Bilde no ikvakara pastaigas. Nezinu kapēc, bet ļoti iepatikās.
Ehh, šodien bijām diezgan garā pastaigā gar Gauju, pa mežu. Brendijs varēja skraidīt brīvi, bez pavadas, varēja lēkt ūdenī kad vien ienāca prātā. Īsta retrīvera laime. Tas suns tiešām ir kā traks uz ūdeni. Sākumā domāju - laist/nelaist vaļā no pavadas? Itkā vieta droša priekš suņa, taču badījos ka suņam brīvībā aizkritīs ausis un rokā vairs nebūs dabonams. Un tomēr nolēmu šamam uzticēties. Un nekādu problēmu, sīkais paskrien gabalu uz priekšu, paskatās kādā attālumā mēs esam, un, ja vajag - pagaida. Uz manu saucienu arī reaģē, visu laiku skraida tikai ap mani, no acīm vispār mani neizlaiž. Pat brienot pāri vienai upītei, viņš nāca tur, kur eju es, nevis tur, kur iet citi draugi. Dabūja iztrakoties arī ar vienu sastapto suni. Un pa ūdeni ņēmās kā delfīns. Ehh... Tik tiešām varēja redzēt, ka mazulis ir laimīgs brīvībā.
Un vispār - brīnos kā viņš to visu gabalu varēja noiet. Brīvībā iešana laikam ir pavisam kas cits, kā garlaicīgi soļot pie pavadas.