Paldies meitenes! Ja jau ir pieprasījums, tad jau būs arī piedāvājums.
Rakstīt man patīk gandrīz tik pat ļoti kā gatavot, galvenais, lai būtu vienlaikus divi faktori, ko minēju jau pašā sākumā, iespējas un iedvesma. Par ko rakstīt jau vienmēr var atcerēties - gadījumi ir daudz un dažādi.
Runājot par vārdiem un smieklīgiem atgadījumiem. Starp citu, man liekas, ka šajā stāstā figurē arī Tu, Anita (vismaz pēc avatara spriežot)
Sīks pie sava vārda ir nogājis garu ceļu. Sākās viss ar to, ka suns vests no Krievijas, pēc papīriem Alta Brava Jastreb - nu, atzīsiet taču, ka latviski īpaši nekādi neizlocīsi. Tities sarunās ar krievvalodīgajiem problēmu nav – tā arī sauc – jasj. Kad atvedām viņu mājās, tad bija izmisums, jo ne uz ko viņš neatsaucās. Atcerējos, ka audzētāja viņu kaut kā sauca, bet kā tieši – ne pa kam. Zvanīt vēls, rakstīt – nav online, nu neko, jādomā pašiem. Atcerējos vien to, ka man radās asociācijas ar vistu saukšanu – tipa „cip, cip”, bet ne gluži tā. Sāku štukot – laikam tak jau „puķa, puķa” . Pamēģināju, jā! Iet tā lieta! Atsaucas lamzaks! Tā nu viņu sāka saukt par Puķu. Piebildīšu vien to, ka beigās izrādījās, ka audzētāja kucēnus bija saukusi „kuķ, kuķ”, bet tas jau vairs nebija svarīgi.
Nu un te seko divi jautri atgadījumi saistībā ar šo „vārdu”. Pirmais atgadījās ar manu omīti, kad aptuveni gada vecumā nolēmām aizbraukt apciemot audzētāju uz Maskavu + paskatīties, varbūt noslēgt Krievijas jauno čempionu. Pirms braukšanas devāmies apciemot omīti. Sēžam, dzeram kafiju, ēdam pīrādziņus, kad omīte pilnā nopietnībā jautā - a kā jūs to suni tajā Krievijā sauksiet? Es mazliet samulsu, bet saku, ka par Puķu. Tad omīte vēl nopietnākā balsī saka – bet, vai tas ir prātīgi? Viņiem tak prezidents Putins, ka jūs kaut kur nesavāc un neieliek aiz restēm.
Lieki teikt, ka man sākās histēriska smieklu lēkme, jo no tāda aspekta šo Sīka vārdu nebiju aplūkojusi. Omīte tika nomierināta ar argumentu, ka tik traki jau nav, ka tieši labāk, jo kurš gan prezidenta vārda brālim atļausies nedot labas vietas izstādē?
Otrs gadījums bija apmācībās Kleistu mežā. Visu laiku mācījāmies pie Sčerbina, bet tā kā bija jaunā grupa savākta, a šiem pirmā nodarbība, tad tie, kas bija vairāk vai mazāk šo to apguvuši, tika nodoti gādīgajās palīga rokās (un man liekas, ka šis palīgs kā reiz bija Anita
). Nostādīja mūs līnijā, deva kaut kādus uzdevumus, kas pēc kārtas jāpilda (ka tik ne aportēšana), kad instruktora palīgs saka – puisi ar suni Ziediņu, soli uz priekšu.
Es stāvu maliņā un domāju – kurš idiots suni ir nosaucis par Ziediņu!?
Neviens no rindas neatsaucas, aplīgs saka jau uzstājīgāk – puisis ar suni Ziediņu, soli uz priekšu. Visi sāk skatīties pa malām, kurš gan ir tas idiots, kas tā suni nolamājis? Palīgs - Jā, jā, jūs, kas stāvat blakus aziātam ar Austrumeiropas aitu suni.
Kad man pieleca, es kādu pusstundu iekšēji raustījos krampjos! Puķa – Puķīte – Ziediņš – viss ir skaidrs kā 2X2! Lūk, gadās arī tā.
A par to kā Sīks kļuva par Sīku, nemaz ij neatceros. Man liekas, ka tas saistīts ar to, ka kādreiz sensenos laikos viņš bija mazāks par Žubi, bet varbūt es maldos. Lai vai kā – atkarībā no situācijas un vēlamā rezultāta tiek izmantoti abi šie vārdi, uz kuriem Sīks lieliski atsaucas. Un, par spīti pieņēmumam, ka daudzi vārdi jauc sunim galvu, varu apgalvot, ka tā nebūt nav. Vismaz maniem daudzvārdu suņiem noteikti nē!
Posted: 02 Sep 2010, 09:00
.
), šnauceri! 
, bet par tiem daudzajiem vārdiem taisnība, mūsējiem ir vismaz 4-5 kļičkas(visām dzīves situācijām) un visas strādā.
Kā jau minēju, es stāvēju maliņā, un ķiķināju, bet suni mācīja Raimonds. 
es vēl arī esmu slinka uz gargabalu lasīšanu neatejot no kases, tad nu tagad, izlasot šito visu neatejot no kases, domāju, kāpēc Tu velnsparāvis neraksti grāmatas?! 
Bet, lai vai kā paldies