Ziemassvētku karnevāls.Ahh, sen nekas nav rakstīts un stāstīts. Izskaidrojums vienkāršs - baudam ziemu
Par cik šie ir Brendija pirmie Ziemassvētki, gribēju tos viņam padarīt īpašus, parādīt kas tad šie par svētkiem ir, tāpēc jau iepriekš biju nolēmusi apmeklēt Valmieras kennelkluba rīkoto Ziemassvētku karnevālu, kas notika šodien. Tā arī darījām. Sākās viss diezgan interesanti
No rīta pamodāmies, paēdām brokastis. Es slinki sataisījos, aizčāpoju līdz veikalam, nopirku cepumus un limonādi groziņam. Jau vakar izstāstīju Brendijam, ka būs tusiņš, breuksim uz karnevālu un svinēsim. Brendža priecīgs, tik nemierīgs un laimīgs. Šorīt ar tik satraucies staigāja līdzi uz katra soļa, apskatīja katru mantu, ko ieliku somā.
Abas ar mammu sataisījāmies, uzvilkām kombinzona bikses, vilnas zeķes, biezo pufaiku un saucām taxi. Tas solījās pēc 7 min būt klāt.
Izejam ārā, gaidam, gaidam, gaidam, pagājušas gandrīz 20 minūtes, kā nav, tā nav. Zvanam vēlreiz - ok, tūliņ būšot, visi esot aizņemti, tagad pa ziemassvētkiem viss noslogots. Atbrauc, Brendijs ielec, iedod šoferim buču, nosēžas blakus -
braucam?
Viss jau būtu labi, ja es zinātu, kur šis pasākums notiek. Zināju, ka
Ziedoņos, zināju, kur apmēram tas atrodas, tik nezināju, kā piebraukt klāt. Ok, braucam pēc kartes. Atrodam ceļu, bet tas aizsnidzis, tuvākajos mēnešos neviens tur nav braucis
Braucam apkārt, mēģināsim no otras puses - tur kaut kāds ceļš aiziet, bet vai īstais? Ahh. Kāpjam ārā - tālāk iesim kājām. Ejam, ejam pa to ceļu, bet ne ziņas, ne miņas no karnevāla. Aizejam līdz kaut kādām mājām, nāk pretī divi bērni. Tie tādus
Ziedoņus pirmo reiz dzird. Nu neko, viņi izstāsta, ka tālāk nekur netiks, visticamāk jāiet pa otru pusi. Ok - ejam atkal atpakaļ pa šosejas malu, mēģināsim atkal no otras puses. Ejam. Ieraugu tālumā ugunskuru. Mēs ar mammu brienam pa pļavu, pa to aizsnigušo ceļu uz priekšu. Liekas, ka tepat aiz eglītēm jau ir, bet viss aizsnidzis, sērsna, suņam grūti. Aj, ejam atpakaļ, iesim pa šoseju vēl uz priekšu un meklēsim citu ceļu. Tā arī daram. Rezultātā atradām īsto un sveiki un veseli nonācām galā
Tur mūs sagaidīja jau pazīstamas meitenes, visapkārt suņi, un vieta pie pašas dabas krūts. Super! Brendijs tāds nemierīgs šodien, visu laiku raujas, grib skriet, grib vilkt, grib nesties, noturēt grūti. Sākumā turēju, turēju (bij daži suņi, kas ar citiem nelabprāt ielaidās rotaļās). Beigās nodomāju -
aj, ko tur vairs, vajag ar tam Brendžam pa ķobi vienreiz, lai zina, ka nedrīkst nesties virsū visiem suņiem pēc kārtas, un palaidu vaļā. Nekādi diži kautiņi nesanāca, visi dzīvoja +/- draudzīgi. Bija dažādas stafetes, balviņas. Pēc stafetēm varēja redzēt, kurš tad ir skoliņā gājis, un kurš ne. Stafete, kur bija jāpilda dažādas komandas, mums padevās lieliski. Arī skriešanas sacīkstes bija foršas. Vispār likās, ka Brendijs tā vien gaida, lai uzzinātu, kāds būs nākamais uzdevums. Viņš ar tādu prieku visur piedalījās, visu darījā, bija tik, tik, tik laimīgs, tik ļoti to visu izbaudīja. Ik pa laikam gājām mežā staigāt (meklēt pazudušos suņus). Ahh, kāda laime. Un balvas arī nav zemē metamas. Patiesībā pat ļoti vērtīgas un noderīgas, piemēram, aerosols pret ērcēm un citiem kukaiņiem. Kopumā esam ārkārtīgi apmierināti.
Nu lūk. Bija arī fotogrāfs (bij arī man fočiks, bet tas aukstumā sasala un nereaģēja uz manām vēlmēm), tad nu būs arī bildes, bet tās vēlāk, kad varēšu tās saņemt (vispirms - dabūt rokā fotogrāfu
) Tagad esam mājās, Brendža jau stundu no vietas guļ un nav pakustējies
Nju vot.
Ko lai vēl pastāsta? Nekā diža nav, vien tas, ka tagad suni vedot velku kombinzona bikses, savādāk mājās nāku slapja un pārsalusi.
Vnk izbaudam ziemu, ko tur lieki piebilst
Ak jā, kad Brendijs iet garām mūsu eglītei, tad visas bumbas lido pa gaisu.
Un vēl mums ļoti, ļoti patīk spēlēt paslēpes. Es nosēdinu Brendžu, dodu komandu
paliec, un pati eju slēpties. Kad esmu paslēpusies, uzsaucu viņam, un šis skrien mani meklēt.
Nezinu kapēc, bet parasti viņš vispirms paskatās kaut kur pie grieztiem un uz virtuves galda. Tik tiešām nezinu kāpēc tā
Tas tagad laikam viss, likšos Brendžam blakus un pagulēšu kādu stundiņu.
Vakarā vēl jāskatās filma "Pamesti sniegos"
Es jau, skolā sēžot, skatījos pa logu un domāju: ātrāk prom no skolas, tā gribu uz mežu 
), lai atkal varētu prom uz mežu 
) uhh, sajūtas fantastiskas. Bet nu atgriežoties pie šodienas pastaigas.. Jā, nu Brendžam lieli prieki tagad, ka pa mežu vien tusējam. Puiks brīvs, var skriet, kur kājas nes. It īpaši vēl, ja atrodas arī kāds sugasbrālis, ar ko kopā iztrakoties, tad ir pavisam laime. 
radikālis velkās, bet iekš bildites.lv izmērs ir milzīgs 
