Žube, Sīks, Vega, Muša un citi zvēri...

Blogs and Chats

Žube, Sīks, Vega, Muša un citi zvēri...

Postby aerial » 31 Aug 2010, 18:15

Pablogot bija iekāriens jau labu brīdi, bet iedvesmas nebija, vai arī iespēju nebija. Nu, katrā ziņā tās iespējas un iedvesma kaut kā mainījās savā starpā guži kā multfilmā par rūķi un māju (Atnāk rūķis, mājas nav. Atnāk māja, rūķa nav. (C) ) Nu beidzot ir iespējas (jau jau rakstu) un ir iedvesma (vismaz es tā ceru). ;) Nesolu, ka rakstīšu daudz un bieži, bet iespēju robežās centīšos.

Laikam jau iesākumā nedaudz jāuzraksta par sevi un savu saimi. Par apsuņošanās, apkaķošanās, aptrušošanās un apbruņurupučošanās vēsturi. Trūkst tikai putniņu, kā daži smejas, bet tie man kaut kā nepiedur - sorry, visi putnu mīļotāji un cienītāji. Man patīk dzīvnieki ar kuriem var kaut ko sarunāt, piemēram, suņi un kaķi, vai arī tādi, ar kuriem sarunāt nevar gandrīz neko, bet tie vismaz klusē, piemēram, truši un ūdens iemītnieki. Putni neietilpst nevienā no abām kategorijām (vismaz man tā šķiet - varbūt kādam ir satraucošs stāsts par to, kā viņš ar savu mīļputnu uz pleca dodas sēņot, piemēram? :kanepe:

Jāatzīst, ka lielākā daļa mana zoo mājās ir parādījusies labdarības/glābšanas akciju rezultātā. Izņēmums ir 2 + 1/4 suņa, kas ir pirkti apzināti un pārdomāti (ja "šito es gribu!" var nosaukt par pārdomātu soli :velnins: ) Sākšu no paša sākuma.

Pirmā mūsu (patiesībā, tolaik manās mājās, jo ar cienīto vēl nebiju pazīstama) mājās parādījās Žmurka - lauku strīpainā kaķene, kas pilnīgi notikti domā, ka viņas dzīslās tek kā minimums Angļu karaļnama zilās asinis. Notika tas pirms gadiem 9-10 - kaimiņš viņu bija izmetis pa 6-ā stāva logu, jo, redz, kaķis neesot gana mīlīgs (tā vismaz ziņoja pārējie apkārt mītošie). Tā kā es savos 18 pēc ballēšanās krogā biju ar mīkstu sirdi (ne kājām), tad nu kaķene tika savākta, jo nevar tak nabaga dzīvnieku atstāt likteņa varā. Par nemīlīgumu sūdzēties nevarēja, es pat teiktu, ka tā bija mazliet par daudz (Varbūt Žmurka iemācījās lidot tieši tādēļ? Nezinu.). Beidzamā nenoballētā nauda tika iztērēta cīsiņos (prātīgi, vai ne? :jautri: ), kaķu kastē un kaķu smiltīs. Pirmo nedēļu dzīvoju ar logiem ciet, jo baidījos, ka es kaķenei nebūšu iepatikusies, un viņa no otrā stāva mēģinās aizlidot kaut kur citur, kur ir labāki apstākļi. Viss jau būtu nekas, bet laiks bija tā ap jūlija vidu, ārā karsti, gaisa mājās nebija. Tā nu mēs mocījāmies, līdz nolēmu, ka viss notiks tā kā tam jānoteik. Ja izdomās lidot kur citur, lai lido ar. Bet neaizlidoja. Lieki piebilst, ka kaķu aviācijas pasniedzējs ne reizi nepainteresējās, kas ar nelaimīgo lidoni ir noticis. Bet varbūt labi, ka tā, jo citādi aviators būtu uzzinājis daudz jauna par sevi un saviem radiem 10-ajā paaudzē.

Lūk, te arī zoo aizsācēja - Žmurka.
Image

Nākamais manās mājās ienāca Kumeļš (ne zirgs, bet nākamais vīrs :hih: ). Bet tā kā Raimonds nav ne uz ielas savākts, ne apdomāti pirkts, tad viņu pie zoo es nepieskaitīšu. Piebildīšu vien to, ka absolūts nesuņenieks (ja neskaita suņus laukos un kokerīti dziļā bērnībā) brīnumainā kārtā kļuva par suņinieku visās šī vārda izpausmēs. Pieļauju, ka, ja nebūtu viņa, nebūtu arī lielas daļas mana/mūsu zoo, jo man jau vajag vismaz tehniski uzgrūzt kādam šo atbildibas slogu ar jautājumu - ņemam? - bet as jau atkal cits stāsts.

Tā nu mēs padzīvojām pāris gadus, tad veiksmīgi apgredzenojāmies, tad... Tikām pie Bridžitas, tbš Žubes. Māsa nolēma ņemt suni. Es mēģināju visādiem veidiem viņu atrunāt, jo, ko tu dullā darīsi ar suni, ja strādā un reizi pa reizei dodies izklaidēties, reizi pa reizei kaut kur aizbrauc utt.?! (tagad tas šķiet muļķīgi, bet nu toreiz tā man bija pirmā doma). Bet kā sanāca, kā nesanāca, nolēmām mēs ar aizbraukt paskatīties uz kucēniem pie ‘’cienījamās audzētājas’’ – kā reiz bija palikusi viena kučele. Braucām pirmdienā, lai būt nedēļa laika pārdomāt līdz weekendam, vajag mums to vai nē, taču liktenis bija lēmis citādi. Žube ieradās mūsu mājās tajā pašā pirmdienas vakarā, un ne tādēļ, ka bijām nolēmuši, ka 100% mums būs suns ( izlemts bija aptuveni par kādiem 45%), bet gan tādēļ, ka uz tām šausmām nebija iespējams skatīties. „audzētāja” (rakstu ar mazo burtu, jo šī persona lielo nav pelnījusi) dziedāja slavas dziesmas, rādīja dokumentus, kamēr kaut kāda ome (laikam pārdevējas māte) no sētas ienesa istabā netīru, nelaimīgu un pārbijušos radījumu ar ļukām ausīm. Radījums sēdēja istabas stūrī, man personīgi likās, ka radījums tūlīt noģībs no bailēm vai arī no baiļu izraisītās neelpošanas. Radījums skatījās lūdzošām acīm, kad mēģināju viņam ieziepēties ar pārdevējas doto suņu šokolādi (kā man apgalvoja, radījuma iecienītāko našķi), taču bez rezultātiem. Pie sevis sapratu, ka to nelaimes čupiņu nedrīkst te atstāt, kaut ar prātu apjēdzu, ka tas noteikti nav mans sapņu suns. Lai vai kā, notēloju sajūsmu, pateicu, ka ņemam, un mēs braucām mājās (lai arī cik dīvaini nebūtu, bet mums pat iedeva kucēnu karti gadījumam, ja sadomājam izņemt ciltsrakstus – bet par CR vēlāk).
Tā kā nebijām plānojuši ņemt kucēnu tā uz sitienu, mājās bija tukšums (no visiem aspektiem). Pa ceļam piestājām pie zoo veikala, lai nopirktu sākumkomplektu – paiku, bļodas un pavadu. Es paliku sēdēt mašīnā, kamēr Raimonds devās iepirkt visu nepieciešamo. Tā kā sunim pēc „dokumentiem” vārds bija izrunāšanai neparocīgs, sāku štukot, kā nelaimīgo radījumu lai sauc. Nezinu ar ko nelaimīgais radījums bija barots, taču laikam ne ar ko labu. Manas pārdomas par vārda izvēli pārtrauca neaprakstāma smaka un patīkami silta sajūta pēdu apvidū. Ja neskaita to, ka es biju no..irsta līdz ceļiem, pār mani nāca apskaidrība – nabaga radījums no šī brīža būs Džīna Lolo Bridžida (izrunas īpatnību dēļ BridžiDa ar laiku kļuva par Bridžitu. Savukārt, savu rakstura īpatnību un aktīvās dabas dēļ pie visa arī par Žubi. Starp citu – man visiem suņiem ir pa diviem vai pat trīs vārdiem, kas tiek lietoti atkarībā no situācijas, taču par to pēc tam.) Nu, lūk, pie vārda bijām tikuši, zābakus varēju izmest misēnē, bet nu vismaz nabaga radījums bija ticis pie mājām. Mājās sekoja eksekūcijas ar mazgāšanu. Ja jūs zinātu, kas no tā dzīvnieka nāca ārā!?!?! Nabaga radījums pēc mazgāšanas kļuva vismaz par pāris toņiem gaišāks!
Pirmā nakts pagāja kā murgā, jo aristokrātiskā zemniece Žmurka ne par ko nebija pierunājama pieņemt nabaga radījumu. Rezultātā nakti es pavadīju guļot ar kājām koridorā, ar rumpi istabā. Suns gulēja koridorā ar manām kājām, kaķis mēģināja pārraut aizsardzību no istabas puses. Te jāpaskaidro, ka tolaik dzīvojām vienistabas dzīvoklī, kur saimnieks vietas ekonomijas dēļ bija izņēmis visas durvis, izņemot ārdurvis un vannas istabas durvis. Respektīvi – noizolēt aristokrātisko zemnieci un nelaimīgo radījumu iespēju nebija.
Nākamjaā dienā aizbraucām pie veta, kas nokonstatēja, ka sunim ir blusu invāzija (no šīs invāzijas manas koridorā guļošās kājas paldies Dievam nebija cietušas). Sapilināja kaut kādus pilienus, pēc kuriem jau pēc 5 min. no nabaga radījuma sāka birt ārā blusas. Nebiju domājusi, ka blusu līķi var radīt tādu pašu paskatu, kāds ir pēc suņa atgriešanās no pastaigas smilšainā pludmalē, kad grīda visa ir vienās smiltīs. Vienīgā starpība, ka smilšu vietā te bija blusas. Protams, tā nebija vienīgā problēma. No 3,5 mēnešu vecuma līdz gadam mēs pie ārstiem atstājām vērā ņemamu summu, par kuru varētu iepirkt vismaz pāris labas kvalitātes praktiski jebkuras šķirnes suņu no praktiski jebkuras vietas pasaulē, bet ne jau tas ir galvenais. Un, lai nerastos pārpratumi, es nežēlojos, vairāk gan rakstu par brīdinājumu citiem, ka tādā veidā, kā mēs tikām pie pirmā suņa, nevajag apsuņoties. Labāk 10X nomērīt, pirms 1X nogriezt!
Lai paliek visas negācijas, Žube ar mums ir nu jau piecus gadus. Protams, ņemot vērā sarežģīto bērnību, ir KAUDZE lietu, kas mani šajā sunī tracina, bet nu – kā ir tā jādzīvo, paši vien izvēlējāmies tādu. Taču nav ļaunuma, bez labuma – nu es esmu dzīves izmācīta un šādas kļūdas vairs nepieļauju + varu dot „gudrus” padomus citiem ;)

Te arī pats nabaga radījums
Image

Pagaidām tas arī viss. Kā mēdz rakstīt filmās – to be continued… (kā nekā uz sitienu ir vēl 2 + 1/4 suņi, ko aprakstīt) :nadzinji: Ja nu kādam šķiet parāk gari un neinteresanti, tad ziņojiet, jo ne jau ev es rakstu! ;)
User avatar
aerial
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 293
Joined: 25 Apr 2010, 08:53

Share On

Share on Facebook Facebook Share on Twitter Twitter

Re: Žube, Sīks, Vega, Muša un citi zvēri...

Postby maksis » 31 Aug 2010, 18:24

aerial wrote:Nu beidzot ir iespējas (jau jau rakstu) un ir iedvesma (vismaz es tā ceru). ;)

Tev no sērijas "Пусть наши желания совпадают с нашими возможностями" :kanepe:
Turpini rakstīt, man dikti patika. Īpaši par Raimondu, kas nav ne uz ielas savākts, ne apdomāti pirkts. :kanepe: Starp citu, pasveicini. ;)
Дети, собаки, мужья - это все иногда так неудобно. А без них, любимых, так невозможно. ((c)К.М.)
User avatar
maksis
Veteran
Veteran
 
Posts: 2505
Joined: 13 Jan 2010, 12:57

Re: Žube, Sīks, Vega, Muša un citi zvēri...

Postby BaibaB » 31 Aug 2010, 18:38

maksis wrote:Turpini rakstīt, man dikti patika. Īpaši par Raimondu, kas nav ne uz ielas savākts, ne apdomāti pirkts. :kanepe:

jā, šis man arī patika. :kanepe:
lūdzu, raksti vēl. un daudz. es jūtu, ka būs vēl viens blogs, kuru būs sevišķi patīkami lasīt. :roze:
http://shnauceri.wordpress.com/
Dievs, dod man rāmu garu pieņemt visu, ko nespēju ietekmēt, drosmi ietekmēt visu, ko spēju, un gudrību vienmēr atšķirt vienu no otra
User avatar
BaibaB
Veteran
Veteran
 
Posts: 1429
Joined: 13 Jan 2010, 13:00

Re: Žube, Sīks, Vega, Muša un citi zvēri...

Postby Eta » 31 Aug 2010, 21:09

:aptracis: gaidu kaut ko par Sīku... :esmilu:
malace, ka saņēmies.. :estevisamilosu:
Eta
Junior
Junior
 
Posts: 243
Joined: 13 Jan 2010, 14:28
Location: Bauska

Re: Žube, Sīks, Vega, Muša un citi zvēri...

Postby Rotija » 31 Aug 2010, 21:39

aerial, gaidu turpinājumu. :jaa:
Rotija
 moderator
 moderator
 
Posts: 2611
Images: 17
Joined: 13 Jan 2010, 14:15
Location: Rīga, Ķīšezera mala

Re: Žube, Sīks, Vega, Muša un citi zvēri...

Postby Zanuks » 01 Sep 2010, 08:37

ROTIJA wrote:aerial, gaidu turpinājumu. :jaa:


kaut reti ieeju šai sadaļā, bet bija forši ar rīta kafiju izlasīt tavu stāstu, kaut arī zinu šos stāstus (varbūt ne tik izsmeļošākus un pilnīgākus) jau kādu laiku :tikainesaki:
User avatar
Zanuks
Baby
Baby
 
Posts: 10
Joined: 14 Jan 2010, 11:22

Re: Žube, Sīks, Vega, Muša un citi zvēri...

Postby FANE » 01 Sep 2010, 08:49

Aerial
Saistoši! Rodas vēlme, kaut tas stāsts būtu garāks Image
User avatar
FANE
Champion
Champion
 
Posts: 823
Joined: 14 Jan 2010, 11:26
Location: Jūrmala

Re: Žube, Sīks, Vega, Muša un citi zvēri...

Postby aerial » 01 Sep 2010, 08:59

Turpinot tēmu – nav labuma bez ļaunuma. Tā kā Žubei pienācās CR, tad pēc pāris nedēļas ilgām pārdomām iekrāmējām makā 15Ls un devāmies pēc šī papīra ar domu – ja nu kādreiz noder. Dabūjām mēs perlamutra pērļu rozā papīru ar glaunu „vilku” centrā un spilgti zilu zīmogu apakšā. Papīrs vēstīja, ka nabaga radījums ir Austrumeiropas aitu suns, ka radi šim ir visvisādās gudrās zinībās skoloti un neskaitāmās izstādēs titulēti. Izskatījās jau glīti (interesanti, puišiem ciltsraksti bija perlamutra-gaiši zili? :velnins: ), bet nu ticības tam papīram nebija nekādas. Sāku interesēties, ko, kur un kādā veidā varam darīt. Kaut kādā mistiskā veidā nonācu pa taisno LKF mājas lapā, kur arī sāku skatīties, kas un kā (mistiskā veidā, jo ar šito rozā cedeli mums pa taisno uz pārdevējas klubu būtu bijis jāiet. Jā, bija viņai tāds – pat izstādes rīkoja) – bet, tā kā ticības nebija ne pārdevējai, ne rozā papīrītim, ne pārdevējas klubam, tad meklēju, kur labāk. LKF man laipni paskaidroja, ka AEAS pie viņiem neesot, bet es varot iet uz VASu klubu (vai ne? Man ar smiekli nāk! :velnins: ). Es jau ar piezvanīju, bet tur otrā galā atskanēja ļoti apjukusi balss, kas sāka štukot, kā no manis civilizēti tikt vaļā. Kopīgi nonācām pie slēdziena, ka, ja gribu kaut ko bīdīt iekš LKF, tad īstā vieta būtu pie „krievu” šķirnēm. Tā nu mēs iestājāmies klubā RUSGUARD (te paskaidrošu, ka Žube bija pirmais AAS, kas tika pieņemts LKFā. Rakstījām iesniegumus, mūs trakoti vērtēja, bet viss beidzās mums labvēlīgi. Ja būtu mēģinājuši to pašu izdarīt pāris mēnešus vēlāk, tad nekas nesanāktu, jo LKF ieviesa aizliegumu uz neFCI suņu pieņemšanu). Protams, ja jau esam klubā, tad jau arī uz izstādēm jāiet. Pēc pāris mēģinājumiem un aprakstiem no sērijas „jautra, lecīga (прыгучая) kuce”, kam sekoja novērtējums labi vai teicami bez vietas, es sapratu, ka ne tas ir AAS, ne man to vajag. Nu, sapratne un reāla rīcība ir divas dažādas lietas. Turpināju pabalstīt klubu un iet uz izstādēm. Nu jau bijām pāris tādi pabērni, kas „sīvi” savā starpā konkurēja. Pēc vienas šādas izstādes man apskrējās dūša. Paņēmu pudeli vīna, aizbraucu mājās, pusi pudeles iztukšoju un zvanīju audzētājai, ar kuru bija izveidojušās draudzīgas attiecības, uz Krieviju. Pēc īsas sarunas un bilžu atsūtīšanas izvēlējos Sīku (te ir īstais brīdis, lai pieminētu teicienu „nav ļaunuma bez labuma” - nebūtu viss tik bezcerīgi ar Žubi, nebūtu es tik spontāni izvēlējusies SAVU SUNI. SAVU SUNI, jo otra tāda uz pasaules nav, tas ir mans personīgais suņu suns. Suņu kings, ja jums tā labpatīkas). Piedāvājumā bija divi smuki puikas, viens Sīks, otrs lielāka auguma, it kā glītāks, bet ne mans. Nezinu, var jau būt, ka tās tikai manas iedomas, bet man ir sajūta, ka tas bija liktenis, jo Sīka brāļuks pēc divām nedēļām pie jaunajiem saimniekiem apēda kaut kādu indi un aizgāja uz citiem medību laukiem. :( Tā kā nedaudz ticu liktenim, tad pieņemu, ka pie manis ar viņu būtu noticis līdzīgi. Ja ne noindējies, tad zem mašīnas pakļuvis, ja ne zem mašīnas, tad vēl kaut kas būtu atgadījies. Es, ja godīgi, pati nesaprotu, kāpēc izvēlējos Sīku, jo tīri vizuāli man Jandeks patika labāk. Pēc rakstura spriest nevarēju, jo pirku suni pēc foto. Lai vai kā, uzskatu, ka savā izvēlē nekļūdījos.
Tā nu visu sarunājām, noskaidroju, kādi papīri vajadzīgi, sāku kārtot vīzas, bet pēc mēneša jau sēdējām autobusā uz Maskavu. Brauciens bija neaprakstāmi ekstrēms – ja kāds kādreiz ir braucis ar autobusu uz Maskavu, viņš mani sapratīs!!! Cienītajam nekas, viņš kā pēc LV šķērsošanas atlūza, tā gandrīz līdz pašai Mskavai, bet man, kura nevar pagulēt autobusos, svešās mājās, telpās, kur ir vēl citi ļauži utt. tas bija īstens murgs. Nu, zīmējam ainu – nakts, piķa melna tumsa, autobuss nesas ar 135km ātrumu. Ceļi Krievijā ir tieši tādi, kādus tos apraksta. Vienas bedres. Ja vēl pagadās augšas-lejas (uzkalniņi) + bedres, ūūū, īsts ekstrēmista kaifs! Nu, lūk, tā nu es iekrampējusies priekšējā krēsla atzveltnē ar šausmām vēroju, kā mēs lēkājam (jā, tieši tā notiek, ja lielais pasažieru autobuss ar 135km lielu ātrumu nesas pa bedrainu, paugurainu ceļu!) no vienas bedres otrā. Šī bija viena no mana mūža garākajām naktīm, bet tā kā esmu šeit un rakstu, tad jau laikam viss beidzās labi. ;)
No rīta ap 8:00 iebraucām Maskavā, kur mūs apturēja milicis, kurš bija sašutis par to, ka autobuss nesas pa pilsētas ielām ar 90km/h (nu, jāatzīmē, ka ielas gan tur ir kudi platākas kā pie mums, bet ātrumu tas nemaina, pilsēta tomēr). Visuzjautrinošākais bija šoferīša paskaidrojums, ka viņš ir braucis tik ātri, lai iekļautos plūsmā. (Svētdienas dienā? 8:00 no rīta? Ka tik ne tā! :koslene: ). Taču viss beidzās labi, pēc mūsu šoferīša materiālā pabalsta izsniegšanas lielās kaimiņvalsts ceļu kārtības sargam veiksmīgi tikām līdz Rīgas stacijai, kur mūs jau gaidīja audzētājas vīrs. :ludzu: Pazīšanās zīme… Viens īru vilku suns? ( © Gilroy) Nē! Gari, gaiši mati. Es gan Olgai pirms tam teicu, ka mazums, kam gari, gaiši mati, bet viņa atbildēja, ka mēs nesajaukšot, un tā arī bija! Gari mati to arī nozīmē – blondu zirgasti līdz jostas vietai! Kad bijām apsveicinājušies, izmānījuši no autobusa milzonīgo būri kucika pārvešanai (starp citu, paldies Annai ar dogiem par izpalīdzēšanu ;) ), varējām doties ceļā. Pilnai laimei un kolorītam mūs neveda ne ar Volvo, ne WV, bet gan ar Ņiva džipu. Meitenes un zēni, esmu laimīga, ka man izdevās izbaudīt šo prieku (mašīnīte pēc pāris mēnešiem tika nomainīta pret citu, mūsdienīgāku un rietumnieciskāku). Ja neskaita ne pārāk ērtos sēdekļus un jebkādu ekstru trūkumu, tas bija kaut kas! (Vēlāk sapratīsiet, kāpēc).
Pēc aptuveni stundas brauciena nonācām parastā Maskavas guļamrajonā, kur mūs jau gaidīja silta kafija, brokastis, saklāta gulta (lūk, ko nozīmē izslavētā krievu viesmīlība, ja ņem vērā, ka ar šiem cilvēkiem biju pazīstama vien pāris mēnešus un tikai ar interneta palīdzību) un, protams, Sīks. Tā kā cienītais bija izgulējies pa ceļam, bet es pārāk satraukusies, tad izmantotas tika tikai pirmās divas „fīčas”. Tika noskaidrots, ko vēlamies redzēt, un varējām doties apskatīt pilsētu. Cienītais vēlējās Sarkano laukumu, bet man, kā jau ne pārāk normālam cilvēkam, sapnis bija pabūt slavenajā Ptičķā (putnu/dzīvnieku tirgus). Sākām ar Sarkano laukumu un pilsētas arhitektūru, tad devāmies uz Ptičku. Tā kā jau bija dienas vidus, bet tā tomēr bija Maskava, tad sastrēgumi bija neizbēgami. Un te lieti noderēja vecās Ņivas priekšrocības, jo sastrēgumu taču var apbraukt cauri sētām, tas nekas, ka sētam pa vidu ir kāpnes! Ņiva izbrauc visur! :braucam: :kanepe:
Pēc „putnu tirgus” apmeklējuma (starp citu, ja gadās būt Maskavā un ir brīvs laiks, droši var turp doties. Īpaši, ja patīk iepirkt, apskatīt un apčamdīt visvisādus dzīvniekiem domātus pričendāļus. Tas gan bija pirms vairākiem gadiem, taču cenas un izvēle bija pat ļoti simpātiskas – tur arī sapirkām visu vajadzīgo un nevajadzīgo :tikainesaki: , lai Sīks jaunajās mājās justos gana labi.) devāmies mājās, kur mūs jau gaidīja vakariņas + vīns + ģitāra + pļāpāšana līdz pirmajiem gaiļiem. Tā vakara, manuprāt, lieliskākā atziņa bija – ne visi latvieši ir igauņi! (Paskaidroju – kaut kādu mistisku apsvērumu dēļ Krievijā visu laiku ir ticis kultivēts uzskats, ka lielākie bremzes (piedodiet, ja šo lasa kāds igaunis – nekā personīga! Goda vārds! :sarkstosa: ) ir tieši latvieši. Nu, lūk, pēc jaukās pasēdēšanas vienbalsīgi nonācām pie slēdziena, ka ne visi…)
Protams, vakara pirmajā cēlienā tika izrunāts viss par un ap suņiem. Sīks tika izčamdīts un apskatīts no galvas līdz kājām. Tika doti un uzklausīti derīgi padomi par suņu audzināšanu, pirmo medicīnisko palīdzību, barošanu, skološanu utt. Parakstīti papīri, iziets ārā ar audzētājas suņiem, kuri labprāt nodemonstrēja savas lieliskās paklausības iemaņas utt. Jāatzīst, ka pēc iepriekšējās ne visai veiksmīgās pieredzes ar Žubes pārdevēju, šī šķita kā īsta medusmaize.
Jau nākamajā rītā devāmies atpakaļ uz Rīgas staciju, kur mūs gaidīja „ekstrēmais autobuss”. Pēc šādu tādu formalitāšu nokārtošanas bija pienācis laiks doties ceļā, ko arī darījām. Sīks visu notiekošo uztvēra, kā man likās, kā pašu par sevi saprotamu. Ne viņš smilkstēja, ne pārdzīvoja. Iekārtojās savā būrī un jau pēc pārdesmit minūtēm susēja uz nebēdu. Par viņa eksistenci liecināja vien klusa šņākšana.
Vai nu es biju aizņemta ar mierpilnā Sīka uzmanīšanu, vai arī lielais stress jau bija aiz muguras, vai nu arī šoferītim kāds bija izteicis sabiedrisku „fui!” par ekstrēmo braukšanu, bet atpakaļceļš man vairs nelikās nemaz tik ekstrēms.
Atbraukuši mājās bijām pārsteigti, ka Sīks vēl arvien ir tik mierīgs (daudzas elementāras lietas rada izbrīnu, ja iepriekš ir bijusi pilnīgi cita pieredze, kā šajā gadījumā ar nervozo un mūžam bailīgo Žubi). Iedomājieties paši – tevi kaut kādi cilvēki paņem prom no mammas, ietūcī lielā kastē, kuru ietūcī vēl lielākā kastē (autobusā), n-tās stundas kaut kur ved. Pa vidam mēģina kaut kur tumsā izvest ārā. Tu pretojies, bet tevi tāpat iznes ārā, nakts dzestrumā. Tu neko nedari, jo nesaproti, ko no tevis grib, tad tevi krāmē atpakaļ lielajā kastē, kur tevi jau gaida mazākā kaste. Visu šo laiku tu cieties un nedari „savas darīšanas”, jo kur gan tu pēc tam gulēsi, ja „darīšanas” būs iedarītas mazajā kastē? Un te tevi izceļ ārā, kur spīd saule, putni čivina, tu ieraugi zālīti un nāk „LIELAIS ATVIEGLOJUMS”!!! (Lai mums piedod Nestes darbinieki, kuru zālājā Sīku piemeklēja „lielais atvieglojums” – tie bija spiedīgi apstākļi! - parasti mēs rēķinamies ar citiem). Lai vai kā, ticis līdz mūsu, nu jau arī savām mājām, Sīks pilnā mierā sadeva pa ļockām aristokrātiskajai zemniecei un devās čučēt.
Tā nu mūsu mājās bija iemājojis vēl viens suns kopā ar domu – kas gan var būt labāk par diviem suņiem, ja ne… Pareizi, trīs suņi! Taču tas jau ir nākamais etaps!

Te arī pats suņu suns Sīks

Viena no bildēm, pēc kurām Sīks tika izvēlēts (fonā redzaa "slanevā" Ņiva ;)
Image

Pirmā pastaiga mūsmājās
Image

Te jau mazliet lielāks Sīks
Image

Pirmā kucēnu rozete :1: (ja jūs zinātu, kā es priecājos!!!)
Image

Nu, un te jau liels Sīks
Image


To be continued... ;)
User avatar
aerial
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 293
Joined: 25 Apr 2010, 08:53

Re: Žube, Sīks, Vega, Muša un citi zvēri...

Postby aerial » 01 Sep 2010, 09:00

Paldies, meitenes, jūsu rakstītais iedvesmo - centīsimies arī turpmāk ;)
User avatar
aerial
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 293
Joined: 25 Apr 2010, 08:53

Re: Žube, Sīks, Vega, Muša un citi zvēri...

Postby Zanuks » 01 Sep 2010, 09:02

aerial wrote:Paldies, meitenes, jūsu rakstītais iedvesmo - centīsimies arī turpmāk ;)


nu vot tā, jātaisa vēl viena kafija un jālasa :aptracis:
User avatar
Zanuks
Baby
Baby
 
Posts: 10
Joined: 14 Jan 2010, 11:22

Re: Žube, Sīks, Vega, Muša un citi zvēri...

Postby FANE » 01 Sep 2010, 09:53

Zanuks wrote:
nu vot tā, jātaisa vēl viena kafija un jālasa :aptracis:[/quote]

Es tā arī darīju :jaa:
User avatar
FANE
Champion
Champion
 
Posts: 823
Joined: 14 Jan 2010, 11:26
Location: Jūrmala

Re: Žube, Sīks, Vega, Muša un citi zvēri...

Postby elīna » 01 Sep 2010, 10:27

šis, laikam, būs mans mīļākais blogs!
cilvēkam vajag suni.
User avatar
elīna
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 392
Joined: 13 Jan 2010, 23:16

Re: Žube, Sīks, Vega, Muša un citi zvēri...

Postby Demiana » 01 Sep 2010, 10:40

nav ne uz ielas savākts, ne apdomāti pirkts Šis teksts pa pirmo :par:
ROTVEILERI http://talsenland.jimdo.com/

Image
"В жизни нужно стремиться обгонять не других, а самого себя."
User avatar
Demiana
Veteran
Veteran
 
Posts: 1546
Images: 0
Joined: 13 Jan 2010, 14:45

Re: Žube, Sīks, Vega, Muša un citi zvēri...

Postby Inese A » 01 Sep 2010, 11:12

Ļoti jauki, izlasīju ar lielu interesi, vajadzēja gan ko citu iet darīt, bet nevarēju atrauties :lasu:
http://summersweetdonatella.webs.com
Image
www.nesalsti.lv
User avatar
Inese A
Veteran
Veteran
 
Posts: 1656
Joined: 13 Jan 2010, 14:09
Location: Sigulda

Re: Žube, Sīks, Vega, Muša un citi zvēri...

Postby Anita :) » 01 Sep 2010, 13:48

johaidī, darbi nedadarīti, e-pasti neizlasīti - nav laika, es iesāku Tavu superīgo blogu lasīt! Tiešām fantastika!
Gaidu turpinājumu... ar nepacietību :)
Last edited by Anita :) on 01 Sep 2010, 14:50, edited 1 time in total.
User avatar
Anita :)
Champion
Champion
 
Posts: 685
Joined: 29 Jan 2010, 14:39

Re: Žube, Sīks, Vega, Muša un citi zvēri...

Postby agich » 01 Sep 2010, 14:47

Gaidam turpinājumu! :jaa:
He is your friend, your partner, your defender, your dog. You are his life, his love, his leader. He will be yours, faithful and true, to the last beat of his heart.
User avatar
agich
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 492
Images: 11
Joined: 13 Jan 2010, 13:47
Location: Bolderāja

Re: Žube, Sīks, Vega, Muša un citi zvēri...

Postby aerial » 01 Sep 2010, 16:24

Domājat, ka šis būs stāsts par to, kā tikām pie trešā suņa? Nekā nebija – par visu pēc kārtas, par visiem rindas kārtībā! :koslene: Šis būs stāsts ar krimināliem elementiem :ninja: par to, kā mūsu ģimene tika pie truša Ādolfa, kurš beigās izrādījās Ādolfīte, jeb tautas valodā runājot, trusene.
Te neliela atkāpīte ar paskaidrojumu – cienītajam ir krusttēvs – vīrs kā ozols. Ka bija kā nē, krusttēvs „apsievojās”, iekārtoja ģimenes ligzdiņu un, lai mājās būtu kāda dzīva radība, no lauku kaimiņiem paņēma visparastāko lauku trusi, bet tādu, kuru pat gaļai kaut žēl, jo metienā bija visvārgākais un kuslākais. Te paskaidrojums lēnām pāriet pamatstāstā. Trusis laimīgi bija dzīvojis savos Rīgas apartamentos kādu laiku, bet ne pārāk ilgi, kad cienītā krusttēvs nolēma doties peļņā uz ārzemēm. Tā kā trusi nu nekādi nevar pieskaitīt pie tiem dzīvniekiem, kurus ņem līdzi uz ārzemēm (labi, ja kāds sadūšojas vest līdzi suni vai kaķi), tad trusi „uz pāris mēnešiem” atstāja pie sievas radiem. Pagāja divi gadi, kad cienītā krusttēvs beidzot izbrīvēja laiku brīvdienām, lai apciemotu dzimtās āres. Sievas radi, protams, pāris mēnešus, kas bija ievilkušies uz pāris gadiem, uztvēra negatīvi kopā ar visu Ādolfiņu. Tā nu Ādolfiņš svinīgi ar visu būri un iedzīvi tika nodots krusttēva gādīgajās uz pāris nedēļām atbraukušajās rokās. Tā kā līdzi ņemt Ādolfiņu neviens neplānoja (nu, ir truši, kuriem nav lemts kļūt par pasaules apceļotājiem – tā nu tas ir, un punktsd Ādolfiņš tika aizvests uz mana cienītā vecāku lauku mājām, kur pēc plāna trusītim bija jābauda lauku svaigais gaiss un labumi (Es par to neko nezināju. Ja godīgi, tad vispār par Ādolfiņa eksistenci uzzināju tikai tad, kad šajā stāstā sāka iezagties krimināla rakstura darbības, bet par to pēc brīža.).
Tā kā krusttēvs nebija sen redzēts, arī mēs devāmies uz šī pašām lauku mājām. Tur mūs gaidīja mazliet jau „pazudušā dēla atgriešanos” svinēt sākušie cienītā tēvs un krustēvs (visas saimes dāmas bija kaut kādās savās darīšanās, tādēļ „puiši” bija atļāvušies mazliet atlaist grožus), klāts galds un plaši izklāsti par to, kā gan tajās tālajās zemēs cilvēki dzīvo. Protams, neizpalika arī fotoalbuma atrādīšana. Vārdu pa vārdam saruna nonāca pie Ādolfiņa, kur nu baudīs lauku labumus. Uzprasījos Ādolfiņu apskatīt. Ja jūs zinātu, kāds sašutums un dusmas mani pārņēma, kad ieraudzīju to nabaga radījumu. Ārā vēls rudens, sisina lietus, bet uz vietējo trušu krātiņiem stāv parastais mājas trušu būris (režģis no augšas, plastmasas vanna apakšā). Būrim bija uzlikts kaut kāds skārda gabals (tipa, lai lietus nelīst iekšā), bet tā kā tas nenosedza visu būri un lietus brīžam lija slīpi, tad nabaga Ādolfiņš tupēja tur izmircis un ūdenī līdz… *autiem (tobrīd jau es nezināju, ka viņam tādu nav). Papriecājos par smuko trusi, sāku bīdīt sarunas, ka kā reiz domāju, ka jāpērk trusis, a te šitāda izdevība. Kā visiem zināms, ar bērniem, veciem un slimiem cilvēkiem, kā arī ar iereibušiem pusmūža vīriem strīdēties ir bezjēdzīgi. Protams, krustēva apskurbušais prāts un likumīgā Ādolfiņa saimnieka tiesības neļāva uztvert manu dziļo domu, un vienīgā atbilde bija – nē, laukos lauku labumi, laukos Ādolfiņam būs labāk! Pamēģināju vēl pāris reizes ko bilst, bet bez panākumiem – laukos lauku labumi… Sapratu, ka jāštuko plāns B, un ar steigu! Tā nu gājām atpakaļ uz māju, bet es drudžaini domāju, kā lai to lopu izpestī no neapskaužamās situācijas. Atbilde nāca visai negaidītā veidā - galdā tika celts 0,7l šņabītis (te piebildīšu, ka tā kā nākamā bija darba diena, bet es esmu kārtīga mātes meita un uzcītīga darbiniece, tad līdz tam brīdim niekojos ar tēju un kafiju). Kritiski novērtējusi situāciju, sapratu, ka abi vīri jau tagad ir „burās”, un šo pudeli nepievārēs, taču liels bija mans pārsteigums, kad abi „censoņas” sadomāja piebremzēt, bet tas, savukārt, nozīmēja to, ka ar labu man Ādolfiņu neviens nedos (lieki piebilst, ka es pa brīžam mēģināju pierunāt viņu man uzdāvināt nākamajā dzimšanas dienā, pagājušajā kāzu jubilejā, visādos citādos svētkos, kā arī tāpat vien). Tad nu sapratu, ka nekur man nelikties. Pavilku cienīto malā, pateicu, ka, ja kas viņš mani stieps uz mašīnu, un ķēros vērsim pie ragiem, jeb kā šajā gadījumā – pudelei pie kakliņa. :apdzerusies: (Prozit! Jāpiebilst ven, ka cienītais, kā jau šoferītis, uz visu šo ļembastu skatījās skaidrā un no malas :sarkstosa: ) Un tā arī notika, kā biju plānojusi, neviens vairs „nebremzēja”, jo kā gan tu neiedzersi par atbraucēja, Ādolfiņa, dēla, meitas, sievasmātes utt. veselību? Kad gan diena, gan nelaimīgais 0,7 sliecās uz beigu pusi, abi vīri „pēkšņi” sadomāja atpūsties – mēs ar cienīto pieklājīgi atvadījāmies, pateicāmies par viesmīlību un devāmies prom. Es nekavējos ne mirkli un strauji steberēju uz izejas pusi, pa ceļam savācot maisu ar Ādolfiņa iedzīvi – barības paku, siena maišeli un kaut kādiem vitamīniem. Kad tikām līdz Ādolfiņam, tas nabags sēdēja ūdenī jau līdz celim (nezinu, vai trusim tādi ir no zinātnes viedokļa, bet tā bija tā vieta, kas cilvēkam sauktos celis). Nošausminājos, pateicu cienītajam, lai izlej ūdeni no būra un stiepj uz mašīnu. Viss jau būtu labi, bet mašīna nav diez ko liela. Nu, principā normāla, tikai nav paredzēta vienlaikus pārvadāt salīdzinoši lielu trušu būri, divus paliela auguma suņus un vēl divus cilvēkus komplektā ar pāris maisiem lauku labumu. Taču tajā situācijā, kā arī daudzās situācijās pēc tam, mūsu „bitīte” (Subaru Impreza, kas izskatās pēc sedana un universāļa krustojuma. Nezinu, kā tas modelis saucas. Lai vai kā, kaut kas līdzvērtīgs pēc gabarītiem varētu būt WV Golf. Nu labi, meloju, māāāzliet lielāka par Golfu „bitīte” ir, bet ne pārāk) mani ar savu ietilpību ir pārsteigusi ne pa jokam. Kad liekas, ka tajā vairs neko nevar ielikt, tad izrādās, ka tajā atrodas vieta tādai nieka vienībai kā trušu būris, kam izmērs 130X90cm. Sīkam un Žubei gan nācās pierauties, taču tā kā Ādolfiņš viņos izsauca veselu sajūsmas jūru (es tikai vēl līdz šim brīdim netieku skaidrībā, kāda šī sajūsma bija – kā par iespējamām vakariņām, rotaļlietu vai draugu), tad, manuprāt, viņi pat īpaši nepamanīja, ka tiek ierobežoti telpā.
Kad nonācām mājās, bija jau vēls vakars un es zināmu apsvērumu dēļ ne par ko citu, kā tikai gultu, padomāt nespēju. Nākamajā rītā, ļoti agri, saņēmām zvanu no krusttēva ar jautājumu – vai mēs esam tie, kas nozaga Ādolfiņu, vai arī Ādolfiņu ir nozadzis kāds cits? Ne bez lepnuma paziņojām, ka Ādolfiņu nozagām mēs. Gribēju jau fonā sākt uzstāties, ka, ja tā nebūtu izdarījusi, tad Ādolfiņš būtu iedzīvojies kā minimums plaušu karsonī, bet tad nolēmu, ka tas vairs nav būtiski, jo nu trusis ir siltumā un sausumā, kaut arī bez visiem izslavētajiem lauku labumiem.
Starp citu, šīs sarunas laikā atklājās, ka ne jau aiz ļauna prāta Ādolfiņš netika mums dots, bet gan tādēļ, ka cilvēki ir rūpējušies par mūsu jau tā šauro dzīves platību (vienistabas dzīvoklis, kurā mitinājāmies mēs, kaķis, divi palieli suņu un nu jau arī Ādolfiņš). Par to, kā būtu risinājusies Ādolfiņa dzīve turpmāk, ja mēs nebūtu to nabagu izzaguši, vēsture klusē, bet man ir tādas pamatotas aizdomas, ka Ādolfiņš taptu par gardu ragū – lauki taču – a laukos no trušiem taisa ragū, vai ne? :ragana: Un es jau to visu ļoti labi saprotu un necenšos izzagt no laukiem visus trušus, cūkas, vistas utt. Vienkārši te tā liktenis sakrita.
Tiktāl jau viss būtu forši, bet man nekad iepriekš nebija bijuši truši, ne arī kādi citi grauzēji, ja neskaita kāmi uz pāris dienām ne visai apzinātā vecumā, kaudzi ar no ZOO izglābtām baltajām pelītēm (to nedarīju es, bet gan vecākā māsa) vēl neapzinātākā vecumā un žurku, kura kaut kā veiksmīgi nodzīvoja labu laiku bez īpašas apkopes. Nu ja, bet nu atpakaļ pie trušiem - kā tos kopt, nebija ne mazākās nojausmas. Bet, kam tad ir domāts internets!? Palasīju, sapratu, ka nekā mega sarežģīta tur nav. Šis fakts priecēja, taču galīgi nepriecēja tas, ko ieraudzīju pēc kārtīgākas Ādolfiņa apskates. Nabaga lopiņam bija apmēram 1,5cm gari nagi (kas ir visai savādi, jo kopš tās reizes nagus šim tā arī neesmu griezusi, jo vienkārši nav bijusi tāda vajadzība). Nabags knapi steberēja pa būri, kas nu man likās pārāk mazs un šaurs tādam radījumam, kura vārda brālis bija plānojis iekarot Pasauli. Sapratu, ka nagus pati neapgriezīšu un zvanīju nagu griešanas guru Komatiņam (paskaidroju – Komatiņš (jā, tas pats, kas tepat forumā klīst) griež nagus visiem bez jebkādas aiztures, neatkarīgi no sugas, rases vai ģenētiskās piederības). Kā nu sanāca, kā nē, Komatiņam nesen pie dieviem bija aizgājusi jūras cūka, bet pēc tās palicis liels, skaists un plašs būris, kas tika piedāvāts manam izglābtajam trusim. Tā nu Komatiņš ziepēja sandales un ar visu būri ieradās pie mums raudzībās, kā arī veikt nagu griešanu. Nu, lūk, šajā procesā tad arī atklājās, ka Ādolfiņš nemaz nav Ādolfiņš. Sākumā mēģinājām saukt truseni par Ādolfīti, bet tā kā tā nekādi nereaģēja uz šo vārdu, tad palikām pie absolūti neinteresantā Truša. Īsi, kodolīgi un pēc būtības, tā teikt. ;)

Šis stāsts gan sanāca tāds ne visai sociāli glīts, ja tā var teikt, ņemot vērā krimināla rakstura izdarības, kas paveiktas vainu pastiprinošos apstākļos, taču šajā dzīvē daudzas lietas nav sociāli glītas. Šis stāsts vismaz Trusim beidzās laimīgi, jo nu jau gadus 3-4 kā tas mīt mūsu mājās un jauc suņiem prātus. Īpaši jau Vegai, kura vēl līdz šim brīdim nav sapratusi, kas tas ir – potenciālās vakariņas, rotaļlieta vai draudziņš. Taču gan par Vegu, gan viņas visai īpatnējo raksturu nākamreiz, mans mazais lasītāj :koncha:

Te arī pats ngainais stāsta vaininieks
Image
User avatar
aerial
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 293
Joined: 25 Apr 2010, 08:53

Re: Žube, Sīks, Vega, Muša un citi zvēri...

Postby madja » 01 Sep 2010, 19:55

tas izklausās kā no sērijas "visu tautu proletārieši savienojieties" - es vēl spēju iedomāties kaķa un suņa sadraudzību, bet trusis..vienistabas dzīvoklis...
cepuri nost. no visas sirds.
Image
Image
User avatar
madja
Veteran
Veteran
 
Posts: 1774
Joined: 15 Apr 2010, 14:37
Location: Čiekurkalns

Re: Žube, Sīks, Vega, Muša un citi zvēri...

Postby aerial » 02 Sep 2010, 08:53

Tā kā pārējos zoo iemītniekus esmu ieguvusi tādos veidos, ka īsti pat stāstīt nav ko, tad ielikšu pagaidām tikai bildes.

Nākamā rindas kārtībā ir Vega - šī bilde viņas būtību atspoguļo visspilgtāk :kanepe: Tur nav ne ko pielikt, ne atņemt...
Image

Tālāk sekoja Omīte (ne tādēļ, ka juka un mīļa kā bezzobina vecenīte, bet gan tādēļ, ka nejaka un neganta (bija, kad paņēmām no ielas) kā mazais, sātana apsēstais puisītis filmā Omens :velnins: )
Image

Ok, īsumā, lai būtu skaidra vārda izvēle. Omīte pēc manas krustmātes lūguma kā mazs, nabaga izbadējies un nosalis kaķītis tika novajāta benzīntankā uz Ogres šosejas, kur viņa bija palīdusi zem ledusskapja un nelaida nevienu klāt. Kaut kādā mistiskā veidā Raimondam ir spējas novajāt gandrīz jebkuru dzīvnieku, to viņš izdarīja arī šoreiz.
Kad Omīte tika atvesta mājās, tad tika ievietota karantīnā vannas istabā (vēl joprojām darbība notiek tajā pašā vienistabas dzīvoklī). Kad atvēru būrīti, domāju, ka palikšu bez acīm, jo mazais mincītis ar brēcienu „Kijāāā!” metās man virsū. :paukojas: Labi, ka ar reakciju viss štokos, un man izdevās šo slepkavniecisko mēģinājumu novērst pašā saknē. Dzīvokļa saimnieks laikam bija bijis estēts, jo īrniekiem par prieku bija sagādājis mākslīgo palmu, kuru es vietas trūkuma dēļ biju ielikusi vannas istabā. Mazais, slepkavnieciski noskaņotais mincītis vienā stiepienā uzkāpa tās galotnē un nelabi brēkdams uz mani skatījās vājprātīgām acīm. Sapratu, ka šādu mežonēnu atdot nevienam nevarēšu, un sākās pieradināšanas process (nu jā, lieki piebilst, ka nekur mēs viņu tā arī neatdevām). Pa vairākām stundām dienā sēdēju vannas istabā un runājos ar nabaga dzīvnieciņu, mēģinot pārliecināt, ka ne viss ir tik traki kā izskatās. Pēc kāda mēneša kaķis bija apradis jau tiktāl, ka nolēmām izlaist no piespiedu ieslodzījuma. Te liels paldies aristokrātiskajai zemniecei, jo pretēji tam, ka biju domājusi, ka viņa mazo nolinčos, viņa viņu pieņēma kā savu bērnu par spīti tam, ka bija sterilizēta. :starkism: Tāpat arī dīvainā kārtā pret suņiem Omītei iebildumu nebija nekādu. Lielos vilcienos tā tas arī ir palicis – ar dzīvniekiem lielos draugos, cilvēkus pacieš. Manā gadījumā tas ir ideāls kaķis (esmu vairāk tā kā suņinieks, ne kaķinieks), jo nebāžas virsū vairāk kā man to gribētos.
Nu, lūk, raksturs ir kļuvis ciešams, bet vārds palicis vecais.
User avatar
aerial
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 293
Joined: 25 Apr 2010, 08:53

Re: Žube, Sīks, Vega, Muša un citi zvēri...

Postby aerial » 02 Sep 2010, 08:56

Nu ja, tad sekoja bruņurupucis. Nekad neticiet cilvēkiem, kuri saka, ka atdod bruņurupuci ar visiem piederumiem, ka atliek ikai mīlēt un lutināt!!! Viņi noteikti melo - tā arī bija mūsu gadījumā.

Tadi nu mēs esam
Image

Tā nu mēs dzīvojam (patlaban gan visa daile ir mazliet paplukus, jo daži labi nav estēti, un posta visu nost, bet nu...)
Image

Tā mēs dzīvojām, pirms nonācām ''mājas ZOO'' (vēlreiz - neticiet, kad kāds saka, ka bruņurupuci atdod pilnībā ekipētu!)
Image
User avatar
aerial
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 293
Joined: 25 Apr 2010, 08:53

Next

Return to Blogi un tērzētavas

Who is online

Users browsing this forum: No registered users and 3 guests