Es rūpējos par lasītāju darba ražīgumu . Visār jau man nav tie stāsti simtos, jāuztur tak intriga, ja katru dienu rakstīšu, man ātri izbeigsies.. Vēl joprojām spēkā piedāvājums - drīkst (pat būtu vēlams) gan komentēt, gan pievienoties ar saviem suņu stāstiem (vai kaķu, vai zirgu vai kraukļu utt.)
Šodien brīvdiena, varu droši vēl vienu stāstu uzrakstīt, nebaidoties pavisam sagraut Latvijas ekonomiku
Lācenīte.
Tas bija 1997.g. novembris. Laiks bija izcili pretīgs, mitrs, sniegs jau pabiezs sasnidzis, bet kūstošs ar milzu lāmām pa vidu. Bijām atbraukuši uz laukiem pēdējos darbus apdarīt, nekurinātā māja arī tāda drēgna un izdzisusi, vārdu sakot ļoti rosinoši. Bet nu pa āru tomēr labāk. Jau no rīta izdzirdu, ka mežā kāds kliedz. Tāda ļoti dīvaina skaņa tā bija, ka galīgi nevarēja noteikt tās izcelsmi - vairāk tā kā sliecāmies domāt, ka tas ir kāds putns. Pa dienu šī skaņa arvien izmisīgāk ausīs griezās, beigās neizturēju, ņēmu suni un bridām uz mežu meklēt skaņas avotu. Biju gandrīz pārliecināta, ka tas ir kāds ievainots vai kaut kur sapinies putns. Sniegs tā drusku zem ceļgala, Snorke lēkšoja, es bridu pakaļ. Iebridām mežā un devāmies pa stigu skaņas virzienā. Pēc kvartāla likās, ka jāgriežas pa labi. Bridām tālāk. Skaņa jau pavisam tuvu, bet tad, protams, kliedzējs apklust. Kas tā mājas dzīvniekiem pa modi, apklust tad, kad glābējs jau tuvumā, nezinu, laikam piesardzība, kas mantota no savvaļas senčiem. Pabridām vēl uz priekšu, kreisajā pusē tāds pusaizaudzis izcirtums ar milzu ūdens pleķiem. Pagrozījos, sapratu, ka praktiski esmu vietā, no kurienes skaņa nāk, bet neko nevaru ieraudzīt. Te pēkšņi Snorke sāk neganti ostīties un metas izcirtumā, es pakaļ, un ko ieraugu - viņai pretī lāčo sunītis . Pirmajā brīdī pa gabalu likās, ka taksis, jo, loģiski, ka pirmā doma bija, ka kāds medību suns. Tomēr, kad suņuks piebrida tuvāk, sapratu, ka esmu kļūdījusies - tas bija kucēns!!! Kā pēc tam novērtējām, 2-3mēnešus veca melna paliela auguma suņumeitene. Šoks bija neiedomājams - vienīgais izskaidrojums, kā viņa tur varēja nokļūt ir, ka "cilvēki" nebija noslinkojuši un ieveduši viņu pa meža ceļu apmēram 3km iekšā mežā un tad palaiduši, lai iet kur acis rāda... Suņuks piebrida man klāt, pacēlu opā un viņa jau pēc minūtes bija saldi aizmigusi - tā teikt, kliedzot pilnā balsī esmu sevi izglābusi, tagad tava kārta... Tā kā viņa kliedza jau no rīta, iespējams, bija pavadījusi nakti slapjajā, sniegainajā mežā.
Kad aizstiepu mājā (beigās knapi vilkos, suns ap 5-6kg, aizmidzis, ļengans un sniegā katrs solis kā purvā...), pabužināju un ko es tur ieraudzīju -tādu blusu kvantumu nekad dzīvē nebiju redzējusi un ceru, ka vairs neieraudzīšu. Praktiski ādiņa vispār nebija redzama, tikai melns, mudžošs blusājs. Tā kā bijām tikai uz dienu atbraukuši, te neko pasākt nevarēja, bija jātiek līdz Rīgai. Sagrabināju drusku biezpiena, nekā prātīga, ko ēst iedot jau ar šai mājā nebija, un visu atlikušo dienu meitene gulēja, tikai ik pa minūtei nenormāli kasījās. Gulēja arī divos vilcienos, nu bija taču nenormāli pārgurusi visu dienu kliedzot un bradājot pa sniegiem un ūdeņiem.
Joki sākās, kad iegājām dzīvoklī - Snorke pēkšņi aptvēra, ka, johaidī, vēl vienu suni stiepj iekšā! Viņa bija greizsirdīga, vienmēr līda pa vidu, ja kādu citu glaudīja un te pēkšņi - vēl viens suns!!! Viņa rēja, lēkāja apkārt un stāstīja, lai TŪLIŅ aizvāc šo radījumu . Sapratusi, ka viņas viedoklis te nevienu neinteresē, viņa apvainojās un aizgāja tālākajā istabā gulēt. Vēlāk gan visžēlīgi atļāva man samīļot un pateikt, ka viņa ir vismīļākā un jaunais iemītnieks te tikai uz laiku un noteikti nav tik mīļš utt. . Pa 10 dienām, ko Lācenīte ( no ogas, ne lāča, jo purvā atrasta) pie mums nodzīvoja, viņa pierada, spēlēties gan nespēlējās, bet no rītiem saluncinājās un neko neteica, ka sīkā viņu baksta.
Steidzamākā lieta, bez saimnieku meklēšanas, bija atbrīvošanās no dzīvajām bruņām. Dabūju pretblusu pulveri, ieberzēju sunītī un - visas blusas pirms nāves sāka viņai kost . Man likās, ka viņa sajuks prātā, viņa kauca un mēģināja kasīt visu ķermenīti reizē, griezās ap savu asi un krita zemē. Sapratu, ka ilgi tā nevar, steigšus ieliku vannā un mazgāju pulveri ar jau kādām 1000 nosprāgušām blusām laukā. Mazliet izskatījās, ka es melnās sezama sēkliņas kādu bundžu vannā esmu iebērusi... Pēc vannas noskaidroju, ka ir blusas ar sīkstāku dzīvību kā "parastās" un tās vēl joprojām tekalē pa mazulīti. Neatceros, laikam jau tai dienā vairāk nemocīju, bet viņai bija jāizcieš vēl viena blusu "gulbja dziesma" un tikai tad likās, ka karapulks beidzot pieveikts. Atceros, ka pēc tam gan meitene gulēja pusi dienas nepakustoties - beidzot neviens nekoda un nebija jākasās.
Sunenītei izdevās atrast mājas, viņa aizbrauca uz Zaļeniekiem. Izauga vidēja auguma, nedaudz mazāka nekā prognozēju es un arī vets. Bet tā jau ir, ka jauktenīšiem, par kuru izcelsmi nekas nav zināms, ļoti grūti noteikt pieaugšanas tempus un parametrus. Laikam nav jāstāsta, ko darīju, kad viņu veda projām , gabaliņš sirds aizbrauca kopā arī ar šo sunīti.
Laimīgs stāsts - par spīti kretīnu pūlēm, suns pats sevi izglāba, nodzīvoja foršu mūžu un iepriecināja cilvēkus, ar ko kopā dzīvoja. Atkal sagadīšanās, ka es tur gadījos? Nu nezinu, bet labi, ka tā