Tad nu īsumā centīšos pastāstīt par dzīvniekiem kas man bijuši un ir.Suņi mūsmājās ir bijuši vienmēr, pie tam ne viens vien, bet pārsvarā 2-3 vienlaikus, vienubrīd pat bija četri.
Taču tie visi (ar vienu izņēmumu) principā bija pagalma, nevis ģimenes suņi, kas pildija zvaniņa/sarga funkciju. Mazliet par to izņēmuma gadijumu. Viņu gan diemžēl es esmu redzējusi tikai uz bildēm, jo suns gāja bojā neilgi pirms manas dzimšanas. Tas bija no dienesta suņu audzētavas ņemts AAS. Viņš arī vēl bija ļoti jauns kad no viņa nācās šķirties, bet visiem par viņu palikušas tikai tās labākās atmiņas.
Viss mainijās 1999. gada janvārī... Vecmamma laukos bija nolēmusi paņemt kārtīgu(tobrīd bija tikai pārītis augumā nelielu suneļu) suni un tā nu sagadijās, ka vienam tēta paziņam kucītei bija piedzimuši kuciki. Mamma ar tēti aizbrauca pie viņiem ciemos un vakarā mājās atgriezās ar mazu melnu kamoliņu, viņam tobrīd bija apmēram pusotrs mēnesītis, pavisam bebis vēl, tika nolemts, ka kamēr saņems visas nepieciešamās potes, tikmēr padzīvosies pie mums un tikai tad tiks vests uz laukiem. Bet cik tad nu ilgi kucēns bez vārdiņa staigās, lai arī viņš nebija paredzēts paturēšanai sev, sākām domāt viņam vārdiņu, neatceros gan vairs kurš to izdomāja, bet nosaukts viņš tika par Karo. Laiks pagāja ātri, kucēns nu jau bija paaudzies un visas nepieciešamās potes saņēms, taču bija problēma, visi kucēnam jau bija pieķērušies, vecāki gan sākumā neko neteica, bet bija jau manāms, ka arī viņiem negribas mazo nekur vest prom, tad nu ar bračku sākām viņus apstrādāt, solijām, ka paši aiz viņa visu vāksim utt. Un viņi protams piekrita, Karo palika pie mums.
No pašas bērnības bilžu diemžēl nav, bet te viņam apmēram 5-6mēn.
Kamēr bija mazs, tikmēr viss bija forši un labi, bet - auga buciņš un līdz ar viņu ari radziņi. Puisietis bija ar ļoti šerpu raksturu, dominants un kā vēlāk izrādijās arī ar psihi viss nebija gluži kārtībā. Mēs visi viņu protams ļoti mīlējām neskatoties uz visiem visiem viņa gļukiem, jo ja neskaita agresijas brīžus, tad viņš bija ļoti foršs ģimenes suns. Diemžēl ilgs mūžs viņam nebija lemts, apmēram trīs gadu vecumā viņš lecot neveiksmīgi nokrita un saspieda mugurkaula skriemeli kā rezultātā notika pakaļkāju paralīze. Vairāk kā gadu mēs nomocijām viņu un nomocijāmies arī paši mēģinot viņu dabūt atkal uz kājām, tika uztaisīta arī operācija pēc kuras viņam itkā jau sāka palikt labāk, bet tad viņš nokrita vēlreiz un tad jau vairs ceribu praktiski nebija, ka viņš staigās. Tas priekš visiem bija ļoti smags brīdis, bet tika nolemts viņu vairs nemocīt.
Man paveicās, neviens neiebilda, likās pat, ka visi ir priecīgi, ka mājās atkal ir kāda dzīvībiņa. Lai arī ne suns, bet tomēr savu daļu prieka un jautrības mājās ienes. Kaķuks bija ļoti ļoti mīļš un 
Atnākot mājās esmu ļoti pārsteigta, jo pretī man veļās liels pūkains lācis, daudz lielāks kā biju gaidijusi. 
Sākumā norakstiju to visu uz jaunības dullumu, nu maziņš tomēr, dauzīties vēl gribās. kakēns auga, bet mierīgāks diemžēl nepalika gan, klūva tikai vēl sliktāk. Bieži vien naktī modos no tā, ka kaķis ieķēries man kājā un no visa spēka kož. Visām nejaucībām un košanas uzbrukumiem klāt nāca arī špricēšanās un čurāšana pa stūriem. 
Kaķim jau gandrīz gads, viņa kontā vairāki sadīrāti aizkari, nodīrāti dīvāna stūri, vairākās vietās saplēstas tapetes, nomīztas vairākas segas un aizkari.
). Es tieši sēžu te, lasu tik daudz interesantus blogus un domāju - cik vienreizēji, ka cilvēki ko tādu dara... man ir tik interesanti. Jā, atšķiras rakstīšanas stili (kas arī ir interesanti), bet galvenais jau ir tas dzīves stāsts, kas tiek pasniegts atbilstoši rakstītāja raksturam 
