Vakar bija Keliņas pirmās sacensības OB-3 klasē. Tik mierīgs un priecīgs starts man gan laikam nekad vēl nebija bijis
. Keliņai visi jaunie, grūtie vingrinājumi šobrīd galvā putrā, ir gan vēl daudz jāstrādā, gan vienkārši jāpaiet laikam, lai suns to visu varētu aptvert un saprast, un sakārtot pa plauktiņiem. Līdz ar to savācām kaudzi ar nullēm, bet neskatoties uz to, esmu apmierināta kā jūras govs
. Viņa bija tik forša startā, tik centīga un tik ļoti ar mani. Un lieliski nogāja trijnieka garo un grūto blakus iešanas shēmu, par ko dabūjām 9. Deviņi trijniekā par blakus iešanu ir patiešām ļoti augsts vērtējums. Man gandrīz pirmo reizi mūžā ir ļoti žēl, ka to neviens nenofilmēja, es nezinu, vai arī citreiz tā izdosies. Toties es ceru, ka šī sajūta gan attiecībā uz viņu paliks - ka mums tiešām neko nevajag, mēs baudām procesu, nepārdzīvojam, ja kaut kas nesanāk, bet priecājamies par to, kas izdodas
.
Dažas bildes, te mēs ienākam ringā uz izturību, lieliskā saskaņā un noskaņā:
Izturībā kopā ar gudrajiem trijnieka suņiem, vēl jau grūti noticēt, ka arī Keliņa ir starp tiem, labi, ka ir liecība
"Uwes" vingrinājums - prognozējamā nulle, bet izdevās radīt viņā noskaņojumu, ka viss ir baigi labi
Un blakus iešana, dienas prieks un bilde kā forša atmiņa, ka tā bija
Habītis nestartēja, izdomāja, ka šoreiz jāsāk meklēties ļoti laicīgi un, tā kā esmu sev nosolījusies nekad vairs ar tekošu kuci nestartēt (nu vismaz, ja man ir divi startējoši suņi un es nevaru ierasties tieši uz konkrēto startu), tad viņa palika mājā. Un esmu priecīga arī par to - neesmu pārliecināta, ka dēļ iespringuma Habī startā nepabojātos arī kopīgais noskaņojums. Bet varbūt tieši otrādi - šī sajūta ar Keli varētu pielipt arī attiecībā uz Habī, tas būtu vienkārši fantastiski. To mēs mēģināsim pārbaudīt septembrī
.
Prieks par tiem kolēģiem, kam izdevās rezultatīvi starti un par katru, kuram kāda mazā uzvariņa sagādāja prieku un gandarījumu
.