ievish par un ap suņiem (un varbūt arī citām tēmām)...

[agrita]

Protams, tas ir labāk nekā, ja viņa bruktu virsū citiem suņiem ( viņa domā, ka ir liels suns, es viņai skaļi nesaku, ka tā nav ). No otras puses, gribētos jau, lai mūsu suņo tusiņos viņa ar suņiem arī dauzītos, ne tikai man pie kājas ietu, vai, ja apsēžos, ielīstu klēpī. Vienīgais viņai pieņemamais dauzīšanās veids ir kociņa keršana, bet Šēru satikušie zin, ka to mēs darām izņēmumu gadījumos, mežā vai pie jūras. Kociņš mums sāpīga tēma.

[ievish]

A ko tā - sāpīgs?

Ar Rufu ir tā, ka viņš nedauzās, viņš neķer kociņu, bet arī man klēpī visu laiku nelien. Ir suņi, kas viņu ieinteresē vairāk, ir kas mazāk. Bet jebkurā gadījumā vienīgā komunikācija ir saošņāšanās, apostīšana un līdzi paskriešana. Jo suns mazāks, jo interese ātrāk pazūd. Bet jāsaka, ka kopš pastaigu sākuma pagājušajā rudenī, ir pārmaiņas. Tad viņš ignorēja gandrīz visus suņus. Tagad - gandrīz visi interesē, vismaz saostīties, bet par daļu no suņiem ļoti ātri zaudē interesi. Agresīvie, vismaz tie, kas neklūp krāgā, tiek pilnībā ignorēti. Iepriekšējais suns, rēja pretī un reizēm bija krietni jāpieliek spēks, lai viņu tādos momentos noturētu, šis - pilnīgs ignore. Patīkami

[Korfa]

Manai kucei atkal ar suņiem ir uz...., ja tie neatlaidīgi lien viņai klāt. Rēciens purna virzienā garantēts. Parasti pēc 3.reizes viņi atkāpjas. Un saimnieku jautājums - vai viņa meklējas, mani šas .

[ievish]

Korfa, kaut kā jau jāmēģina attaisnot sava džentelbeņķa neattapība, ka meitene viņu negrib, a šamai kā traks mācas virsū

[agrita]

Sāpīgs, jo- Ja Šērai sāk mest koku, tad beigt vairs nevar. Katrs skrējiens pēc koka tiek pavadīts ar neaptverami skaļu rējienkviecienu(izklausās itkā, kāds viņu sistu nost). Nu jā, kā jau teicu, ja sāk tad viss. Rējienkviecieni ir visu laku, nomierināt viņu var tikai pieliekot pie īsas, īsas siksnas un nolamājot. Laikam nav jāstāsta, kāpēc mēs izvairāmies mest kociņu apdzīvotās vietās

[ievish]

Apkārtējie domā, ka mazo sunīti nejaukā saimniece beidz nost?

[agrita]

Ahha, man reāli ir prasīts vai es situ savu suni un nākamis jautājums- a kāpēc viņa tik dīvaini rej?

[ievish]

A Tu sāc stāstīt, ka Tev ir īpašs toja paveids ar ļoti retu balsi. Vārdu sakot - unikāls suns, kuru parastajam mirsītgajam nesaprast

[ievish]

Šovakar būšu lakoniska.
No mājas iztaisījos vēlu, pēc astoņiem vakarā. Oficiālā versija - gaidīju labo gaismu, lai varētu siltajā (pēc krāsas, ne infrasarkanā starojuma) vakara saulītē smukas bildes uztaisīt. Patiesā versija - pēc darba uznāca lielais slinkums un gandrīz jau neizkustējos no mājas. Bet biju tēvam apsolījusi, ka iešu ar suni, kas jau divas dienas nebija ticis ārpus sētas. Turklāt gribēju ievākt dārzeņu/sēņu ražu senču ledusskapī - lauku gurķīšus un kartupeļus, omes siltumnīcas tomātus, vakar iesālītās sēnītes un speciāli man iemarinētu gurķu burku fiksajai ēšanai. Tā, nu, nodzinu slinkumu, paķēru mazo fotosomu un kātoju pie senčiem.
Suns, protams, leca no priekiem laukā no biksēm. Komanda "nelec" bija jāsaka stingrā balsī. Klausīja.
Tuvojoties jūrai, sapratu, ka slinkums man ir iegriezis un nekāda siltā vakara gaismiņa vairs nekur nav. Knapi paspēju uz saulrietu. Pēc tam pelde un nāciens pa tumsu atpakaļ. Forši, šoziem būs pa vakariem, kur staigāt - jaunais veloceliņš ir smuki apgaismots un noteikti būs arī iztīrīts no sniega.
Deveņu sēta krēslā gan ir dīvaina pasaule, bet par to kādu citu reizi...

Šī vakara saulriets:







Un pilnmēness:


P.S. Šovakar Radio101 spēlē ideālu lēno vakara mūziku. Cerams, ka V-pils tiešām būs nākamā frekvence, kā solīja Egons, pa pilsētas svētkiem dejas spēlējot.

[ievish]

Šķirnes un mans suns

Beidzot jāpadalās savās pārdomās par šķirnēm un maniem favorītiem to vidū. Kā parasti, sākšu no sākuma – savas vēsturiskās izpratnes par suņu šķirnēm un attieksmes maiņu pret tām.

Mana ģimene tikai padomju laikos bija turīgi, ja tā var teikt par padomju cilvēkiem. Tajā laikā tētis brauca tālajos reisos uz saldētājkuģa par vecāko mehāniķi un pelnīja bargu naudu. Tik darba režīms gan nebija ģimenei diez ko draudzīgs – pusgadu jūrā, pusgadu mājās. Mamma strādāja par bērnudārza audzinātāju tikai tāpēc, ka gribējās tikt cilvēkos, lai ar trīs maziem bērniem vecumā zem 10 viena pati mājās nesajuktu prātā. Sabrūkot sociālismam un iestājoties deviņdesmito gadu bardakam, izjuka arī „Sarkanā bāka” kolhozs, uz kura kuģa tētis brauca jūrā, un arī viņš kļuva par sauszemes žurku. Deviņdesmitajos gāja visādi – tētis mainīja darbus, mainījās ģimenes ienākumi, brīžam dzīvojām mazliet labāk, brīžam bijām galīgi pliki un nabagi un pārtikām no mammas māsas lauku labumiem. Kāpēc to stāstu? Tāpēc, lai pateiktu, ka tajā laikā, kad deviņdesmito pirmajā pusē tikām pie pirmā suņa, nevienam pat prātā neienāca maksāt bargu naudu par šķirnes kucēnu, jo tādas naudas mums vienkārši nebija. Un arī tagad vecāki nekad nepirktu šķirnes suni, naudas viņiem nav vēl joprojām, lai gan galīgi trūcīgi nedzīvo, un viņi tam arī neredz jēgu.

Mana pirmā saskare ar šķirnes suņiem, bija pateicoties krustvecākiem. Kaut kad deviņdesmitajos krustmātes dzīvnieku mīlestība uzvarēja krusttēva pedantismu un viņi iegādājās suni – izstāžu kvalitātes dobermani ar ciltsrakstiem – Aleksīti. Tas bija skaists dzīvnieks, kuru gan raustīšana starp savām mājām otrajā stāvā un omi un tēva māsu pirmajā stāvā bija padarījusi nedaudz nervozāku kā šim sunim vajadzētu būt, bet par spīti tam Aleksītis bija visai mīļš un jauks, lai gan kā jau liela auguma kupēts kobelis izskatījās visai draudīgs. Izstādēs viņam gāja tīri labi. Tajā laikā gan man izstāžu padarīšana šķita absolūti muļķīga suņa spīdzināšana un cilvēku izrādīšanās, tāpēc nepateikšu, kādus un cik titulus viņš bija sapelnījis. Aleksītis ņēma nelabu galu vēl brieduma gados, tieši kādu, neatceros.

Pēc kāda laika viņi iegādājās nākamo šķirnes suni – no Maskavas atveda tiem laikiem ļoti retu suni, vienu no pirmajiem Latvijā – rodēzijas ridžbeku. Nejautājiet kā bija viņa ciltsrakstu vārds, mājās viņš tika saukts vienkārši par Ridžu. Droši vien kāds no jums viņu vēl atceras no izstādēm. Ridžs bija pavisam savādāks kā Aleksītis – īsts Āfrikas blēdis, viltīgs un jauks. Jebkuru aptina ap pirkstu Arī Ridžs nenodzīvoja līdz sirmam vecumam. Pašlaik krustvecāki ir bez suņa.

Tā kā man patīk dajebkādi dzīvnieki, protams, ka arī bērnībā šķirnes suņi patika. Vien daudzdzīvokļu māju masīvos šad tad redzētos krievu tojus, kurus tad saucām par žurku suņiem, nespēju uzskatīt par suņiem, teicu, ka tad jau labāk mājās turēt kaķi, jo normāls suns sākas augstumā no ceļa. Lai gan arī tagad pati toju vai čivavu nekad nepirktu, tomēr saprotu, kāpēc cilvēki tos iegādājas. Lai arī augumā maziņš, tas tomēr ir suns ar suņa raksturu. Kaķis ir pavisam kas cits.

No pavisam senas bērnības, vēl padomju laikiem, man atmiņā (vai varbūt nosapņots, jo bērnību atceros slikti) stāv skats, kad Ventspilī pie tilta, placī kur tagad ir Tilta dārzs, notika suņu izstāde. No tā laika atmiņā ir palikuši afgāņi, kas tad bija krietni populārāki kā tagad. Skaisti izķemmētie elegantie dzīvnieki tik ļoti atšķīrās no pārējiem! No kurtiem atceros arī vienu krievu vēja suni, kas piederēja radu paziņām. Deviņdesmitajos, kad mana jaunākā māsīca bija pavisam maza, viņa, pieaugušo uzraudzībā mēdza suni pavadāt pie pavadas kādu gabaliņu. Lielais dzīvnieks pret bērnu bija ļoti uzmanīgs un prātīgi tam sekoja, kaut arī ķipars tam knapi sniedzās līdz galvai.

Man vienmēr ir patikuši lieli dzīvnieki – suņi, zirgi, kaķi, ka tik lielāks un augstāks. Droši vien mana garā auguma dēļ Tāpēc doma par mazsuni nenāca tik ātri. Kad sāku dzīvot īrētos dzīvokļos, idejas par suni sākumā nebija vispār, uzskatīju, ka turēt suni dzīvoklī ir dzīvnieka spīdzināšana, ko vēl vairāk apstiprināja redzētie pārbarotie VASveidīgie vai citi lieli un mazi suņi, ko mana pirmā dzīvokļa apkārtnē veda staigāt vecas tantes. Tomēr arvien vairāk internetā lasot šķirņu aprakstus (esmu vienkārši nenormāli zinātkārs cilvēks, kas sev interesējošu info uzsūc kā sūklis un pēc tam brīnās, ka ikdienā ir izklaidīgs un nespēj atcerēties elementāras lietas ), un arī žurnālos un avīzēs arvien vairāk parādījās info par dažādām suņu šķirnēm, sapratu, ka maniem aizspriedumiem īsti nav pamata. Sāku prātot, kādu suni pirktu, ja man tam būtu naudas, tajā brīdī nebija. Nonācu pie secinājuma, ka man piemērots varētu būt franču buldodziņš (bērnībā man ļoti nepatika buldogi, tas gan vairāk attiecās uz angļu un amerikāņu buldogiem, nezinu – kāpēc, nepatika un viss) – neliels, amizants pēc skata – nu kā var nemīlēt tādu bučmūlīti! – un kas mani saistīja visvairāk, ka mierīgi panes vientulību, kamēr saimnieku nav mājās, ja pēc tam pietiekami tam velta laiku, turklāt, kā aprakstos tika uzsvērts, pielāgojas saimnieka dzīves veidam – ja saimnieks ir aktīvāks, tāds būs arī francītis, ja – sliņķis, slinkos arī suns.

Ar domu par francīti nodzīvoju vairākus gadus. It kā tam visam pa vidu pat parādījās nauda, uz pāris gadiem, bet neesmu krājēja, varu iztērēt dajebkādu naudas summu, tāpēc uz galvas uzkrītot krīzei, liekas naudas nebija. Turklāt sapratu, ka ar manu darba un studiju slodzi tas nebūtu godīgi pret suni. Attiecībā uz kucēna iegādi termiņu sev biju nospraudusi – doktorantūras studiju pabeigšana. Man pat bija plāns, ka kucēnu noteikti jāsaradina ar senču suni, tad, kamēr es strādāju, suns varētu uzturēties pie senčiem, vismaz kucēna vecumā, kamēr mazulim vienam mājās grūti.

Tad šī gada sākumā nejauši uzdūros suni.lv (dogus nelasīju) un sāku cītīgi lasīt visu pēc kārtas, īpaši šķirņu sadaļu. Kaut kad vasaras sākumā uzmanību piesaistīja Paulas apraksts par to kā ar Šuriku braukuši ceļojumā ar velo. Līdz šim biju 100% pārliecināta, ka divas no manām kaislībām – suņi un velo, pagaidām nav apvienojamas – mazsuns nespēs skriet līdzi velo, vismaz ne tādā tempā, kā braucu es, bet lielu suni ņemt dzīvoklī neesmu gatava. Turklāt velotūrisma pasākumos arī lielu suni līdzi nepaņemsi. Bet Šurika velogroziņā izturētie vairāk kā 100 km, ļoti piesaistīja uzmanību. Par šnauceru sākotnējā attieksme bija – nē šnaucers par šerpu, to arī ierakstīju šnauceru tēmā, ar šnauceristiem un citiem tēmas lasītājiem apmainoties ar info suns + velo, bet sāku lasīt par šķirni, pārlasīt šnauceru tēmu un domāt par to, kādu mazsuni varētu staipīt līdzi velogroziņā. Nedomājiet, ka suns visur brauktu ar velo – ikdienā lielākus gabalus pārsvarā pārvaru ar auto, velo ir izklaidei un sportam un tas būtu jauki, ja līdzi varētu ņemt arī suni. Francītis vazāšanai velo groziņā jau sava svara dēļ vien nav piemērots, turklāt pārdomāt francīša izvēli man lika arī šī gada skarbie (nečīkstu, man patīk ) laika apstākļi – īspurnainajiem suņiem šī vasara (arī ziema?) bija īpaši skarba. Turklāt sāku domāt, vai manam ātrajam raksturam prātīgāk nebūtu ņemt kādu par francīti fiksāku suni. Lasot un pētot, atkal un atkal atgriezos pie cvergiem. Kas piesaistīja – nav tik šerpi kā terjeri (uz tiem vēl joprojām skatos ar aizdomām, patīk, bet pagaidām – ne turēšanai mājās), labi apmācāms (lai arī vajadzīga īpaša pieeja), ilgdzīvotājs un dzīvespriecīgs gandrīz līdz galam, pareizi socializējot, būs draudzīgs gan bērniem (pašai pagaidām nav, bet ir draudzenēm, radiem), gan citiem mājdzīvniekiem (savs un senču kaķis un senču suns). Par kaķiem gan uzmanīgu darīja šnauceru tēmā redzētie ieraksti par kaķu trenkāšanu, bet vai tad nu tā būs, ka kombinācijā „apmācāms suns + kaķis mājās” nevarēšu piedabūt viņu neaiztikt kaķi...

Pēc dažu vēstuļu apmaiņas ar ezhuku, arvien vairāk sāku saprast, ka miniatūrais šnaucers ir kā reiz tas suns, ko vēlos. Sapratu arī tieši kādu cvergu gribu. Krāsas variantus jau izvēlējos sākumā – melnu vai melnu ar sudrabu. Piparainie un baltie vizuāli tik ļoti nesaista. Turklāt gribu, lai temperamenta ziņā suns nebūtu kašķīgs, t.i. neietu kasīties ar katru pretimnācēju. Man patīk pakomunicēt ar citiem suņiem un viņu saimniekiem, tādēļ galīgi negribas būt no tiem suņu īpašniekiem, kuri izmisumā vāc savu suni prom no visiem pretimnācējiem. Patīk, ka cvergs ir liels suns maza suņa ādā, ar pašapziņu un drosmi. Maķenīt neatkarīgs, bet apmācāms, un ar savu galvu.

Patiesībā ir tā, ka ja man būtu nauda (vēl joprojām ceru atrisināt situāciju, bet MK, tas kas kabinets, mani kārtējo reizi piečakarēja un projekta līdzekļi ATKAL kavējas ), tagad un tūlīt meklētu metienus un brauktu skatīties kucēnus un vecākus. No ezhuka sapratu, ka Šnauceru klubā pašlaik esot 3 melns ar sudrabu metieni.

Jautājums šnauceristiem (zinu, ka te pāris reizēm ieskatās ) un arī citiem zinātājiem – cik ļoti izteikti temperaments no vecākiem tiek nodots bērniem?

Par citām šķirnēm, kas piesaista...

Jau esmu teikusi, ka mana sapņu šķirne ir īru vilks, bet tas pagaidām ir gaidīšanas režīmā... Vispār kurti piesaista kopumā, laikam ar savu ātrumu, neatkarību un eleganci – īpašībām, kas mani piesaista visur un visos kā kustoņos, tā cilvēkos. Ātrums pēc būtības vispār piesaista. Ļoti, ļoti, ļoti iepatikās afgāņu kucīte Leksa – viņa pārvietojās ar tādu straujumu un vieglumu, ka man izbrīnā un sajūsmā atkārās žoklis. Vipets Moriss ir savādāks. Foršs, bet ar tādu puicisku bezkaunību un ne tādu eleganci kā Leksa. Dzīvē vēl esmu redzējusi pāris levretes un, šķiet, tas arī viss. Kurti noteikti ir izpētes vērti un kaut kad, kad man būs tā lauku māja....

Jau tajā laikā, kad nonācu līdz buldodziņam, ļoti iefanoju arī par basenži, bet baida tas, ka suni nevarot īpaši laist vaļā no pavadas, kā arī tie demolēšanas darbi, ko viņi mēdzot darīt mājās...

No medniekiem vairāk patīk ridžbeki, veimārieši, vižlas, īru seteri, smukiņi ir arī bīgli.

No mazajiem saista korgiji, kardigani vairāk kā pembroki, skotu terjeri un vestiņi, protams, tie paši francīši, arī takši, bet sev neņemtu.

Vācu dogi, protams! Lieli un skaisti

Vizuāli papriecāties, bet sev diez vai ņemtu – haskiji.

Kādreiz ļoti patika dobermaņi, bet tā kā viņi kopš nekupēšanas, manuprāt, ir daudzko zaudējuši no sava sākotnējā veidola, vairs ne tik ļoti...

Īpaši neaizrauj superduper populārās šķirnes – VASi (smuki, pie citiem papriecājos, bet gana), labradori (nekad īpaši nav piesaitījuši), retrīveri (smuki, bet man saistās ar amerikāņu sapņa būtību, kas man jau pašos pamatos uzdzen zosādu).

Pilnīgi neaizrauj špici, mopši, čivavas utml. suņi.

Uzreiz saku, ka man kopumā patīk VISI dzīvnieki, bet ir tādi, kas piesaista vairāk un kas mazāk par to augstāk arī runa

Ak, jā aizmirsu – bulterjeri! Kādreiz man viņi nepatika (tiešām nepatika, nevis neaizrāva), jo sevišķi baltie, man vispār ne īpaši simpatizē balti gludspalvaini suņi. Bet lasot bulterjeru sadaļu un palasot netā un paskatoties jūtūbē video, arvien vairāk un vairāk viņos iemīlos. Viena no šķirnēm, kas varētu būt, ja būs māja ar daudz suņiem.

Tā lūk! Solītais stāsts par šķirnēm ir galā, esam atvērti diskusijām

[Korfa]

oooo jee, suprise!
Ne tikai šnauceri, bet vispār suņi, daudz ko paņem no saviem vecākiem. Pārējais jau ir socializācija utt.

[energy]

Mums 4 mēnešus ir franču buldogs, tāpēc nedaudz padalīšos ar savu pieredzi.
Francis tiešām ir kompanjons un saimnieki ir ļoti svarīgi. Kad ejam prom suns izskatās ļoti nelaimīgs, kad atnākam ir liels prieks Brīžam viņam pietiek ,ka var atrasties ar mums kopā (var mierīgi zelēt savu mantu), citreiz obligāti grib kādu kontaktu, rotaļas un sāk pat čīkstēt pie gultas, ja nepievēršam uzmanību.
Suns vienmēr labprāt dotos mums līdzi, lai nepaliktu viens, bet, izejot uz ielas, ne vienmēr grib iet smuki pie pavadas (ļaujam paostīties un tad ejam tālāk). Viņš noteikti gribētu visu laiku būt brīvsolī, kad neviens neteiktu, ka ir jāiet vai ļautu skriet kur grib. Dažreiz izskatās amizanti, kad Krosbijs iebrien zālē, sāk samazināt iešanas tempu un tad uzmet aci saimniekam - sak varu es te piebremzēt vai arī atkal teiksiet, ka jāiet tālak Bet, visumā suns ir izturīgs, vienīgi karstumā ir grūti (tad gan nemocījām un gājām laukā tikai uz īsu brīdi). Bet tāpat jau VASiem un citiem suņiem šajā vasarā bija grūti un viņi meklēja vēsāku vietu. Par to, kā būs ziemā vēl nemāku teikt.
Citas dienas suns tiešām pavada mierīgi un lielāko daļu snauduļo, bet ir dienas, kad pat divas stundas negrib palikt viens un uzsāk posta darbus. Varbūt tas saistīts ar to, ka suns vēl nav pieaudzis un vēlāk mainīsies.

Arī esam apsvēruši domu par velo iegādi, bet pagaidām neesmu atradis pietiekoši lielu grozu priekš francīša

[ievish]

Korfa, he, he, negaidīji tādu izvēli?

energy, man jau tie francīši - ļoti, bet laikam šoreiz tomēr sliecos uz mazāka, aktīvāka un pret laika apstākļiem izturīgāka sunīša pusi. Franču puika pēc standarta ir līdz 14 kg, cvergs - 7 kg. Ir atškirība. Ja es vispār domāju ņemt suni līdzi velotūrisma braucienos (un pašlaik, vismaz teorētiski tāda doma ir), tad ir būtiska atšķirība. Pat, ja es atrastu pietiekami lielu grozu francim, tas būtiski samazina pārējās bagāžas svaru. Es esmu izturīga, bet ne bezgalīgi... Turklāt francītim velobraucienos (lielākoties brauc vasarā, labā laikā) varētu būt krietni grūtāk kā šnauceram. Protams, šnaucera līdzi vazāšanai jau arī jāpieiet ar saprātu.
Cīņā "šnaucers vs cvergs" vēl viens arguments par labu pēdējam ir spalva - francis kā īsspalvainais met vairāk, turklāt to riebīgi īso, ko grūti savākt. Es neesmu bagā mājas šrubītāja un ar pusgarspalvaino kaķi jau pietiek. Tā vilna vismaz saveļas kamolos, ja ilgāk grīda nav slaucīta Šnauka jāfrizē, bet toties, ja to dara pietiekami, tad ar spalvu +/- miers, tik jāpaķemmē.

[Korfa]

Ja tev gribas maza svara šnauceru, tad skaties tādus, kur vecākiem skaustā ir ap 33cm vai mazāk. ~35cm puikām skaustā ir ~10kg.

[ievish]

Korfa, thnx par padomu!

[agrita]

Es jau zināju par cvergu! Kāds pļāpīgs adatainis man izpļāpājās
Zini ievish, ja es ņemtu otru mazsuni- TAS BŪTU CVERGS un viennozīmīgi melns. Pēdējā pusgada laikā ir sanācis daudz būt ar šnauceriem kopā- ezhuks( katru vakaru kopā staigājam)), siemens( arī bieži kopā stiagaja) un paula. Esmu pat pabiju Šnauceru kluba izstādē (ko dari 4.sept.? būs kluba izstāde)) un man bārdaiņi patīk. Raksturi tiešāma atšķiras pa krāsām- man tuvākais ir melnie, arī vizuāli. Piemēram, ezhuka Sāra ir tiekai vienreiz jāsata un tu jau mīli šņaukas.

ps. prieks arī par bullīšatsauksmēm

[BaibaB]

opā! tas nu gan tiešām ir surprise, big surprise !!! pati labākā izvēle. starp citu, pameklē kaut kur Ventspilī, tur dzīvo Oļa, viņai ir divi miteļi, viena no viņām ir manas Taras vecmāmiņa, viņa Tev daudz un dikti par šnauceriem pastāstīs.
raksturs, bez šaubām nododas no vecakiem (man ir divas pilnīgi atšķirīgas šnaucerienes), bet tomēr arī saimnieks un vide daudz ietekmē. bērni šnauceriem pricipā patīk, tas viņiem rakstīts pat šķirnes aprakstā. ar kaķiem viņi saprotas labi, tikai, lūdzu, lūdzu radini pie kaķiem laicīgi, lai nav tā kā man. ar citiem suņiem saprotas labi, nav lieli kaušļi, bet tas arī ir liela mērā atkarīgs no saimnieka. jebkurā gadījumā welcome ar visiem jautājumiem arī šnauceru tēmā, palīdzēsim, cik varēsim.

P.S. Oļa varēs arī ar trimingu palīdzēt. nebūs uz Rīgu jātriecas.

[ievish]

agrita, te Tev nu bija - pārsteiguma moments nesanāca

Par 4.09. ezhuks teica, bet pagaidām izskatās, ka esmu galīgi sausā finanšu ziņā un, ja vien to kaut kā neatrisināšu, tad šnauceru izstāde nespīd. Ja kas - paturēšu prātā... Forši jau būtu paskatīties uz viņiem tik daudziem. Droši vien, ka pateicoties šnauceru izstādei V-pilī viņu būs maz? Ezhuks vismaz teica, ka nebrauks.

Nu, jā - man arī no ezhuka aprakstītajiem temperamentiem vislabāk patika par melnajiem un arī vizuāli viņi patīk. Bet jāskatās jau no konkrētajiem metieniem - varbūt arī kāds no melnajiem ar sudrabu ir tāds, kas piesaista. Tie arī pēc skata patīk. Visādā ziņa sapratu, ka noteikti neņemšu pirmo, kas pagadās, pat tad, ja nauda atradīsies. Izstādes it kā man pašlaik neinteresē (zinu, nekad nesaki - nekad), tādēļ it kā pašu perspektīvāko metiena kucēnu nevajag. Galvenais - temperaments un atbilstoša spalva, lai pēc iespējas mazāk jāčakarējas ar gružiem (zinu, zinu, ka būs tik un tā, bet tomēr...) un sunim jebkādos apstākļos vieglāk, jo manas pastaigu vietas nav gluži tikai pa glaunu mauriņu vai pludmali.

[ievish]

BaibaB, man pat šķiet, ka pazīstu Oļas meitu, kādreiz pie zirgiem reizē braucām un abas arī bildējam, viņa gan nopietnāk kā es, tagad pa Dublinu dzīvojas Apjautāšos Nadīnai, lai apstiprinātu aizdomas.

Ar kaķiem laicīgi ir pilnīgi bez variantiem īstenojams, jo man ir kaķene, kas baidās no suņiem un ir ar izteiktu savas teritorijas izjūtu, tā kā nāksies viņiem kaut kā to padarīšanu savā starpā nokārtot. Senčiem arī ir runčelis, daudz nosvērtāks kā mana kaķene. Vēl ir vairāki draugi un paziņas ar kaķiem, ar kuriem suni noteikti gribu saradināt, lai nav problēmas ar ciemošanos. Tā kā man riņķī kaķu ir dauuuuuuuudz
Par trimingu - riktīgi prieks, jo tā tomēr ir specifika. Mums it kā vismaz vienā vietā frizē suņus, bet neesmu pārliecināta, vai viņi orientējas šnauceros, jo mums to nav daudz.

Kad tikšu līdz metienu un kucēnu meklēšanai, noteikti pie iegriezīšos pie šnauceristiem. Tagad tik lasu un sekoju līdzi, kas pie jums notiek

[BaibaB]

ir, ir richtih. viņas meita tagad ir Īrijā. tā pasaule tomēr ir maza.