgas kazas, kurām ir personīgs naids pret liela auguma bezšķirnes suņiem, vēlams ar latviešu saimniekiem otrā pavadas galā. Suņa temperamentam un audzinātībai nav pilnīgi nekādas nozīmes.

Kas man liek izdarīt tik rasistiskus un tendenciozus apgalvojumus? Divas situācijas.

Situācija Nr.1

Pirmās vaininieces ir divas jau minētā vecuma un tautības sievietes, kuras regulāri pastaigājas Ventspils pludmalē, gan pilsētas teritorijā, gan ārpus tās ar baltu pūdeli. Neorientējos viņos, lai pateiktu vai miniatūrais, vai standarta.

Mēs ar Rufusu viņas satiekam jau kopš pastaigu pirmsākumiem pagājušā gada rudenī, jo maršruti un laiki mums daļēji sakrīt. Sākumā, kā jau visiem pirmo reizi satiktajiem suņu saimniekiem, teicu – ka manējais nav agresīvs, jo lielākai daļai mazsuņu saimnieku ir bail no lielajiem suņiem. Viņas savu rejošo nervu kamolu ar Rufusu sasveicināties tā arī nepalaida. Vēl dažas reizes, viņas satiekot, mēģināju komunicēt, bet tas bars mūsu sabiedrībai palika noslēgts. Nu, nekas, visādi saimnieki un suņi mēdz būt.

Tā mēs lielākoties mierīgi pastāvējām līdzās – es, viņas satiekot, savācu Rufu, viņas savu balto ļerkšķi, līdz pirms dažām nedēļām pludmalē satikām jaunu afgāņu kurta kucīti Leksu ar ļoti jauku un sirsnīgu saimnieci. Leksa Rufusam ļoti iepatikās, viņa eleganti skraidīja riņķī un Rufs, asti izslējis, skrēja līdzi. Arī ar saimnieci ātri atradām kopīgu valodu un čalodamas gājām uz pilsētas pludmales pusi. Saimniece priecājās, ka mūs satikusi, jo varēja Leksu atlaist no pavadas – viņa katru reizi skrēja atpakaļ pie Rufusa.

Saimniecei ierādīju ceļu, pa kuru parasti ejam prom no pludmales. Izgājām uz jaunā veloceliņa un devāmies kempinga virzienā. Es biju lieliskā noskaņojumā. Te pēkšķi, ap stūra pa gabalu ieraudzīju abas krievu sievietes ar balto pūdeli – pirms tam viņas bijām satikuši tālāk pludmalē, kur viena no viņām peldējās. Arī es nopeldējos turpat netālu, bet ejot pa gabalu viņām garām, Rufs apčurāja paleti, uz kuras viena no sievietēm bija pametusi savu glauno ādas mugursomu, jo pašai bija jāslēpjas no vīrieša, kas gāja gar ūdens malu. Viņa peldējās pa pliko. Viņa brēkdama pielēca no vietas, kur pie kāpām sēdēja un gāja skatīties vai soma nav cietusi. Es atvainojos, jo nepaguvu Rufusu atsaukt, bet viņai mana atvainošanās bija pie kājas. Viņa klaigāja, ka man vajadzēja zināt, ka viņš tā darīs un suni savākt. Kaut kā tajā brīdī neattapu pateikt, ka tikpat labi viņa būtu varējusi savākt arī savu somu un nepamest to mana visu apčurājošā suņa tuvumā. Suni neatsaucu tādēļ, ka pa gabalu somu nemaz neievēroju, bet vēlāk vējš manu komandu aiznesa pretējā virzienā.

Ieraugot ne īpaši draudzīgo kompāniju nākam veloceliņa virzienā, teicu Leksas saimniecei, ka tās ir divas sievietes ar ne īpaši draudzīgu pūdeli. Abi mūsu suņi bija pie pavadām. Leksa kā ļoti draudzīgs un sabiedrisks afgāņu kurts izslējās pūdeļa virzienā un luncināja gredzenā sagriezto asti. Kad sievietes bija pienākušas dzirdamības attālumā, viņas sāka priecāties par Leksu – kāds smuks sunītis utt. Pēkšņi mani negaidot pārsteidza vienas krievenes uzbrukums – viņa sāka man pārmest, ka es aiz sava suņa nesavācot, esot mums gājušas aiz muguras un viena gandrīz iekāpusi pludmalē atstātā suņa sūdā. viņa izvilka no somas maisiņu un, to plivinādama man deguna priekšā, turpināja brukt virsū. Kad mēģināju teikt, ka aiz sava suņa vienmēr savācu un ka arī man ir maisiņi, aiz pārsteiguma savējo no somiņas neattapu izņemt, viņas nenoticēja. Pagriezos un gāju prom. Lieki teikt, ka jauko noskaņojumu viņas man sabojāja.

Pēc tam pārdomājot situāciju, sapratu, ko viņas bija domājušas. Es vienmēr aiz suņa savācu pilsētas teritorijā. Ārpus pilsētas, arī pludmalē, kaut maisiņi ir līdzi, nevācu. Pirmkārt, man tas nav jādara pēc likuma. Otrkārt, ko es darīšu ar sūdu maisiņu? Nēsāšu līdzi 2-7 km līdz tuvākajai misenei? Treškārt, piekrītu kaut kur forumā izskanējušai domai, ka ārpus pilsētas sūdi nav jāvāc, jo tas ir ekoloģiskāk – nav kārtējais dabai kaitīgais izmestais polietilēna maisiņš un nākamais lietus tik un tā sūdus aizskalo, vai arī tie sakalst saulē.

Citā pastaigas reizē, stāstot par nelaipno kompāniju pludmalē satiktajai Adzei, viņa man pastāstīja, ka ar viņas vipetu Morisu, sievietes gan gribējušas draudzēties. Secinājums viens – viņas ienīst liela auguma bezšķirnes suņus. Kāds ir viņu iemesls, man principā ir vienalga. Turpmāk satiekot, es savācu suni un viņas skaļi un pieklājīgi pasveicinu latviešu valodā. Parasti ar krieviski runājošiem sazinos krieviski.

Situācija Nr.2

Otra situācija, kas man lika izdarīt augstāk minēto apgalvojumu un uzrakstīt šo apcerējumu, atgadījās šodien.

Kā parasti, gājām prom pa mežu, atpakaļ gar jūru. Izejot pie jūras, vairākus km no pilsētas pludmales, nopeldējāmies. Nācām atpakaļ pilsētas virzienā. Nūdistu pludmales sākumā Rufu pieliku pie flekša, jo pludmalē bija daži cilvēki un man bija slinkums, tuvojoties katram, suni saukt atpakaļ. Viņš nevienu neaiztiek, bet ne visi cilvēki ir saprotoši un oficiāli es ar suni pludmalē nedrīkstēju atrasties. Lai gan lielākoties noteikumus ievēroju, tomēr cauri nūdistu pludmalei ved man visērtākais atpakaļceļš. Turklāt muņiki tur neganās.

Būtu kā parasti izgājusi cauri pludmalei raitā solī, īpaši negaidot, kamēr Rufs apostīs katru kociņu un suņa atstāto pēdu. Tomēr satikām melnu un šoreiz draudzīgu (vienīgo no līdz šim pastaigās trīs sastaptajiem) pūdeli. Pūdelis Bosis skraidīja bez pavadas. Rufs nebija īpaši ieinteresēts viņa kompānijā, tādēļ pēc pāris minūšu sarunas ar saimnieci, grasījāmies doties pretējos virzienos. Pāris metru attālumā divas krievu sievietes jau iepriekšminētajā vecumā iekārtojās uz sauļošanos. Rufs gribēja apostīt viņām blakus esošo paleti, bet pavilku suni nost. Tam sekoja uzbrukums krievu valodā, ka es vedot suni pastaigāties tur, kur nedrīkst, droši vien mūs arī iepriekš ievērojušas un beidzot atradušas iespēju uzbrukt. Protams, ka viņām bija taisnība, tīri no juridiskā viedokļa, bet ņemot vērā, ka uzbrukums bija tikai manā virzienā, bet turpat bez pavadas esošajam pūdelim netika veltīts ne vārds, saniknojos un sāku pieklājīgi, bet ne īpaši laipni atbildēt. Pēc mana jautājuma, vai suns viņām traucē, uz kuru sekoja atbilde, ka traucē gan, atcirtu, lai neskatās uz viņu un gāju prom. Turpat dažus soļus tālāk uz soliņa saulītē bija izstiepies vīrietis, pie kura kājām bez pavadas gulēja rasels, kurš acīmredzot netika nolamāts, jo ir mazs un pēc izskata mīlīgs šķirnes sunītis, nevis liela auguma jauktenis kā man.

Atvainojiet, ja kādu ar saviem tekstiem aizskāru, bet vienkārši uzsita asini un gribēju dusmu izlikt. Parasti esmu ļoti jauks, draudzīgs, pieklājīgs un bez aizspriedumu cilvēks.
User avatar
ievish
Veteran
Veteran
 
Posts: 2634
Joined: 02 Feb 2010, 15:46
Location: Rīga, Pļavnieki

Re: ievish par un ap suņiem (un varbūt arī citām tēmām)...

Postby agrita » 13 Aug 2010, 12:29

esmu izlasījusi pilnīgi visu tevis rakstīto, un mani neliek mierā doma. Tu rakstīji, ka atklāsi savu sapņu šķirni, bet kā nav tā nav....pasaki lūdzu :ludzu:
Shera, Dharma

mans blogs- agrita
User avatar
agrita
Veteran
Veteran
 
Posts: 1666
Joined: 13 Jan 2010, 14:52
Location: Riga, imanta

Re: ievish par un ap suņiem (un varbūt arī citām tēmām)...

Postby westie » 13 Aug 2010, 13:21

Ļoti interesanti lasīt šo blogu, stāsti par dzīvniekiem ir jauki un sirsnīgi, bet par pēdējo postu, es protams atvainojos, bet es justos ļoti neērti, ja mans suns apčurātu svešas mantas,kā arī būtu ļoti dusmīga, ja manas mantas tiktu apčurātas. Par kaku vākšanu ārpus pilsētas rōbežas, var nevākt maisiņā, bet aizrakt smiltīs, vai novākt no takas gan ir nepieciešams, lai aiz tevis ejošs cilvēks arī droši varētu izbaudīt pastaigu. Mani suņi arī tiek vesti pludmalē, bet es ļoti labi saprotu cilvēkus, kuriem sauļojoties pludmalē negribās lai blakus skraida 30 kg suns, tomēr mēs dzīvojam cilvēku pasaulē. Nacionālo jautājumu es arī neieteiktu aizskart, jo man latviešu kudzes ir skrējušas pakaļ, vicinot maisiņus un somas, un kliedzot, lai novācu savus suņus.
User avatar
westie
Junior
Junior
 
Posts: 169
Joined: 20 Jan 2010, 21:25

Re: ievish par un ap suņiem (un varbūt arī citām tēmām)...

Postby ievish » 13 Aug 2010, 17:00

westie, es arī justos neērti, bet neapčurāja, tikai paletei uzspricēja un somai vispār tuvojās TIKAI tāpēc, ka tā bija uz paletes, kuras viņš vienmēr apčurā, tāpat kā izskalotos kokus.
Par aprakšanu smiltīs - paldies, laba ideja, nebiju iedomājusies! Uz takas nekad nepaliek, bet pludmale ir plašs jēdziens, tur nav takas.
Par sauļošanos un suņa skraidīšanu - suns nekad neskraida starp guļošiem cilvēkiem, viņš tiek savākts, vienmēr. Šodien viņš vispār bija pie pavadas un sievietes pat negulēja. Tas vairāk izklausījas pēc principa jautājuma. Liels suns - slikti, slikti, slikti, mazs suns - labi.
Par nacionālo jautājumu - man vienkārši tā ir gadījies. Piekrītu, ka ir arī kašķīgas latviešu tantes, bet mums ir gadījušās tikai krievu tantes. Tieši tāpēc apcerējumam bija tāds ievads, kā augstāk var izlasīt. Tāpēc arī beigās atvainojos, ja kādu aizskāru. Kā jau teicu, parasti esmu bez aizspriedumiem, jebkādiem, pret jebkādiem cilvēkiem. Arī ar bomžiem varu po žizņi parunāt. Pazīstam arī ļoti laipnas krievu tantes ar ne īpaši draudzīgiem suņiem, kuras vienmēr pasmaida un pasveicina. Apcerējumu rakstīju, jo dusma bija jāizliek, tāpēc arī varbūt brīžam izklausījos asāka un nekorektāka, nekā patiesībā esmu.
Peace! :)

agrita, būs arī apraksts par šķirnēm, bet kādu citu reizi. Tur garāku tekstu gribas uzrakstīt. Sapņu šķirne ir īru vilks, kādu man pagaidām, kamēr neesmu sapelnījusi naudu mājai laukos, man nebūs ;)
Last edited by ievish on 13 Aug 2010, 17:36, edited 1 time in total.
User avatar
ievish
Veteran
Veteran
 
Posts: 2634
Joined: 02 Feb 2010, 15:46
Location: Rīga, Pļavnieki

Re: ievish par un ap suņiem (un varbūt arī citām tēmām)...

Postby agrita » 13 Aug 2010, 17:10

Bet, ja nemaldos, kaut kur tavos rakstot bija arī teksts par mazsuni dzīvoklī...vai man arī liekas?
Shera, Dharma

mans blogs- agrita
User avatar
agrita
Veteran
Veteran
 
Posts: 1666
Joined: 13 Jan 2010, 14:52
Location: Riga, imanta

Re: ievish par un ap suņiem (un varbūt arī citām tēmām)...

Postby ievish » 13 Aug 2010, 17:17

agrita wrote:Bet, ja nemaldos, kaut kur tavos rakstot bija arī teksts par mazsuni dzīvoklī...vai man arī liekas?


Tieši tā! Tagad dzīvoju dzīvoklī un saprotu, ka lielo piķi mājai tik ātri nesapelnīšu, bet suni gribu. Par to - kādu, citu reizi.
Kādreiz man būs māja laukos, sarkans Jeep Wrangler, 60-to gadu Mustangs, zirgs un bariņš lielu suņu, tai skaitā, īru vilks :) Tas no sērijas - ja tantei būtu riteņi... :D
User avatar
ievish
Veteran
Veteran
 
Posts: 2634
Joined: 02 Feb 2010, 15:46
Location: Rīga, Pļavnieki

Next

Return to Blogi un tērzētavas

Who is online

Users browsing this forum: No registered users and 3 guests