Esam atgriezušies mājās.
Esmu mazliet vīlusies, taču priecīga. Vīlusies par to, ka Sāra baidījās iet ringā, lai gan zina visu kas jādara izstādē, taču priecīga par to, ka Sāra godam stāvēja un saņēma very good vērtējumu.
Viss sākas ar to, ka netikām iekšā izstādes ēkā, jo Sāra neparko negribēja iet iekšā. Mēģinājām mazliet vēlāk otro piegājienu, bet atkal nekā, taču mūsu pūles redzēja kāda sieviete, kura palūdza savam vīram ievilkt suni iekšā. Iekšā tiekot atrodam vietu kur apmesties un suns tur sāk nomierināties un viss kārtībā, līdz brīdim, kad jātiek uz otru ēkas galu, kur ir mūsu rings. Uz turieni atkal velkam, stumjam, ceļas un vēl visādi mēģinam iekustināt Sāru un tad tas izdevās un tikām līdz ringam. Pie ringa bija jāpagaida mazliet un tikmēr Sāra noguļas, bet kad jāiet ringā atkal man viņa ir jāvelk. Nu tad sanāca ievilkt suni ringā un dažus soļus paiet, bet tūlīt jāsāk jau skriet un nekā, atkal varu vilkt suni. Taču tad pateicoties Janai apliku tur pat uz vietas, jo bija pašai liels uztraukums un neiedomājos palikt tur kur esmu. Tiesnese atnāca apskatīja suni un novērtēja visu kā very good. Tā nu mēs ieguvām rozeti, diplomu un aprakstu. Ar mums ringā reizē gāja vēl viens Vidusāzijas aitu suns. Tā nu tikusi ārā no ringa, sapratu, ka tā tik bija cīņa ar Sāru.
Taču tā bija Sāras pirmā izstāde iekštelpās un es viņu saprotu, jo telpas mazas, bet cilvēki un suņi ka mudž.
Atpakaļceļā apstājāmies pie jūras un nogājām apstīties ko Sāra saka par jūru. Pirmo reizi un tik droši gāja klāt ūdenim, ka prieks. Iebrida ar priekšķepām ūdenī un saprata, ka ir par aukstu.
Bildes no ringa ir tikai dažas, bet vienu ieskatam ielikšu.
Mūsu balviņas.
Pie jūras.
Kā tad bez bildes, kur galvenā varone pati ar savu rozeti.