Vakar apritēja mēnesis, kopš Aļaska ir pie mums un trešdien viņa būs jau deviņus mēnešus veca. Lielākais sasniegums manās acīs ir viņas ikdienas blakus iešana. Tas saprotams nav kā sportā, ar 100% acu kontaktu un man viņai ļoti bieži ir jāatgādina, ka jā, vēl joprojām tev jāiet blakus. Viņas uzmanību novērš viss, bet viņa nemēdz atslēgties pavisam, turpina dzirdēt. Tā nu piektdien gājām staigāt ar draudzeni un viņas suneni, daļa mūsu maršruta bija pa nomaļa ceļa malu. Tagad palepošos, ka ABI suņi gāja blakus bez pavadām - gar mašīnām, cilvēkiem un velosipēdistiem.
Iemetīšu arī ēnas pusi - mums vēl joprojām ir ļoti lielas problēmas paiet garām suņiem. Viņai tik vājprātīgi gribas spēlēties, ka tas bieži vien rezultējas mežonīgos lēcienos, salto un jebkādā histērijā. Vienreiz man bija sarautas rokas un pašai teju histērija, jo tam visam pa vidu vēl bija bariņš sajūsmā spiedzoši bērni. Un kamēr tētukam jātur pašam savs neaudzinātais zvērs, tikmēr viņa knapi staigājošais pokemons spiegdams tuntulē mūsu virzienā.
Nepalīdz arī visi tie cilvēki, kas laiž savus suņus iepazīties, jo Aļaska tak grib spēlēties. Tiklīdz viņa pie tā suņa ir tikusi ir miers - klausās, ir savācama un kontrolējama.
Mūsu otrā lielākā problēma ir mana priekšnieka neaudzinātais borders, kas vazājas kur deguns rāda un viņu necieš teju viss ciemats. Cik gan jauki, kad svešs suns piedirš tavu pagalmu, biedē bērnus vai vēl labāk - kož pastniekam. Tas protams ir izcils piemērs ar darba suni, kā bērnu mantiņu. Mana problēma tajā ir tas, ka viņš ved prom arī Aļasku. Vienā brīdī redzu, ka abi spēlējas, otrā viņš jau viņu aizvedīs uz kaimiņu īpašumu vai vēl labāk - ārā uz ielas. Man burtiski nagi niez viņu no tilta iemest Reinā
Visā visumā jau tas nozīmē vien to, ka man ir jāstrādā un jāstrādā ar Aļasku vairāk. Un viņa, diemžēl, šobrīd nevar visu manu darba laiku brīvi atrasties pagalmā, jo īpaši, kad ārā ir borders.
Vienu brīdi viņai vēl likās dikti jautri izskriet no pagalma tiklīdz atraisās vārti. Pēc tam vēl jautrāk lēkāt kā mērkaķim zoomijos pa ielu un nenākt pie manis, kad saucu. Tad no gaisa krita lidojošās slotas un vispār jau, kad mammai sāka parādīties pilnas kabatas ar našķīšiem, tad mukšana un ālēšanās no repertuāra pazuda nekavējoties.
No tā aspekta priecājos, ka viņa ir tāda rīļa - viņa perfekti strādās arī uz low carb zirgu barību un - nom nom - siena granulas tak arī ir tiiiik gardas.
Tam protams ir arī nopietna ēnas pusē, jo viņa stallī rij visu - sūdus, zāli un zirga sakožļātu un izspļautu sienu - lielākā delikatese. Attiecīgi viņa no rītiem paēd un pēcpusdienās kakā - kā zirgs.
Ne par audzināšanas tēmu, bet madāma ir tikusi pie meiteņu infekcijas, tā nu mums nedēļa ar antibiotikām un pretiekaisuma zālēm.
Tā nu mūsu pirmais mēnesis ir pagājis, daudz ko esam iemācījušies un vispār - vēl jau daudz ir ko stāstīt. Bet saimniecei (kā vienmēr nav laika) nu jādodas vingrot un samīļot mazo sardeli.