Pixy. Suņu stāsti.

Blogs and Chats

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 05 Feb 2011, 11:15

Es rūpējos par lasītāju darba ražīgumu :medos: . Visār jau man nav tie stāsti simtos, jāuztur tak intriga, ja katru dienu rakstīšu, man ātri izbeigsies.. Vēl joprojām spēkā piedāvājums - drīkst (pat būtu vēlams) gan komentēt, gan pievienoties ar saviem suņu stāstiem (vai kaķu, vai zirgu vai kraukļu utt.)
Šodien brīvdiena, varu droši vēl vienu stāstu uzrakstīt, nebaidoties pavisam sagraut Latvijas ekonomiku :hih:
Lācenīte.
Tas bija 1997.g. novembris. Laiks bija izcili pretīgs, mitrs, sniegs jau pabiezs sasnidzis, bet kūstošs ar milzu lāmām pa vidu. Bijām atbraukuši uz laukiem pēdējos darbus apdarīt, nekurinātā māja arī tāda drēgna un izdzisusi, vārdu sakot ļoti rosinoši. Bet nu pa āru tomēr labāk. Jau no rīta izdzirdu, ka mežā kāds kliedz. Tāda ļoti dīvaina skaņa tā bija, ka galīgi nevarēja noteikt tās izcelsmi - vairāk tā kā sliecāmies domāt, ka tas ir kāds putns. Pa dienu šī skaņa arvien izmisīgāk ausīs griezās, beigās neizturēju, ņēmu suni un bridām uz mežu meklēt skaņas avotu. Biju gandrīz pārliecināta, ka tas ir kāds ievainots vai kaut kur sapinies putns. Sniegs tā drusku zem ceļgala, Snorke lēkšoja, es bridu pakaļ. Iebridām mežā un devāmies pa stigu skaņas virzienā. Pēc kvartāla likās, ka jāgriežas pa labi. Bridām tālāk. Skaņa jau pavisam tuvu, bet tad, protams, kliedzējs apklust. Kas tā mājas dzīvniekiem pa modi, apklust tad, kad glābējs jau tuvumā, nezinu, laikam piesardzība, kas mantota no savvaļas senčiem. Pabridām vēl uz priekšu, kreisajā pusē tāds pusaizaudzis izcirtums ar milzu ūdens pleķiem. Pagrozījos, sapratu, ka praktiski esmu vietā, no kurienes skaņa nāk, bet neko nevaru ieraudzīt. Te pēkšņi Snorke sāk neganti ostīties un metas izcirtumā, es pakaļ, un ko ieraugu - viņai pretī lāčo sunītis :soks: . Pirmajā brīdī pa gabalu likās, ka taksis, jo, loģiski, ka pirmā doma bija, ka kāds medību suns. Tomēr, kad suņuks piebrida tuvāk, sapratu, ka esmu kļūdījusies - tas bija kucēns!!! Kā pēc tam novērtējām, 2-3mēnešus veca melna paliela auguma suņumeitene. Šoks bija neiedomājams - vienīgais izskaidrojums, kā viņa tur varēja nokļūt ir, ka "cilvēki" nebija noslinkojuši un ieveduši viņu pa meža ceļu apmēram 3km iekšā mežā un tad palaiduši, lai iet kur acis rāda... Suņuks piebrida man klāt, pacēlu opā un viņa jau pēc minūtes bija saldi aizmigusi - tā teikt, kliedzot pilnā balsī esmu sevi izglābusi, tagad tava kārta... Tā kā viņa kliedza jau no rīta, iespējams, bija pavadījusi nakti slapjajā, sniegainajā mežā.
Kad aizstiepu mājā (beigās knapi vilkos, suns ap 5-6kg, aizmidzis, ļengans un sniegā katrs solis kā purvā...), pabužināju un ko es tur ieraudzīju :shokets: -tādu blusu kvantumu nekad dzīvē nebiju redzējusi un ceru, ka vairs neieraudzīšu. Praktiski ādiņa vispār nebija redzama, tikai melns, mudžošs blusājs. Tā kā bijām tikai uz dienu atbraukuši, te neko pasākt nevarēja, bija jātiek līdz Rīgai. Sagrabināju drusku biezpiena, nekā prātīga, ko ēst iedot jau ar šai mājā nebija, un visu atlikušo dienu meitene gulēja, tikai ik pa minūtei nenormāli kasījās. Gulēja arī divos vilcienos, nu bija taču nenormāli pārgurusi visu dienu kliedzot un bradājot pa sniegiem un ūdeņiem.
Joki sākās, kad iegājām dzīvoklī - Snorke pēkšņi aptvēra, ka, johaidī, vēl vienu suni stiepj iekšā! Viņa bija greizsirdīga, vienmēr līda pa vidu, ja kādu citu glaudīja un te pēkšņi - vēl viens suns!!! Viņa rēja, lēkāja apkārt un stāstīja, lai TŪLIŅ aizvāc šo radījumu :lamajas: . Sapratusi, ka viņas viedoklis te nevienu neinteresē, viņa apvainojās un aizgāja tālākajā istabā gulēt. Vēlāk gan visžēlīgi atļāva man samīļot un pateikt, ka viņa ir vismīļākā un jaunais iemītnieks te tikai uz laiku un noteikti nav tik mīļš utt.:hih: . Pa 10 dienām, ko Lācenīte ( no ogas, ne lāča, jo purvā atrasta) pie mums nodzīvoja, viņa pierada, spēlēties gan nespēlējās, bet no rītiem saluncinājās un neko neteica, ka sīkā viņu baksta.
Steidzamākā lieta, bez saimnieku meklēšanas, bija atbrīvošanās no dzīvajām bruņām. Dabūju pretblusu pulveri, ieberzēju sunītī un - visas blusas pirms nāves sāka viņai kost :paukojas: . Man likās, ka viņa sajuks prātā, viņa kauca un mēģināja kasīt visu ķermenīti reizē, griezās ap savu asi un krita zemē. Sapratu, ka ilgi tā nevar, steigšus ieliku vannā un mazgāju pulveri ar jau kādām 1000 nosprāgušām blusām laukā. Mazliet izskatījās, ka es melnās sezama sēkliņas kādu bundžu vannā esmu iebērusi... Pēc vannas noskaidroju, ka ir blusas ar sīkstāku dzīvību kā "parastās" un tās vēl joprojām tekalē pa mazulīti. Neatceros, laikam jau tai dienā vairāk nemocīju, bet viņai bija jāizcieš vēl viena blusu "gulbja dziesma" un tikai tad likās, ka karapulks beidzot pieveikts. Atceros, ka pēc tam gan meitene gulēja pusi dienas nepakustoties - beidzot neviens nekoda un nebija jākasās.
Sunenītei izdevās atrast mājas, viņa aizbrauca uz Zaļeniekiem. Izauga vidēja auguma, nedaudz mazāka nekā prognozēju es un arī vets. Bet tā jau ir, ka jauktenīšiem, par kuru izcelsmi nekas nav zināms, ļoti grūti noteikt pieaugšanas tempus un parametrus. Laikam nav jāstāsta, ko darīju, kad viņu veda projām ;( , gabaliņš sirds aizbrauca kopā arī ar šo sunīti.
Laimīgs stāsts - par spīti kretīnu pūlēm, suns pats sevi izglāba, nodzīvoja foršu mūžu un iepriecināja cilvēkus, ar ko kopā dzīvoja. Atkal sagadīšanās, ka es tur gadījos? Nu nezinu, bet labi, ka tā :pedinja:
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Share On

Share on Facebook Facebook Share on Twitter Twitter

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby Anita :) » 07 Feb 2011, 10:42

Urā, rīta tēja un Tavs stāstiņš :dejo:
Es jau lasīju un tā steidzīgi - nu, nu, nu, kas būs tālāk... un :hih: viennozīmīgi - tā ir Tava misija :D
Es te tā pafunktierēju, ka citādi nevar būt.
Man dzīvē nekad tā nav gadījies, bet Tev ļoti bieži tā gadās.
Es tā padomāju, kur Tu agrāk biji, blogs bija jāver vaļā. Šitik daudz un interesantu stāstiņu. Lūk man gan nebūtu par ko stāstīt. Tikvien, cik, ka bērnībā mums suņu nebija, tos mīļoju un auklēju tikai pie vecvecākiem. Toties tagad mājās ir viens melns un liels čubināmais, mīļojamais :esmilu:
User avatar
Anita :)
Junior
Junior
 
Posts: 685
Joined: 29 Jan 2010, 14:39

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 07 Feb 2011, 20:50

Nu jā, man tā gadās... Bet es apbrīnoju tos cilvēkus, kas paši meklē bēdu brāļus, kam palīdzēt. Tādi kā tā meitene, kas dabūja Latvijas Lepnumu - tādi cilvēki ir īstā vērtība, es tā nevarētu. Un labi arī, ka ir cilvēki, kuru nervu sistēma ļauj viņiem strādāt patversmēs - arī to es nevarētu. Es jau bimbāju, kad manus veselos suņus jāatdod, viņi skatās tās šausmas, kas tur sastopamas un tad vēl tie, ko izglābt tomēr nevar... Bet diemžēl šiem cilvēkiem pretī ir otra kategorija - tie, kas tos suņus vieglu roku izmet un nekad par viņiem vairs neiedomājas. Cilvēki, kas izmet bērnus, parasti tomēr ir vairāk vai mazāk deklasēti elementi, bet daudzi no suņu izmetējiem ir it kā pilnīgi normāli - iespējams, mēs ar viņiem ikdienā sasveicinamies, parunājamies un mums ne mirkli neienāk prātā, ka viņi varētu būt TIE. Mani tas biedē.
Ai, es te aizrunājos, negribas jau tās negatīvās emocijas. Līdzsvaram uzrakstīšu ne suņu stāstu, bet ar manu suni saistītu.
Tā kā baroju savējo pēc Barf, tas nozīmē apmēram reizi nedēļā virtuves galds pārvēršas par skārni. Tā nu vienu vakaru plosos, viss ar gaļu, asinīm un kauliem. Protams,( kā jau parasti tādos brīžos) zvana telefons - draugs zvana. Es ar diviem pirkstiem paķeru trubu un ātri noberu - Man rokas ar asinīm, pārzvanīšu. Griežu tālāk, pēc 10min. zvans - atkal draugs. Es nikna, johaidī, viņš nesaprot :lamajas: . Nobrēcu - mīļais cilvēk, ko tu zvani, es gaļu griežu, nevaru runāt!!! Tai galā tikpat nikns - Tu vispār saproti, KO tu man pateici?!!!- Tikai tad apjēdzu, ka laikam labi izklausījās - man rokas ar asinīm - un nomet klausuli un tā arī neatzvana. Cilvēks satraucās :jautri: .
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby silverequs » 07 Feb 2011, 21:13

pixy wrote:Nu jā, man tā gadās... Bet es apbrīnoju tos cilvēkus, kas paši meklē bēdu brāļus, kam palīdzēt. Tādi kā tā meitene, kas dabūja Latvijas Lepnumu - tādi cilvēki ir īstā vērtība, es tā nevarētu. Un labi arī, ka ir cilvēki, kuru nervu sistēma ļauj viņiem strādāt patversmēs - arī to es nevarētu. Es jau bimbāju, kad manus veselos suņus jāatdod, viņi skatās tās šausmas, kas tur sastopamas un tad vēl tie, ko izglābt tomēr nevar... Bet diemžēl šiem cilvēkiem pretī ir otra kategorija - tie, kas tos suņus vieglu roku izmet un nekad par viņiem vairs neiedomājas. Cilvēki, kas izmet bērnus, parasti tomēr ir vairāk vai mazāk deklasēti elementi, bet daudzi no suņu izmetējiem ir it kā pilnīgi normāli - iespējams, mēs ar viņiem ikdienā sasveicinamies, parunājamies un mums ne mirkli neienāk prātā, ka viņi varētu būt TIE. Mani tas biedē.
Ai, es te aizrunājos, negribas jau tās negatīvās emocijas. Līdzsvaram uzrakstīšu ne suņu stāstu, bet ar manu suni saistītu.
Tā kā baroju savējo pēc Barf, tas nozīmē apmēram reizi nedēļā virtuves galds pārvēršas par skārni. Tā nu vienu vakaru plosos, viss ar gaļu, asinīm un kauliem. Protams,( kā jau parasti tādos brīžos) zvana telefons - draugs zvana. Es ar diviem pirkstiem paķeru trubu un ātri noberu - Man rokas ar asinīm, pārzvanīšu. Griežu tālāk, pēc 10min. zvans - atkal draugs. Es nikna, johaidī, viņš nesaprot :lamajas: . Nobrēcu - mīļais cilvēk, ko tu zvani, es gaļu griežu, nevaru runāt!!! Tai galā tikpat nikns - Tu vispār saproti, KO tu man pateici?!!!- Tikai tad apjēdzu, ka laikam labi izklausījās - man rokas ar asinīm - un nomet klausuli un tā arī neatzvana. Cilvēks satraucās :jautri: .

Ew, un otrā galā cilvēkam sejas izteiksme noteikti bija tā vērta, bet vispār jā, Tev jāuzliek tur automātiskais atbildētājs ar tekstu :"Maniakālais slepkava strādā, lūdzu netraucēt, visas rokas ar asinīm, negribu sabojāt telefonu." :velnins: :ahaa: :kanepe:
http://www.silverequs.webs.com
http://www.ambrosius.webs.com
I'm living in an age, that calls darkness light...
User avatar
silverequs
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 1894
Images: 1
Joined: 13 Jan 2010, 13:00
Location: Rīga, centrs

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 08 Feb 2011, 07:42

silverequs wrote: jāuzliek tur automātiskais atbildētājs ar tekstu :"Maniakālais slepkava strādā, lūdzu netraucēt, visas rokas ar asinīm, negribu sabojāt telefonu." :velnins: :ahaa: :kanepe:

:kanepe: Noderētu - reizi nedēļā toč :ragana:
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby Anita :) » 08 Feb 2011, 09:18

pixy wrote:... zvana telefons - draugs zvana. Es ar diviem pirkstiem paķeru trubu un ātri noberu - Man rokas ar asinīm, pārzvanīšu. ....


:kanepe: labs :D es kāreiz, kad lasīju, domāju, ārprāts, kāda nez šim sejas izteiksme :D Nekas, tagad izdresēts... nākamreiz, kad ko tādu teiksi, būs pilnīgi mierīgs :D
User avatar
Anita :)
Junior
Junior
 
Posts: 685
Joined: 29 Jan 2010, 14:39

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 08 Feb 2011, 11:03

Šorīt bija smieklīgi - pie manis vēl milzu sniegi, viss apsnidzis. Ejam ar Keli staigāt, te viņa ierauga, ka grāvmalē tāds pleķītis divu kvadrātmetru lielumā atkusis un redzama zeme. Meitene apstājas kādus pāris metrus no šī brīnuma, sāk ostīt gaisu un tad tādām līkām kājām nedroši tuvojas - kas zin, varbūt kaut kas bīstams :ninja: . Nācās paskaidrot - tā, meitiņ, ir tāda dabas parādība, ko sauc par ZEMI :jautri: . Tad es tā padomāju - novembra vidū, kad sasniga, viņai bija 4ar pus mēneši, viņa sen aizmirsusi, ka ir kāds cits segums ārā kā sniegs.
Anita :) wrote:Es tā padomāju, kur Tu agrāk biji, blogs bija jāver vaļā. Šitik daudz un interesantu stāstiņu. Lūk man gan nebūtu par ko stāstīt. Tikvien, cik, ka bērnībā mums suņu nebija, tos mīļoju un auklēju tikai pie vecvecākiem. Toties tagad mājās ir viens melns un liels čubināmais, mīļojamais :esmilu:
Bet Tu pastāsti par to vecvecāku suni - tā jau tie stāsti rodas, nav jau vienmēr trillerim jābūt. Un gan jau kādi joki arī ar lielo melno gadās. Tādi globāli stāsti man kaut kad beigsies, bet šo pašu suņu sakarā ik pa brīdim atkal kaut ko atceros un to visu var pārvērst stāstos - vajag tikai pastāstīt :dejosuns:
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby Anita :) » 08 Feb 2011, 12:54

oi, redzu, jauns ieraksts - nav laika, jāskrien darbos!

Bet šito no draugiem izkopēju - varbūt Tev gadās tur būt... Nu lūdzu, esi tur, lūdzu palīdzi :)

Jau kopš 18.janvāra ir pazudusi mūsu austrumvācu aitu šķirnes kucīte Kira. Suns pazuda Sužos, netālu no Jaunciema. 3 g. veca, kažoks biezs, vienmērīgi tumšs, līdzīgs meža vilka kažokam. Gaišāka apkakle un ķepas. Uz pieres 2-3 izteiktas vertikālas krunciņas, ausis spicas, ausī ir tetovējums. Pazušanas brīdī bija bez kaklasiksnas. Draudzīga pret cilvēkiem.

Esam meklējuši gan ar radio, gan interneta palīdzību, izbraukājuši tuvāku un tālaku apkārtni, izlikuši neskaitāmus paziņojumus uz stabiem, bet tā arī mūsu sunīte nav atradusies.:(

Varbūt kādam kaimiņos ir uzradies jauns, pieaudzis suns?

Bildes galerijā (skaties, ja kas, draugos pie domubiedriem)
User avatar
Anita :)
Junior
Junior
 
Posts: 685
Joined: 29 Jan 2010, 14:39

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby BaibaB » 08 Feb 2011, 15:03

pixy wrote: Tai galā tikpat nikns - Tu vispār saproti, KO tu man pateici?!!!- Tikai tad apjēdzu, ka laikam labi izklausījās - man rokas ar asinīm - un nomet klausuli un tā arī neatzvana. Cilvēks satraucās :jautri: .

interesanti, ko viņš nodomāja, ka esi nozūmējusi kādu kaimiņu un tagad sadali viņu gabalos? :kanepe:

man arī ir stāsts par suni un ZEMI. jaunākā beibe dzimusi novembra sākumā. pagājušā gada ziema bija ar sniegu maķenīt padevusies, nabaga suns neko citu, kā tikai sniega kaudzes un ledainas ielas nemaz savā suņa mūžiņā nebija piedzīvojis. un tad pavasarī tas viss sāka kust. sunim par šausmām. jo nabaga suns bija pieradis nokārtoties tikai uz tā baltā aukstā, bet baltais aukstais ar katru dienu gāja mazumā, tā vietā ar katru dienu vairāk parādījās kaut kas brūns, slapjš un dīvains. un bija smieklīgi vērot, kā nabaga Tara izmisīgi mēģināja pietupties uz arvien vairāk sarūkošajiem sniega pleķiem un neparko nebija pierunājama nokārtoties uz zemes. jo - tualete taču bija tas baltais. :ninja:
http://shnauceri.wordpress.com/
Dievs, dod man rāmu garu pieņemt visu, ko nespēju ietekmēt, drosmi ietekmēt visu, ko spēju, un gudrību vienmēr atšķirt vienu no otra
User avatar
BaibaB
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 1429
Joined: 13 Jan 2010, 13:00

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby ingo » 08 Feb 2011, 15:27

pixy jauki, ka izveidoji blogu, ir interesanti lasīt :jaa: ar nepacietību gaidu jaunus stāstus. Apbrīnoju tādus cilvēkus kā tu, kas tik nesavtīgi dalās mīlestībā, visu cieņu.

BaibaB ar manu novembrī dzimušo Greisu bija tieši tāpat, pavasarim nākot bažījos kur meitēns nokārtosies, jo baltie tualetes pleķīši strauji pazuda :hih: bet neko, ātri vien saprata ka tikpat labi var iztikt ar pliku zemi. Toties kāds prieks bija kad uzsniga šoziem pirmais sniegs :aptracis: nekad nebiju redzējusi, ka suns tāāā var priecāties par sniegu :esmilu:
User avatar
ingo
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 1147
Images: 1
Joined: 13 Jan 2010, 13:56
Location: Medze, Liepāja

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby Anita :) » 08 Feb 2011, 15:34

BaibaB
Kad izlasīju Pixy tekstu par zemi, uzreiz iedomājos par Taru un ļoti cerēju, ka to Tu pati pastāstīsi. Labs :hih: man patīk. Es iedomājos to muļķīgo skatienu, kurš pilns neizpratnes :D

Pixy
Jā, kad runājamais būs atceļojis atpakaļ pie manis, varu mēģināt pakavēties atmiņās par suņiem, kas bija laukos, kā arī ar Tavu atļauju kaut kad kaut ko par Elbrusa pigoriem pastāstīšu :D
User avatar
Anita :)
Junior
Junior
 
Posts: 685
Joined: 29 Jan 2010, 14:39

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby Anita :) » 09 Feb 2011, 15:17

Nu tā, stāstāmais īsti nav atgriezies, bet cik var klusēt, mēģināšu arī ko pastāstīt ;)
Pirmais suns laukos, ko es atceros, bija pekinietis Bonītis. Viņš bija gadu vecāks par mani. Nodzīvoja 15 laimīgus gadus. Suns bija īpašs - vienmēr ar svētlaimi gaidīja tos brīžus, kad mani un māsu atvedīs uz laukiem (brīvlaikā) - staigāja kā astīte pakaļ... viņš mūs dikti mīlēja un mēs viņu. Staigājām kopā visu laiku. Pat tad, kad saulītē uz segas gozējāmies, viņš, kaut bija karsts, vienmēr vaktēja mūs. Taču viņš nebija no tiem suņiem, kuru varētu paņemt klēpī vai iecelt gultā. Pa gultu dzīvoties viņam netika ļauts un viņš par to neskuma.
Mēs, kā jau bērni, vienmēr ko izdomājām, gribējām, lai viņš ir blakus mums gultā, bet kā iecelsi, ja tikko centies viņu celt augšā, tā kož. Mēs noklājām zemē segu, pasaucēm viņu uz tās un tad fiksi "hops, sega ciet un hops, gultā" :) Tā mēs visi sēdējām gultā. Bonītim patika, kad viņu kasīja. Bija tā, pakasi viņu 3x, viņš 3x nolaiza roku un sēž, skatās acīs un gaida, kad atkal kasīsi. Pakasi vēl, viņš atkal roku nolaiza - tā arī bija mums savā veidā spēle.
Otrs, ko atceros, Bonītim ļoti nepatika mazgāties. Tikko viņš ieraudzīja, ka sagatavota vannīte, tā noslēpās krūmos pie sētas un varēji saukt, lūgties utt. viņam viss bija vienalga. Un tad protams, vajadzēja mēģināt ievilināt vannā - atkal jau sega "hops, ciet, hops vanna" :D Kad viņš bija vannā ticis, stāvēja pavisam rāms un nelaimīgu ģīmi. Pēc vannošanās kā likums bija izvārtīties smiltīs :D
Trešais, kas palicis spilgti atmiņā, man, kā bērnam, dikti patika viņa purniņš, tas tā interesanti veidots... un patika process - rādi Bonītim kulaku, viņš paceļ vienu puriņa pusi, tad otru... baigi jautri bija... bet tas vienmēr kā likums beidzās ar to, ka viņš man ieķēra rokā un protams (nejau sāpīgi, nejau stipri... galu galā suns brīdināja, ka viņam šī rotaļa netīk...), kurš vainīgs... nu nejau mazbērniņš, bet suns - kā varēja bērnam ieķert. Fuj, nokaunos. Māsa mani strostēja par to, ka atkal jau blēņojos un Bonīts tagad sarāts. Fuj... riebīgā es...
Vēl atceros, ka Bonītim ļoti garšoja kāļi. Vectēvs parasti nomizoja kāli un ar nazi skrubīja un to saskrubināto mēs ēdām. Dikti gardi. Bonīts, tikko izdzirdot skaņu kā tiek kālis mizots, bija jau virtuvē un tad sekoja "Bērni, nāciet kāli ēst" un tā mēs 3tā visi sēdējām un gaidījām, kad tiksim pie savas devas kāļa :)

Bonīša vienīgā pastaiga ārpus pagalma bija iešana uz upi peldēt. Kad viņš izdzirdēja, ka mēs liekam maisā dvieļus, viņš jau sāka dancot riņķī. Bet kad izdzirdēja savas siksniņas skaņu, jau stāvēja pie durvīm :) Peldēt gan viņam nepatika un ūdenī viņu varēja iedabūt tikai mana māsa - ne omīte, ne opītis, kurš dien dienā ar viņu bija kopā un auklēja, bet mana māsa... Tie bija īpaši brīži. Vispār daudz visādu lietiņu, bet pa lielam tas arī ir viss, ko uz sitiena varu atcerēties.
Teiksim tā - atmiņas par foršo, mīļo Bonīti :)

Image
User avatar
Anita :)
Junior
Junior
 
Posts: 685
Joined: 29 Jan 2010, 14:39

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 10 Feb 2011, 13:49

Cik daudz ciemiņu :aptracis: , kamēr es baudu lauku dzīves priekšrocības :kanepe: - pilsētā tak nav iespēja pēc vētras bez elektrības dzīvot divas dienas... Nav jau vēl tagad, bet izdevās atsaldēt ģeneratoru un kaut ko pieslēgt. ĻOti romantiski, sveču gaismā dzīvot. Un uz plīts gatavots ēdiens ir visgaršīgākais. Trakākais ir trīs saldētavas, bet tagad paskatījos, ka tikai augšējās atvilknēs viss tāds apsarmojis un vienā visas atvilknes skaisti nolijušas ar koši rozā saldējumu :jautri: .
Nu re, Anita :), tik jaukas atmiņas par Bonīti un bilde :esmilu: - tādas lēdijas un mazais nebēdnis. Man liekas, ka agrāk pekinieši bija populārāki, kad biju sīka, tas bija viens no redzētākajiem mazsunīšiem, tagad gan neesmu redzējusi. Noteikti jau ir, bet ne tik daudzi. Pastāsti arī kaut ko par savu lielo melno mīļo.
Mana Snorke arī vienmēr pavasaros ļoti ilgi centās sameklēt sniegu pakakāšanai un arī, kur pavārtīties. Viņa nekad nevārtījās zālītē, tikai sniegā un visforšākais bija tāds graudains, pakusis, laikam riktīgs skrubis :) . Keli arī ļoti patīk sniegā vārtīties.
Vēl par to pazudušo Austrumvācu kucīti - laikam jāatzīst, ka vilkveidīgie nav mana favorītšķirne, protams, ir bēdīgi, ka pazudusi, bet es sevi pieķēru, ka nav tāda izjūta, kā, kad par Rommiju tepat suņos lasu - katru reizi, kad iedomājos, ka viņš Gaujā varēja iekrist, vai varbūt klīda, klīda pa mežiem, kamēr saritinājās un sasala, man aizžņaudzas kakls :asaras: . Man seteri ļoti, ļoti patīk, visvairāk angļu balti brūnie, bet vispār visi, katu nu viņš vēl atrastos dzīvs un vesels. Bet, ja nu kāds vilks pie manis atnāks, protams, ka paņemšu. Starp citu, vienu vienreiz uz Ogres patversmi aizvedu, jo viņš regulāri sāka nākt un saimnieki neko nedarīja. Baigi žēl man viņu bija, jo tur tas vecis viņu nemīlēja, sita un, loģiski, ka viņš meklēja cilvēkus, kas viņu samīļos un ar viņu paspēlēsies, jauniņš bija. Cik zinu, viņi paņēma atpakaļ no tās patversmes, bet viņš pēc tam tāpat aizklīda un vairs neatgriezās. Tagad tur cits suns esot, kas tāpat iet pie kaimiņiem padraudzēties. Tas manam prātiņam nav saprotams, kāpēc tādiem cilvēkiem vispār vajag suni.
Man vēl viens stāstiņš par Snorki, ko varbūt šodien vēlāk uzrakstīšu un tad vēl priekšā pats garākais un emocionālākais stāsts, bet tam man baigi grūti saņemties. Tā ka, mīļie, esmu atkal atgriezusies 21.gs. un mēģināšu te palikt.
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby Anita :) » 10 Feb 2011, 15:22

pixy wrote:... Pastāsti arī kaut ko par savu lielo melno mīļo...

Uf, mans melnais, lielais, mīļais... t.i., Elbruss!
Elbruss ir mans mīļais, superīgais, smukais, gudrais, viltīgais... pats, pats, pats :esmilu:
Viņa vārdā ir nosaukts kalns :hih: (kādas mīļas meitenes, Elbrusa fanes neizpratne, kādēļ tā :) )
Viņš ir suns, kurš māk staigāt arī atpakaļgaitā :)
Suns, kurš prot dejot lambadu :) un regulāri to dejo, kad ir priecīgs - no rītiem, kad pamostos, vakarā, kad atnāku mājās vai vienkārši tad, kad viņš ir pagulējis, pamodies un es ar viņu sāku runāties. Vārdu sakot, suns, kurš priecājas par mums ik mirkli :)
Suns, kurš mīl citus suņus (mazsunīšus jo īpaši) un kaķus :)
Suns ar īpašu raksturu...
Sarakstu varētu turpināt un turpināt, bet ieskatam tas būs viss. Kad būs kāds svaigs stāstiņš, kurš būs pieminēšanas vērts (manuprāt), tā pastāstīšu :)

Bet tagad ar nepacietību gaidīšu ----->
pixy wrote:... Man vēl viens stāstiņš par Snorki, ko varbūt šodien vēlāk uzrakstīšu un tad vēl priekšā pats garākais un emocionālākais stāsts, bet tam man baigi grūti saņemties. Tā ka, mīļie, esmu atkal atgriezusies 21.gs. un mēģināšu te palikt.
User avatar
Anita :)
Junior
Junior
 
Posts: 685
Joined: 29 Jan 2010, 14:39

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 10 Feb 2011, 16:59

Anita :) wrote:Elbruss ir mans mīļais, superīgais, smukais, gudrais, viltīgais... pats, pats, pats :esmilu:
Viņa vārdā ir nosaukts kalns :hih:
Vispār jau visu ko mēdz mūsu mīluļu vārdos nosaukt - kalnus, planētas, dažādus varoņus utt. :hih:
Pielēju ģeneratoram benzīnu, cerams, ka neatrubīsies, tad nu solītais par Snorki.
Svinējām Jāņus. Pie manis tie ir milzu svētki ar daudz viesiem. Snorkei viesības nepatika. Tā nu viņa viesus viesus sagaidīja ar ne visai laipnu sejas izteiksmi :launigs: , brīžam uzrēja, vārdu sakot, neko viesmīlīga nebija. Pret vakaru meitene tomēr likās samierinājusies ar apmēram 30 svešiem ļautiņiem savā mājā un aizgāja gulēt, ignorējot svinības un viesus. Tā tas turpinājās arī nākamajā dienā, izstaigājām mājas (pie mums ir tradīcija pa pagastu iet līgot 24.datumā, šobrīd jau tas parasti ievelkas līdz nākamajai naktij, bet tolaik pēcpusdienā bijām mājā. Īstenībā Jāņi ir stāsts, kur varētu izvērsties, bet šis ir suņu forums...), tad atkal dziesmas, dejas, rotaļas mūsu mājā. Snorke brīžam ienāca istabā painspicēt, vai viss kārtībā. Vakarpusē atbrauca vēl viens ciemiņš, ienāca istabā un apsēdās starp pārējiem. Un nākamajā apgaitas reizē Snorke pēkšņi salēja degunu, tad taisnā līnijā devās pie jaunpienācēja un teica "Vau!". Man kaut kā bija salicies, ka viņa ir samierinājusies kopumā ar lielo skaitu cilvēku, bet nē - izrādās viņa ir iečekojusi un pieņēmusi katru ciemiņu atsevišķi un tai brīdī, kad parādījās vēl viens, sajutusi "svešu smaku". Suņa deguns tomēr smalka padarīšana :)
Vēl viena interesanta Snorkītes īpašība bija "murrāšana" - viņa apmēram pusmūžā iesāka un atlikušo mūžu rūkaļāja, kad viņu glaudīja un bužināja. Bet tas galīgi nenozīmēja, ka viņai tas nepatīk - kad gribēja beigt, viņa ar ķepu un purnu prasīja vēl, bet, līdz ko bužināšana atsākās, atkal sāka rūkt. Tad nu nosaucām to par murrāšanu, jo, acīmredzot, tāpat kā kaķiem, tas tomēr bija saistīts ar labsajūtu. Un kāpēc lai tā būtu kaķu privilēģija - arī suns tak var murrāt :jaa:
Snorke ieviesa jaunu terminu - ļipot, ko viņa darīja nenormāli aktīvi pie jebkuras darbošanās. Par to rakstīju tēmā pie astu apskādēšanas - man agrāk likās, ka visi suņi tā dara, bet tagad redzu, ka Keli, darot līdzīgas lietas, tomēr asti visu laiku neluncina.
Nobeigumā "latviešu tautas mīkla" - balts, ar garām ausīm, sēž un grauž burkānu - uzminiet, kas tas ir? :hih:
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby Anita :) » 10 Feb 2011, 19:43

pixy wrote: Vēl viena interesanta Snorkītes īpašība bija "murrāšana" - viņa apmēram pusmūžā iesāka un atlikušo mūžu rūkaļāja, kad viņu glaudīja un bužināja.

:hih: es domaaju, ka Elbruss vieniigais taads. Vinjsh ne tikai murraa, bet arii ar kjepinjaam darbojas kaa minka tipa kaa kakjis, kad izlaizh un ievelk nagus - tikai vinjsh tos pirkstu galinjus taa tipa izstiepj un savelk, vispaar skats, it kaa kaut ko maseetu. Mees vienmeer esam smeejushies, ka 100% tad, kad tapa Elbruss, kakjis blakus staaveejis :tikainesaki:

pixy wrote: Nobeigumā "latviešu tautas mīkla" - balts, ar garām ausīm, sēž un grauž burkānu - uzminiet, kas tas ir? :hih:

Kaut kaada ne taada miikla :hih: es veel saprastu, ja buutu melns un ar ne tik garaam ausiim, bet balts ... :D Bet varuut taa ir Snorkiite? :nagi:
User avatar
Anita :)
Junior
Junior
 
Posts: 685
Joined: 29 Jan 2010, 14:39

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 10 Feb 2011, 20:30

Anita :) wrote: pixy wrote: Nobeigumā "latviešu tautas mīkla" - balts, ar garām ausīm, sēž un grauž burkānu - uzminiet, kas tas ir? :hih:
. Ai, stulbene, mīklā ieviesusies nepilnība - pareizi ir - balts, ar garām ausīm unmazu ļipiņu, sēž un grauž burkānu. Nu jau gan skaidrs, ne? :jautri:
A man ir elektrība :aptracis: :aptracis: :aptracis:
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby Anita :) » 10 Feb 2011, 20:51

nu atkal garaam :D
man zinaamajam arii ir ljipinja un smuki seezh :D bet taa baltaa kraasa :jautri:


Ko priecaajies par elektriibu - romantiskaa gaisotne nu i beigusies :hih:
User avatar
Anita :)
Junior
Junior
 
Posts: 685
Joined: 29 Jan 2010, 14:39

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby Anita :) » 12 Feb 2011, 22:42

... nu labi, tad man arii viena miikla :D

Foto miikla
Uzmini nu, kas tur ir un kas tur notiek :D

Image
User avatar
Anita :)
Junior
Junior
 
Posts: 685
Joined: 29 Jan 2010, 14:39

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 13 Feb 2011, 10:55

Anita :), riktīgi izteiksmīga bilde! Izskatās, ka tur iesaistīti citplanētieši vai vismaz spoki :hih: . Bet droši vien patiesībā šis ir gadījums, kad Muhameds nenāk pie kalna, tāpēc kalns iet (lido) pie Muhameda... Manējā arī rikšo pēc sniega kunkuļiem, labprāt to darītu visu dienu, tikai tie tizlie cilvēki piekūst, ta viņiem salst un vēl visādas stulbas nelaimes... Man šobrīd ārā -15, bet meitenei (atšķirībā no manis) ne kājas salst, ne pašai.
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

PreviousNext

Return to Blogi un tērzētavas

Who is online

Users browsing this forum: No registered users and 23 guests