Mūsmāju suņiem ir ne tikai ļoti dažādi temperamenti un raksturi, bet arī pilnīgi atšķirīga attieksme pret fotogrāfēšanos.
Argo šis process nez kapēc nenormāli riebjas, ja viņam ar fotoaparātu nāk klāt, tad viņš uzreiz iet prom un mēģina ielīst kaut kur krūmos, ja mēģināsi viņu speciāli nosēdināt/noguldīt, lai šis papozē, tad ieskries istabā un noslēpsies zem galda. Ārpus pagalma viņu vispār nav vērts fočēt, jo tad viņš to vien dara kā visur un uz visa čurā, sakoncentrēt uzmanību uz jebko citu ir diezgan grūti.
Hēra savukārt ieraugot aparātu sāk lēkāt man apkārt, jo viņai acīmredzot foķuks asociējas ar pastaigām un suņu tusiņiem. Bet nu pozēt viņai arī viennozīmīgi patīk, jo šī vienmēr cenšas pielīst priekšā objektīvam un ielīst kadrā.
Takā šodien bija ļoti saulaina un jauka diena, tad nolēmu, ka vajag beidzot uztaisīt kādu jaunu bildi ar Argo. Kamēr šis vāļājās saulītē un vēroja vārnas kuras viņu kaitinādamas ķērca un lidinājās no viena pagalma stūra uz citu, paņēmu aparātu un devos viņu fočēt, bet kas tev deva, Hēra protams uzreiz ir klāt un tiklīdz es pietupjos šī uzreiz nostājas priekšā. Nācās viņu visu laiku gaiņāt prom, lai varētu vismaz kaut ko nofotogrāfēt, par normālām bildēm nevar būt ne runas, ja Hēra pa pagalmu ganās, nākošreiz kad izdomāšu fotogrāfēt Arguci, laikam Hēra būs jāsloga istabā.
He is your friend, your partner, your defender, your dog. You are his life, his love, his leader. He will be yours, faithful and true, to the last beat of his heart.