Pixy. Suņu stāsti.

[nezinīte]

Bet kad man vajag dot komandu piemēram blakus un iet, tad ejot viņa uz mani neskatās gandrīz nemaz.

Nu ja kārumi neinteresē, tad gan varētu būt grūti... Laikam jo rijīgāks zvērs, jo vieglāk to uzticību dabūt.

Es atkal prātoju - nu labi, kārumam man viņa seko. Bet ja man kādreiz nebūs kāruma, tad iepūt.

[madja]

Nu, jeb konkrētāk, vai no tāda kā franču buldogs / haskijs / čau-čau/ un tamlīdzīgie brīvdomātāji var dabūt ārā bezierunu paklausību, kādu var dabūt no VASa?

Haskiji un čau-čau ir primitīvās šķirnes, kamēr franči-kompanjoni, bet VASi - darba suņi.

arī VASi var būt absolūti nepaklausīgi; šeit derētu pārfrāzēt teicienu par māksliniekiem- ka tikai 10% ir talants, kamēr 90% - darbs. ok,proporcijas varbūt citas, bet pie jebkuras šķirnes nozīme būs ieguldītajam darbam un neba to varēs novērtēt,kad sunim ir pusgads.

darbs, ko pixy ir ielikusi iekš Keli, parastajam mirstīgajam vispār nav sasniedzams, ne tikai tāpēc,ka pixy ir pacietības un teicamnieces iemiesojums, bet arī - Keli ir ļoti tālu no mūsu vispārpieņemtā skatījuma uz suņiem,tie,kas Keli nav redzējuši 5-6 gadus atpakaļ, tam nemūžam neticēs, viņu satiekot tagad.

man ir "gandrīz VAS"- pusgada vecumā viņai kā ļoti daudziem suņiem auga radziņi; krietnu laiku visu viņai paredzētu ēdienu izbaroju tikai uz kontaktu. apsēdāmies,paskatījies acīs- šeku pāris graudiņi. eventuāli tas nostrādāja, ar visu to,ka līdz sterilizācija (2 gadu vecumā) man viņu lielākoties bija jālūdzas ēst.

francūžus neesmu satikusi daudz,bet radies iespaids,ka viņi izmantos iespēju uzkāpt uz galvas,ja nejutīs pietiekamu autoritāti; viens konkrēts eksemplārs,kas atļāvās saimniekam kampt rokā,man izrādīja savu padevību kā vien mācēdams, bet tas jau bija ap gada vecumu; tāds pusaudzis vēl tikai skaitās,ko var atļauties un ko ne.
ierakstiet youtube "french bulldog obedience" - tur var redzēt piemērus,kad VASisms ir iespējams.

[Bonny Rain]

VASisms ir iespējams.

[Spigana]

Man personīgi šķiet, ka tam, uz ko tiecamies vispār vienmēr ir jābūt absolūtam ideālam un gribēt kaut ko mazāk nav vērts. Bet ideāls vispār ir kaut kas nesasniedzams un vienmēr ir prātā jāpatur mazie mērķīši, kam tuvoties šobrīd. Man ļoti patika kaut kur lasīta doma, ka jebkuriem treniņiem ir nepieciešami gan sapņi, gan mērķi; pirmie ir lielās lietas, par ko pafantazēt brīvos brīžos, otrie ir soļi, atskaites punkti, kas veicami, lai tiktu līdz sapņiem. Bez sapņiem mazie mērķi var kļūt bezjēdzīgi, savukārt bez mazākiem mērķiem sapņi ir neaizsniedzami. Attiecīgi man šķiet, ka pazemināt ideālus nav vērts, ir jēga tikai sadalīt tos mazākos mērķos.

Par pārējo - tā vien izklausās, ka ar Reinu noticis tas pats, kas ar Mio - suns ir izaudzinājis sev ērtu saimnieku un jūtas visnotaļ apmierināts. Ja tā, tad atklāt to kucēna vecumā ir foršāk, nekā uzzināt to ar pieaugušu suni startējot sacensībās.

P.S. - Bonny Rain dikti prasās pēc sava bloga, būtu vieglāk citiem izsekot un apspriest tieši konkrētās lietas.

[Bonny Rain]

Bet kad man vajag dot komandu piemēram blakus un iet, tad ejot viņa uz mani neskatās gandrīz nemaz.

Nu ja kārumi neinteresē, tad gan varētu būt grūti... Laikam jo rijīgāks zvērs, jo vieglāk to uzticību dabūt.

Es atkal prātoju - nu labi, kārumam man viņa seko. Bet ja man kādreiz nebūs kāruma, tad iepūt.

Cik es to saprotu, tad suņi ļoti ilgi tiek apmācīti ar kārumu. Un tad palēnām tas kārums iet arvien tālāk un tālāk līdz pavisam ir nost. Jo kucēnam ir jāizstrādājās izpratnei par to, ko konkrētā komanda nozīmē. Un tas notiek pēc ļoti ļoti daudz reižu atkārtojuma. Pareiza atkārtojuma. Tā kā mums vēl viss priekšā.

[pixy]

Lasīju, lasīju blogu, bet palaidu garām. Kā jūs panācāt šo maģisko acu kontaktu ar Keli?

Nu Tu droši vien vienkārši vēl tik tālu neesi tikusi . Noteikti kaut kur tas ir rakstīts, bet iedvesmai tiem, kas suņa četru mēnešu vecumā

Iemanījos palaist garām apmācības procesā

- Keli pirmo reizi apzināti man acīs paskatījās septiņu mēnešu vecumā. Un nebija arī nekāds "sēžu un skatos un Tev man kārumi jādod". Nebija pilnīgi nekā... Un arī šis pirmais acu kontakts nebija nekāds pagrieziens, labi, ka vispār paspēju piefiksēt. Pagrieziena punkts bija tikai 11 mēnešu vecumā, kad sāku lietot klikeri. Bet patiesībā laikam nometot iespēju to pasniegt iedomīgi, man drusku ir jāpiekrīt madjai:

darbs, ko pixy ir ielikusi iekš Keli, parastajam mirstīgajam vispār nav sasniedzams

, pie tam es sevi tagad arī pieskaitu pie tiem parastajiem mirstīgajiem - neticu, ka otrreiz spētu tam iziet cauri .

Idejas? Kāds bija jūsu ceļš uz uzvaru? Ar ko sākāt?

Darbs, pacietība, darbs, pacietība. Sēdējām pirms brokastīm blakus pozīcijā un meklējām kontaktu. Un pēc pulksteņa pa sekundei likām šo izturību klāt. Nepārrakstījos - pa sekundei, nevis minūtei. Mēnešiem ilgi, katru rītu. Ja suns mazs un šķiet, ka tai blakus pozīcijā pazūd, to pašu var darīt frontālā pozīcijā. Un vēl - esmu pārliecinājusies, ka nav jēgas iet garus gabalus "blakus", kamēr suns nezin vietu. Tad viņš arī ļurkājas kaut kur tur, bet īstu pozīciju tā arī nesaprot. Kontaktu un precizitāti jāmeklē mīcoties uz vietas .

Man personīgi šķiet, ka tam, uz ko tiecamies vispār vienmēr ir jābūt absolūtam ideālam un gribēt kaut ko mazāk nav vērts. Bet ideāls vispār ir kaut kas nesasniedzams un vienmēr ir prātā jāpatur mazie mērķīši, kam tuvoties šobrīd.

Piekrītu. Mazāk gribēt nav vērts. Un tomēr tai pat laikā priecāties par mazajām uzvarām. Un atcerēties, ka patiesībā vispār nekas nav pats par sevi saprotams, vienmēr var būt savādāk. Tas ir tas, ko man iemācījusi Keli un ko es mēģināšu nekad neaizmirst.

[Bonny Rain]

Man personīgi šķiet, ka tam, uz ko tiecamies vispār vienmēr ir jābūt absolūtam ideālam un gribēt kaut ko mazāk nav vērts. Bet ideāls vispār ir kaut kas nesasniedzams un vienmēr ir prātā jāpatur mazie mērķīši, kam tuvoties šobrīd. Man ļoti patika kaut kur lasīta doma, ka jebkuriem treniņiem ir nepieciešami gan sapņi, gan mērķi; pirmie ir lielās lietas, par ko pafantazēt brīvos brīžos, otrie ir soļi, atskaites punkti, kas veicami, lai tiktu līdz sapņiem. Bez sapņiem mazie mērķi var kļūt bezjēdzīgi, savukārt bez mazākiem mērķiem sapņi ir neaizsniedzami. Attiecīgi man šķiet, ka pazemināt ideālus nav vērts, ir jēga tikai sadalīt tos mazākos mērķos.

Par pārējo - tā vien izklausās, ka ar Reinu noticis tas pats, kas ar Mio - suns ir izaudzinājis sev ērtu saimnieku un jūtas visnotaļ apmierināts. Ja tā, tad atklāt to kucēna vecumā ir foršāk, nekā uzzināt to ar pieaugušu suni startējot sacensībās.

P.S. - Bonny Rain dikti prasās pēc sava bloga, būtu vieglāk citiem izsekot un apspriest tieši konkrētās lietas.

Ļoti prātīga doma. Es domāju par tiem ideāliem un mazākiem mērķiem. Man galvenais zināt, ka tie ideāli nav pavisam neaizsniedzami. Nu tā, ka pat tuvu nav tas, kas cerēts, sapņots. Jo tad baigais aplauziens sanāk. Nu, ja to pārliktu uz bērniem, tad no sērijas: ideāls - bērns, kas mācās uz 10, bet realitātē ne uz ko vairāk par 6 pat pie milzīgas piepūles nav spējīgs izkarot. Tas ir aplauziens. Un pamatīgs. Nu tā, ka liekas, ka pamats zem kājām pazūd, kad to tā īsti aptver. Varbūt tāpēc gribas mazliet reālākus ideālus sev izvirzīt, uz ko tiekties. Vai vismaz zināt, ka tas tomēr ir iespējams - kaut kad pietuvoties savam ideālam. Nekas, šķiet, tā neiedvesmo kā tas, kad redzi progresu.

Bet par to blogu tiešām jāpadomā, jo man regulāri sanāk piespamot ar saviem jautājumiem un problēmām citu blogus

[nezinīte]

Vai es pareizi saprotu, ka atliek vien izvēlēties VASu un - ja vien neizdarīsi kaut ko galīgi galīgi garām - tad ideāli paklausīgais suns teju garantēts?
Man jau izklausās pārāk skaisti... Nu tak komisārā Reksī arī - viņš tak visu laiku zaga desmaizes. Kur te paklausība?

suns ir izaudzinājis sev ērtu saimnieku un jūtas visnotaļ apmierināts

Jā, vot ko izdarīt, lai šitas nebūtu.

[Bonny Rain]

Keli pirmo reizi apzināti man acīs paskatījās septiņu mēnešu vecumā. Un nebija arī nekāds "sēžu un skatos un Tev man kārumi jādod". Nebija pilnīgi nekā... Un arī šis pirmais acu kontakts nebija nekāds pagrieziens, labi, ka vispār paspēju piefiksēt. Pagrieziena punkts bija tikai 11 mēnešu vecumā, kad sāku lietot klikeri.

Mēģināsim varbūt klikerapmācību. Labas atsauksmes ir dzirdētas. Mums vēl viss priekšā. Labāk atklāt problēmas ātrāk - vieglāk cīnīties, ja zini, kurā virzienā tas jādara.

Bet patiesībā laikam nometot iespēju to pasniegt iedomīgi, man drusku ir jāpiekrīt madjai:

darbs, ko pixy ir ielikusi iekš Keli, parastajam mirstīgajam vispār nav sasniedzams

, pie tam es sevi tagad arī pieskaitu pie tiem parastajiem mirstīgajiem - neticu, ka otrreiz spētu tam iziet cauri .

O, jā, šī sajūta man ir labi pazīstama. Bet atkal un atkal esmu nolikta vietā, kur ir jācīnās, tikai jau citur, citā sfērā, savādāk, bet tomēr jāiet šai cīņai ar pacietību cauri. Galvenais pa ceļam nesačakarēt suni .

Idejas? Kāds bija jūsu ceļš uz uzvaru? Ar ko sākāt?

Darbs, pacietība, darbs, pacietība. Sēdējām pirms brokastīm blakus pozīcijā un meklējām kontaktu. Un pēc pulksteņa pa sekundei likām šo izturību klāt. Nepārrakstījos - pa sekundei, nevis minūtei. Mēnešiem ilgi, katru rītu. Ja suns mazs un šķiet, ka tai blakus pozīcijā pazūd, to pašu var darīt frontālā pozīcijā. Un vēl - esmu pārliecinājusies, ka nav jēgas iet garus gabalus "blakus", kamēr suns nezin vietu. Tad viņš arī ļurkājas kaut kur tur, bet īstu pozīciju tā arī nesaprot. Kontaktu un precizitāti jāmeklē mīcoties uz vietas .

Ņemšu vērā. Pielāgošu savam sunim, kā labāk to īstenot. Jau Teo blogā rakstīju, ka mums neiet krastā likt strādāt par savu ēdienu. Bet gan atradīšu citu veidu, kā to īstenot.
Un vispār, toč jāpadomā par savu blogu, a to piespamoju visu portālu pa labi un pa kreisi

[Bonny Rain]

[quote="nezinīte"]Vai es pareizi saprotu, ka atliek vien izvēlēties VASu un - ja vien neizdarīsi kaut ko galīgi galīgi garām - tad ideāli paklausīgais suns teju garantēts?
Man jau izklausās pārāk skaisti... Nu tak komisārā Reksī arī - viņš tak visu laiku zaga desmaizes. Kur te paklausība?

Ne gluži. Sačakarēt var jebkuru suni. Un droši vien par foršu un paklausīgu sabiedroto var arī izaudzināt jebkuru. Tikai kādam tas prasīs vairāk darba. Bet darba suņiem tādiem kā VASi tas ir gēnos - šī te kontakta veidošana ar savu saimnieku, šī te vajadzība pēc komandu izpildes, ko dod viņa cilvēks. Bet arī ar VASu audzināšanu ir savas problēmas.
A par zagšanu no galda - nu tas arī ir audzināšanas jautājums. Youtube var sameklēt arī kā šito novērst. Bet labāk to jau saknē nogriezt, sākotnēji šādas situācijas nepieļaut.

Īsāk sakot, sačakarēt suni ir viegli, grūtāk ir veikt pareizu audzināšanas darbu bez pieļautām kļūdām pa ceļam. Varbūt no tā var izvairīties, ja ir jau pamatīga pieredze. Bet mums pirmie suņi, tāpēc jātur nemitīgi roka uz pulsa, lai jau iepriekš varētu paredzēt, kur var rasties problēmas.

[Felix_PS]

Es nesaprotu no kurienes ir ideja par VAS kā kaut kādu ideālu? Darba suņiem ir tieksme skatīties cilvēkam acīs. Man priekšnieka nogarlaikojies borders arī tupi blenž sejā, nekādu gandarījumu gan no tā nejūtu.
Man hovis arī ap gada vecumu izslēdzās un mūsu treniņi pie Pētera sastāvēja no - 5 min treniņš, pelde dīķī, atpūta, 5 min treniņš, pelde, atpūta, 5 min treniņš un braucam mājās. Un pat tās 5 minūtes es skrēju bieži slapju muguru, lai viņam es tomēr (ar sieru, liellopa cepeti un mağiskajām pupām) būtu interesanta. Viņš man iemācīja daudz pacietības un kaut kādā brīdī es sapratu, ka man nav borders, es sāku absolūti izbaudīt viņa domāšanas veidu. Piemērs: Pasaku "Bang!". Nulle reakcijas, stāv, skatās uz mani nesaprotošu seju. Pasaku pikti "Beidz tēlot idiotu! Bang!". Lēnām apsēžas, apguļas un atkrīt sāniski. (viņš vienmēr "mira" lēnām un dramatiski kā filmu zvaigzne).
Man agrāk borders bja sapņu suns, bet tagad daudz vairāk mani apbur suņi ar savu domāšanas veidu un saviem lēmumiem, kas varbūt nemaz ar tik viegli nav apmācāmi, bet es absolūti izbaudu procesu.

[pixy]

Vai es pareizi saprotu, ka atliek vien izvēlēties VASu un - ja vien neizdarīsi kaut ko galīgi galīgi garām - tad ideāli paklausīgais suns teju garantēts?

Pilnīgi nepareizi saprati . Tieši otrādi - jo aktīvāku, intelektuāli gudrāku un uzmanību prasošāku šķirni izvēlēsies, jo lielāks darbs būs jāiegulda, lai suns šīs savas kvalitātes neattīstītu sev, nevis cilvēkam vēlamā virzienā. Diemžēl daudziem šķiet, ka pietiek paņemt VASu, borderu, malinuā, nezinu ko vēl un tā jau ir garantija, ka pēc gada (ai, kur nu pēc gada, pēc dažiem mēnešiem...) visi varēs apbrīnot, kāds gudrs, paklausīgs un visnotaļ ideāls suns šim cilvēkam pieder. Tādā ziņā tiešām ir pilnīgi otrādi - labāk tad paņemt kādu ļoti mazaktīvu, neziņkārīgu un ne sevišķi domājošu suni, kurš dienas pavada zvilnot dīvānā un gaidot ēdienreizes. Būs vieglāk .

Mēģināsim varbūt klikerapmācību.

Ne visiem tas der, jāsalāgo sava reakcija, koordinācija ar suņa reakciju utt. Bet pamēģināt noteikti var .

[madja]

Es nesaprotu no kurienes ir ideja par VAS kā kaut kādu ideālu?

nu taču Reksis visu dara bez mācīšanas tai skaitā, zog bulciņas

Vai es pareizi saprotu, ka atliek vien izvēlēties VASu un - ja vien neizdarīsi kaut ko galīgi galīgi garām - tad ideāli paklausīgais suns teju garantēts?

tas bija sarkasms par to VASismu.

suns ir izaudzinājis sev ērtu saimnieku un jūtas visnotaļ apmierināts

Jā, vot ko izdarīt, lai šitas nebūtu.

skaidri un sunim saprotami nospraustas robežas un konsekvence prasībās. nepiekāpties tikai tāpēc,ka šodien negribas/nav laika/līst lietus,jo suns īsti nesaprot izņēmumus.
bet man ir viegli runāt, jo man abi suņi ir no pirmās grupas -ar tieksmi izdabāt bara vadoņa vēlmēm, sadarboties un ar vēlmi spēlēties, iet uz kontaktu. taču tas nenozīmē,ka neesmu pirmajā gadā cīnījusies ar to,lai suns atsauktos no sev interesantākām lietām.

[nezinīte]

kādu ļoti mazaktīvu, neziņkārīgu un ne sevišķi domājošu suni, kurš dienas pavada zvilnot dīvānā un gaidot ēdienreizes

Kuri tie būtu? Ņūfaundlends, piemēram? Es gan tik un tā neņemšu vēl vienu suni, bet vienkārši interesējos.
Tomēr vai nav tā, ka ir arī daudzas šķirnes, kas maz piesaistās saimniekam, BET ir ļoti aktīvas. Vai ar tiem tomēr nav visgrūtāk?

Vispirms man jāmēģina saprast, vai mans dvorterjers ir aktīvais tips, vai vienkārši pusaudža vecums tuvojas...

[Imagine]

Nu bet tieši tā - tu pareizi raksti: ir šķirnes, kas ir vairāk tendētas uz sadarbību ar savu cilvēku, un ir tādas šķirnes, kurām ir vairāk raksturīga patstāvīga domāšana, neatkarība. Vai maz ir iespējams panākt no tiem otriem to, ko var viegli panākt no pirmajem? Un, protams, bez darba var sabojāt arī pirmos. Nu, jeb konkrētāk, vai no tāda kā franču buldogs / haskijs / čau-čau/ un tamlīdzīgie brīvdomātāji var dabūt ārā bezierunu paklausību, kādu var dabūt no VASa? Varbūt es uzstādu par augstu to latiņu? Varbūt tā latiņa visiem suņiem nav vienāda, bet es spītīgi cenšos turēties pie tā augstā standarta, kas manā galvā iesēdies? Un te nav runa par to, ka tāpēc varētu atmest vispār strādāšanu ar suni. Bet varbūt man nepieciešams to latiņu (ideālu, kam līdzināties, uz ko tiekties) tomēr mazliet zemāku sev uzstādīt?

Te nav svarīga tik daudz šķirne kā konkrētais indivīds, temperamenta tips un īpašības, kas viņam piemīt. Pat borderu vidū ir fantastiska dažādība un nav 100% universāls suns, kas der visām disciplīnām. ash Spīganas blogā ļoti smuki noraksturoja, cik atšķirīgi ir viņas īru terjeri. Neieliec savu buldogu šķirnes rāmjos, bet gan paskaties kā uz personību - kāds viņai raksturs, kas viņai patīk, kas ne pārāk, kā viņa reaģē uz dažādām dzīves situācijām, kāda veida strādāšana viņai padodas vislabāk. Tas ir kā ar bērniem - nav dumju bērnu, bet vajag atrast pareizo pieeju un to, kā viņi darbu var paveikt visefektīvāk. Un galu galā - kādam darbam viņi ir piemēroti.

Un ko tu saproti ar bezierunu paklausību? Sporta suņi ārpus ringa ir tādi paši suņi kā visi pārējie ar savām cemmēm, utīm, patikšanām un nepatikšanām. Ir pat tādi, kuri pat ar visu perfekto "blakus" laukumā, ne vienmēr tik perfekti soļo ārpus tā. Ir tie, kas nevar ciest citus suņus.

Ja iet runa par paklausību sadzīvei, tad man labāk patīk angļu termins "situative leadership" jeb "vadības uzņemšanās atkarībā no situācijas".
Pastaigu laikā es Smaidiņu piesaucu, apstādinu un lieku gaidīt tikai tad, kad tas patiešām ir nepieciešams, piemēram, ielas šķērsošana, kāda šķēršļa apiešana, bīstama situācija, viņš ir aizgājis pārāk tālu un es gribu doties tālāk utt.. Ir skaļais "E-EEI!", kas viņam ir absolūts "NĒ!"
Pārējā laikā viņš drīkst darīt savas lietas. Tādā veidā viņš, būdams suns, kas domā vispirms un tikai tad dara, komandai redz jēgu un paklausa vienmēr.

Suns ir komandas spēlētājs, un tikai ar darbu, ar izmēģināšanu/kļūdīšanos/pielāgošanos tu vari rakt dziļāk, saprast savu suni labāk, atrast viņa stiprās puses un kā likt tās lietā. Nesalīdzini sevi ar citiem, salīdzini tikai pati ar sevi! Ņemot vērā, cik vispār ir maz franču buldogu saimnieku, kas ar saviem suņiem strādā vai kaut kur piedalās, tev ir visas iespējas būt pionierim un lauzt ceļu uz priekšu.

[Felix_PS]

Man kāreiz kaimiņienei ir divas darba līniju VAS kuces,kas trenējas IPO. Un viņas NEMĀK normāli iet pie pavadas. Un ieraugot citu suni vispār mēdz saiet pa fāzēm tā, ka viņas drīzāk pakārtos, nekā norimtos. Katrai šķirnei, sunim ir savi plusi, mīnusi, stiprās un vājās puses. Bāzt visus kaut kādā idealizētā maisā ir pilnīgi absurdi. Nu vismaz mani daudz vairāk apbur personības šķautnīšu izpētīšana un ne tikai suņu, bet arī zirgu tik dažādie raksturi, domāšanas veidi un idejas dažādu situāciju risināšanai.
Izbaudiet savus suņus, iepazīstiet, audziniet un jums būs vislabākie, foršākie un vēl 100x labāki kā Reksis - jo taču SAVI!

[nezinīte]

Piespamošu vēl šito blogu, ja jau reiz te tēma par acu kontaktu.
Lūk, ikdienas ainiņa - es ēdu savas vakariņu maizītes, un uz mani raugās The Acis: "Es esmu pasaules uzticamākais suns, un tev to vajadzētu novērtēt un tāpēc atdot man savu pastētmaizi vai, ja jau esi tik skopa, tad vismaz pusi" - vai šis ir tas vērtīgais acu kontakts, ko vajadzētu atalgot? Un ko darīt ar vīra uzbrēcieniem: "Tu neļauj viņai to bičošanu!!!"

[pixy]

vai šis ir tas vērtīgais acu kontakts, ko vajadzētu atalgot?

Tā ir ubagošana, nevis vērtīgs acu kontakts. Nē, nu ja Tev patīk, ka viņa lūr mutē, kad ēd, tad ir savādāk, tad var dot, tikai nedrīkst iedomāties, ka kādreiz varēs viņai iemācīt nenākt sēdēt un skatīties virsū, kad ēd. Un patiesībā es neuzskatu, ka sunim no galda neko nedrīkst dot - jautājums ir tikai tajā, vai pašam tas patīk un siekalainas acis pie sejas netraucē baudīt ēdienu. Ja tomēr mērķis ir suns, kas cilvēkiem ēdot, saritinās un aizmieg, klausi vīram un nekad, neko, nekādos apstākļos. Kad Jūs strādājat, ir pilnīgi citas attiecības. Un tad arī jāgaida šo "vērtīgo" acu skatienu.

[Bonny Rain]

Piespamošu vēl šito blogu, ja jau reiz te tēma par acu kontaktu.
Lūk, ikdienas ainiņa - es ēdu savas vakariņu maizītes, un uz mani raugās The Acis: "Es esmu pasaules uzticamākais suns, un tev to vajadzētu novērtēt un tāpēc atdot man savu pastētmaizi vai, ja jau esi tik skopa, tad vismaz pusi" - vai šis ir tas vērtīgais acu kontakts, ko vajadzētu atalgot? Un ko darīt ar vīra uzbrēcieniem: "Tu neļauj viņai to bičošanu!!!"

Nu, mans, pilnīga iesācēja, viedoklis - nē. Tas nav tas, par ko atalgot. Un (lai kā dažreiz negribas atzīt, bet) vīram ir taisnība: nepieļauj šito ēst izprasīšanu no sava galda.
āa, nu jā, vēl jau var būt, ka kādam dikti patīk tas, ka suns izprasa ēdienu no saimnieka mutes...

[nezinīte]

Ā nu labi, tad es nocietināšu sirdi. Apbrīnoju, kā citiem tas viegli izdodas. Bet es centīšos.