Tātad – pastāstiņš par Kucesādu, jeb Jāņu rīta pārsteigumsPirms pāris gadiem Jāņus pavadījām/atzīmējām Kolkas pusē, Pītagos (
http://www.pitagi.lv – silti iesaku, tikai noteikti pirms tam piesakieties, ka būsiet ar suņiem. Tbš, noskaidrojiet, vai saimniecei nav pretenziju!).
Vakars kā jau vakars – pirtiņa, alus (saprātīgos daudzumos), siers (kā arvien – ne visai saprātīgos daudzumos), ugunskurs.
Taču pirtiņa mēdz būt viltīga – tu tajā ieej, pasēdi, izkarsti, atslābinies un tad jau arī putns atrubenis klāt ( © - tikai neatminos vairs, kam jāatdod gods par šo burvīgo miegainības apzīmējumu). Gulēt aizgājām nepiedienīgi agri, ap kādiem vieniem-diviem. Nakšņojām teltīs. Bija mums sanākusi tāda glīta telšu nometne, pusaplī stāvēja izkārtotas kādas teltis 4-5, kur pa vidu soli un ugunskura vieta. No vienas puses kaimiņu pļava, no otras ciemata ceļš, no trešās kempinga ceļš, aiz kura uzreiz rotājās viesu māja ar verandu, istabiņām, pirtiņu un labierīcībām. Tā kā gulēt bijām aizgājuši salīdzinoši laicīgi, bet atpūšoties pie „dabas pupa” jārēķinās ar dažāda veida lidojošiem un ne visai kukaiņiem, tad arī pamošanās notikās līdz ar saules lēktu (vismaz mūsu pagaidu mājvietā, bet par mums jau arī ir stāsts, vai ne?). Vispār romantika pilnīga – tu izlien no telts – kempingā valda klusums (jo ne visi ir tik aptaurēti, lai īsākajā gada naktī ietu gulēt vienos – vairums tikko, līdz ar pirmajiem saules stariem ir devušies pie miera), pāri priežu galotnēm redzi austošās saules starus, apkārt lidinās visdažādākā veida un kalibra smecernieki, kuri to vien kāro, kā savu mazo snuķīti iecirst tavā pēc vakardienas pirtiņas tīrajā miesā. Tu jau ķer pēc pretodu līdzekļa, bet tad saproti, ka nevēlies bojāt rīta svaigumu ar kaut kādu ķīmisku smaku. Nospļaujies, pakasies un lien kopā ar visu varzu ārā no telts. Te būtu īstā vieta aprakstīt, kā notiek gulēšana 4-vietīgā teltī kopā ar 3 paliela izmēra suņiem. Tas tiem, kuri mūždien apbrīno mūsu dzīvokļa, mašīnas, telts utt. ietilpību. Telts, protams, mums ir paliela, taču neko lielāka par „King size” gultu, kādi 2 uz 2 metri. Gulētiešana parasti sākas ar secinājumu, ka suņi, maitas, tomēr pirms gulētiešanas ir atraduši kādu ūdens tilpni, kur samirkt. Ja ne gluži ūdens tilpni, tad rasas pilnu zāli, kas Sīkam sniedzas „līdz Autiem”, noteikti. Taču ikreiz ar nožēlu nākas atzīt, ka citu variantu nav, un jālaiž vien slapjie suņi teltī. Parasti notiek kusli centieni guļammaisus apklāt ar kādu dvieli, bet no tā kaut kā nav pilnīgi nekādas jēgas, un no rīta tu tāpat pamosties patīkami mitrā „gultā”. Žube ar Sīku, kā jau pieticīgāki radījumi, kuri saprot, ka neskatoties uz visu ir un paliek tikai suņi, apguļas pie telts ieejas, tādejādi saīsinot telts garumu līdz ne visai ērtam formātam, taču tajā visā ir arī kaut kas labs. Ja diena pavadīta aktīvi un uz kājām, tad godam var izpildīt flebulogu ieteikumu un turēt kājas augstāk par galvu, lai dienas laikā uzkrātais nogurums no tām vienmērīgi sadalītos pa pārējo rumpīti. Tiktāl viss būtu labi, taču vēl jau paliek Vega, jeb Skrudlis.
Paskaidroju - Skrudlis, jo, kad bija maziņa, tad bija dikti „laizīga”. Taču laizījās viņa ne gluži tā kā visi citi suņi, ko man ir tas gods pazīt, bet gan tā kā pa gabalu. Tā kā izšaujot mēli un nolaizot seju ar pašu mēles galiņu. Pie kam, kad mēle tiek izšauta, tad atskan aptuveni tāda pati skaņa kā, kad tiek atkorķēta kāda ļoti gāzētas limonādes vai alus pudele – plukš. Tad nu vienā rītā, kad mani šādi viens uzstājīgi mēģināja pamodināt, gribēdama pateikt, ka tas nu gan ir īsts Skudru lācis, pateicās Skrudlis. Tā kā pa šiem gadiem nekas nav mainījies, un Vega skrudlē uz nebēdu, arī „kļička” ir palikusi nemainīga.
Nu, lūk, Skrudlis jau ir labs suns, viņš negrib, lai saimniekiem nav vietas kājām, tādēļ apguļas smuki gar telts malu. Iztiepjas tādā kā desiņā, pilnā garumā. Taču jautrākais sākas kādu stundu pēc tam, kad visi veiksmīgi ir iekārtojušies un iemiguši. Skrudlis sāk orbitēt pa telts perimetru. Kā tas izpaužas? Tā, ka desiņā guļošais suns kā tārpiņš, pievelkot un iztiepjot kājas, šļūc gar telts sienu. Vienu brīdi viņa var gulēt tev blakus, bet nākamajā jau pildīt spilvena funkcijas. Ja pa ceļam kaut kas traucē, tad tas tiek uzstumts virsū tiem, kas godīgi guļ telts vidū, ja tā var izteikties. Tādā veidā telts izmēri visu laiku mainās, brīžiem tā paliek šaurāka, brīžiem īsāka. Viss ir atkarīgs no tā, kur tajā brīdī atrodas Skrudlis.
Tā kā pastāstiņš ir par Kuces ādu, tad turpināšu par to.
Kā jau rakstīju, no rīta pamodāmies diezgan agri, līdz ar pirmajiem gaiļiem. Apkārt valda klusums, visi guļ. Nekādu iemeslu nelaist suņus ārā no telts, lai izskrien trakumu, nav. Tā arī izdarījām. Suņi laimīgi deso apkārt, ik pa brīdim aizķerot mūsu „telšu pilsētiņas” iemītnieku teltis nospriegojošas auklas, dažas tiek norautas no zemē iespraustajiem mietiņiem, taču tā kā visi ir aizgājuši gulēt pēc vētraini pavadītas nakts, tad neviens to ij nemana. Savukārt uz pēc pamošanās radušos izbrīnu vienmēr jau var atbildēt, ka paši vien gulēt ejot būs tās auklas aprāvuši. Kamēr suņi dauzās apkārt, mēs uz plēnošajām ugunskura oglēm esam uzvārījuši kafiju (starp citu – laime pilnīga! Kurš nav dzēris uz ugunskura vārītu kafiju, silti iesaku, pilnīgi cita garša!).
Apsēžamies uz garajiem koka soliem un baudām gan fantastisko rītu, gan svaigi vārīto kafiju. Suņi arī tā kā aprimuši, atnāk un apguļas mums pie kājām, kur nu kurais. Bet kas tad nu!? Skatos pāri ceļam uz viesu nama verandu un redzu Žubi!
Tāda mazliet savāda, tāda kā sabozusies, taču bez šaubām Žube. Pie sevis vēl nodomāju, ka savādi, jo neviens nekur prom no telšu ieloka neskrēja, taču mazums, ko no rīta pirms kafijas var nepamanīt. Sāku pusbalsī, lai neuzmodinātu sagurušos līgotājus, saukt – Žube, nāc šurp. Žube skatās acīs un nereaģē. Saku vīram – savāc to lopu, citādi kāds svešs svinētājs pamodīsies, ies uz „ķeizara istabu” un sabīsies. Raimonds sauc – Žube, Žube. Žube ar apgarotu skatienu lūr un nekust ne no vietas, tikai sabožas vēl vairāk. Te nu cienītajam pacietības mērs ir galā un viņš ceļoties kājās jau diezgan skaļi brēc – Kuces āda, nāc šurp! (Ar Kuces ādu ir tas pats stāsts, kas ar Skrudli – no rīta mēle vēl nav pamodusies, un Kuce tāda vietā, ir visai viegli pateikt Kuces āda.) Pats dīvainākais sākās tad, kad Kuces āda man uzlika purnu ar nesapratnē izvalbītām acīm uz ceļa. Skatos uz apjukušo Kuces ādu, kas man sēž blakus, tas uz Kuces ādu, kas sabozusies stāv uz viesu nama verandas. Pirmā doma – bet es vakar taču tik daudz nemaz neizdzēru! Paskatos uz cienīto – arī viņam sejā rotājas šaubas par paša garīgo veselību. Nezinu, cik ilgi tas būtu tā turpinājies, ja vien viesu nama verandas Kuces āda nebūtu sadomājusi tomēr atsaukties un nākt pie mums. Kad tā bija pienākusi pietiekami tuvu, lai varētu saskatīt to, ko katrs sevi cienošs suņinieks apskata pirmām kārtām, sapratām, ka tā noteikti nav mūsu Kuces āda, kura vēl arvien neizpratnē par notiekošo žēli skatījās man acīs. Labākajā gadījumā tas būtu varējis būt Kuces ādis. Savācu mūsu bandu pie pavadām, lai neizceltos kautiņš starp pilsētniekiem un vietējiem, iegrūdu vīram rokās rezerves pavadu (arī tāda mums parasti vienmēr ir līdzi gadījumam, ja nu kāds pazaudējies bēdu brālis ir noklīdis un steidzami jānogādā, piemēram, patversmē) un teicu, lai iet šņorē šo klāt un iet pa ciemu meklēt, kam pazudusi Kuces āda, kura nemaz nav Kuces āda, bet gan ņemot vērā ģeogrāfisko ciema izvietojumu jūras krastā, Sāļais vai vismaz Lācis. (Mēs ar Raimondu esam nonākuši pie slēdziena, ka vairums jūras krastā mītošo suņu ir vai nu Sāļie, vai Lāči. Kādi vārdi ir kucītēm, nezinām, neesam ne vienu sastapuši. UZMANĪBU – šis pieņēmums ir dziļi subjektīvs un pa lielām bumbām nepamatots. Tas drīzāk ir latviešu literatūras, kino un mutvārdu folkloras radīts stereotips.)
Taču „Sāļais Lācis’ nebija pierunājams šņorēties pie svešas pavadas un aplinkus ceļiem mēģināja piekļūt mūsu suņu dāmām, par ko Sīks bija līdz sirds dziļumiem sašutis. Šo glīto riņķa danci izbeidza „Sāļā Lāča” saimniece, kura apvienošanas kārtībā bija arī kempinga saimniece, kura ar pavadu rokā bija devusies rīta agrumā meklēt bēgli. Izrādījās, ka „Sāļais Lācis” nebija ne sāļš, ne lācis, un pat ne iedzimts jūrmalnieks. Pītagu saimnieki kopā Rokiju (vai Roju, īsti vairs neatminos, tik zinu, ka vārds šim noteikti bija tāds, kas ar R burtu sākas) bija pārvākušies uz zvejniekciemu jūras krastā līdz ar kempinga iekārtošanu. Nu, lūk, saimnieki bija gribējuši izvest Rokiju (sauksim viņu tā) pastaigā, kamēr visi vēl guļ, bet šis sajutis Rīgas dāmas, bija izlēmis citādi un devies brīvsolī. Bēglis tika notverts, Sīks norimās, Žube tā arī palika domādama, ka viņas saimniekiem viennozīmīgi kaut kas ar galvu nav kārtībā, bet Skrudlis… Skrudlis neko, gaidīja, kad atkal varēs orbitēt. Savukārt mēs turpinājām baudīt rāmo Jāņu rītu ar nu jau atdzisušo uz oglēm svaigi vārīto kafiju.