Keliņas dēļ jāieliek atskaite arī te, lai gan man ieslēgusies kaut kāda dīvaina reakcija un vispār negribas par to runāt. Tātad, svētdien OB sacensībās, kas notika Grobiņā, Keliņa nostartēja lieliski, savāca 280 punktus un dabūja teicami. Tas ir tas, uz ko gājām trīs gadus, piedaloties 16 sacensībās OB-2 klasē. Un es laikam tik dziļi biju noglabājusi šo cerību, ka tas reiz notiks, ka manī vispār nav nekādu emociju. Tas ir "pārgribēts", ir bijis tik daudz vilšanos, mazu sirds drebulīšu, ka varbūt šoreiz un atkal čušš, ka manas smadzenes ir izslēgušas spēju priecāties, kad nu tas reiz ir noticis. Bet miers gan ir iestājies - mēs savu mūža uzdevumu esam izpildījušas, man vairs nav sajūtas, ka kaut kas vēl obligāti jāsasniedz. Ir sajūta, ka beidzot līdz galam esmu pierādījusi pirmkārt sev, ka mēs to varam, ka bija vērts nepadoties un neatmest visam ar roku. Protams, mācīsimies tālāk, startēsim trijniekā, bet manās acīs vairs nav nekādas nozīmes tam, vai viņa savāks pakāpi arī tur, vai kādreiz kādu godalgotu vietu dabūs - ja tā būs, forši, ja ne - ne. Šonedēļ netrenējamies, atpūšamies un atjēdzamies un tad atkal mierīgi dzīvosim tālāk. Un beidzot patiešām pilnīgi mierīgi
Vēl viena bilde no otrās klases apbalvošanas, lai varētu atzīmēt savu prieku par
Elizabeti un Dārtu. Pavasars ir bijis grūtas cīņas pilns un te nu ir rezultāts, apsveicu ar kvalifikāciju un, galvenais, labu iekšējo sajūtu
Es tai bildē nedziedu, es saku, ka kādu purniņu Dieviņš iedevis, ar tādu jādzīvo, man tur pārmeta, ka ne tāda sejas izteiksme esot
.
Vēl viens apsveikums
Elizabetei ar Ritmy par 2.vietu un manām čaklajām skolniecēm
madjai un Bertai, kas sīvā konkurencē nacionālajā klasē izcīnīja 3.vietu. Trenera gandarījums ir savādāks, bet pasaku godīgi, ka ļoti patīkams
Habītis arī startēja... ļoti slikti, lai neteiktu godīgi, ka izcili s***gi
. Viņai bija ļoti karsti (man arī) un vispār kaut kas man šobrīd globāli nepatīk. Atkal jāšaho tālāk un jādomā, kā rāpties uz priekšu.
Te bilde pirms starta, kurā es jau saprotu, ka ziepes būs, jo man blakus ir tikai suņa fiziskais ķermenītis, viņas pašas tur vispār nav...
Kā vienmēr, ļoti labi izskatāmies no mugurpuses
Un vēl viena bilde ar Keli izturību:
Bilde ar stāstu - to, ka mums varētu būt teicami, es nezināju, bet nojauta, ka starts ir labs, protams, bija. Izturības pēdējās un, kamēr stāvēju aiz būdiņas, čuķ ne murgi rādījās, ka Keli varētu piecelties un, piemēram, piečurāt ringu vai ko tādu izdarīt, lai uzliktu mīksto visiem teicami un manām kaut kur dziļi iebāztajām izjūtām... Tā nu bezgala garās divas minūtes mīņājos, kad laiks beidzās, eju laukā gar stūri un ārprātīgās šausmās ieraugu, ka guļ Keli un viņai ir ausis uz augšu
. Pieņemu, ka to sekundi, kamēr sapratu, ka tas ir rīzens, nevis Keli, mana sejas izteiksme varēja pretendēt uz apstiprināšanu šausmu filmu galvenā varoņa lomai
.
Kaut kā tā, patiesībā viens dzīves posms atkal ir noslēdzies. Tikai es to laikam vēl īsti neapzinos. Jāpiestrādā
.