Imagine wrote:Te nav svarīga tik daudz šķirne kā konkrētais indivīds, temperamenta tips un īpašības, kas viņam piemīt. .
izvērtēt sava suņa rakstura nianses kļūst daudz vieglāk, kad paņem vēl vienu un beidzot ir ar ko salīdzināt
nezinīte wrote:Ā nu labi, tad es nocietināšu sirdi.
Apbrīnoju, kā citiem tas viegli izdodas. Bet es centīšos.
mūsmājās barošana no galda ilgu laiku bija tabu, bet tomēr pēc laika šo mainīju. ne ikdienai, bet dažreiz. un ja mums sanāk kopā ar suņiem būt publiskā piknikā, dārza ballītē, ciemos utt., es ierādu saviem suņiem, ka šī ir tā reize, kad dalos ar viņiem ēdienā - ko es iegūstu? divus paklausīgus eņģelīšus, kas sēž pie manis, nemēģina aizbēgt uz mežu, darīt blēņas vai izdiedelēt ēdienu no cilvēkiem, kas nezin noteikumus. labs maiņas darījums
ikdienā tad suņi dzīvojas zem galda, kāmēr ēdam, ja man tas traucē, aizsūtu vietā. tas nav nekāds apgrūtinājums.
pixy wrote: madja wrote:darbs, ko pixy ir ielikusi iekš Keli, parastajam mirstīgajam vispār nav sasniedzams
, pie tam es sevi tagad arī pieskaitu pie tiem parastajiem mirstīgajiem - neticu, ka otrreiz spētu tam iziet cauri
.
man vecākais suns arī ir cietais rieksts - neatkarīgs, ar savu galvu, absolūti neieinteresēts sadarbībā ar mani (precīzāk ieienteresēts tikai ja pašam tā gribas). tāpēc brīnos, kā pēc pieredzes ar šādu īru terjeru tomēr paņēmu vēlvienu, kurš pēcāk izrādījās ļoti savādāks. mēs esam iemācījušies dažādas komandas, trikus, pamata paklausība viņam ir ļoti labi izprotama, bet lielākā bēda ir tā, ka šo suni tik pat kā nekur nevar atlaist no pavadas, un 100% zinu, ka viņš man paklausīs tikai tad, ja pats gribēs vai arī zinās, ka nepaklausībai būs ļoti nepatīkamas tūlītējas sekas. un tomēr viņš ir fantastiks, mīļš, sadzīvē uzticams un ļoti lojāls suns, tomēr godīgi sakot ceru, ka neviens no nākošajiem suņiem nenāks ar šādu wild - nepieradināmu raksturu.
man ir pieredze ar kaķi. Pašā sākumā devām arī kaut ko no sava šķīvja apēst. Un priecājāmies par to, ka kaķītis apēd šo vai to. Bet tad vienā dienā, kad kaķis bija uzkāpis uz galda un sāka šiverēt pa manu šķīvi (tas gan nebija pie virtuves pusdiengalda), mēs sapratām, ka nekāda ēšana no mūsu šķīvjiem mūsu mājā vis nebūs. Un viss. Kaķene izauga un viņai absolūti neinteresē tas, ko ēdam mēs. Nu labi, ne gluži. Dažreiz, ja tur ir kaut kas īpašs, piemēram lasītis vai žāvēta gaļiņa, tad labprāt ar to panašķotos, ja šķīvis tiktu atstāts uz galda. Bet citādāk varam mierīgi atstāt ēdamo uz galda un zinam, ka kaķis to neaiztiks. Viņai ir savs šķīvītis un sava vieta, kur un kā prasīt no mums ēdamo. Ideāls kaķis. 
.
Jā, nu vispār šķirnes raksturojumā parasti raksta, ka francūžiem mīlestība iet caur vēderu. Un es nevaru teikt, ka manējai tā nav, bet problēmas izraisa situācijas, kurās ir kaut kas interesantāks, neikdienišķāks. Tad viņai motivācija uz ēdienu nav pietiekama, lai novērstu viņas uzmanību no interesējošā objekta. 
.
) atsūtīja - veselu pamācību, ko studēt. Un tad tik uz priekšu. 
Un vēl otrs, ko gribu no suņa - pilnīgi klasisku suņa izskatu.