lauva nu redz, tā kritiskā domāšana var būt tikai tad, kad ir ko kritiski pārdomāt. Tā kā man šis ir pirmais suns, manas zināšanas par to, kam tad īsti būtu jāpievērš uzmanība, bija vairāk vērstas uz ārējo izskatu. Bet par to, kādam īsti jābūt konkrētās šķirnes temperamentam, man pat vēl tagad līdz galam nav īsti skaidrības. Var būt, ka tas ir tikai franču buldogos, bet spriežot pēc ierakstiem mūsu facebook lapā, ir divu dažādu tipu francūži: vieni ir tādi lēnie dzīves apcerētāji, bet otri ir tādi ar torpēdu pakaļā kā Reina. Un parasti tie lēnie ir ļoti apaļi, bet torpēdas ir tie slaidie aktīvie. Kuri tad ir tie īstie? Kādam tad tieši tam temperamentam bija jābūt?
P.S. Kas ir ML?
Paldies, baigi labi apskaidrojāt par tiem temperamentiem. Vēl tikai saprast, kāds tad īsti temperaments ir manai Reinai un kas ir tas, ko es no viņas esmu izveidojusi. Un pie viena nostabilizēt savu viedokli par to, ko tad es gribu redzēt savā nākamajā sunī. Vēlamo šķirņu saraksts ir jau tā kā sašaurinājies. Bet nu man vēl kādi pāris gadiņi ir rezervē. Domājams, ka tuvāko 2 gadu laikā man vēl nevajag otru suni. Nebūs viņam laika tīri fiziski.
Vakar mums bija rallija treniņš. Nezinu, kā mums sanāks sacensībās, bet vakar bija visādi. Bija gan tīri neslikts starts, gan tādi, kad suni pazaudēju jau pie starta. It kā viss kārtībā pirms starta līnijas. Suns skatās uz mani, es dodu komandu blakus un virzos uz priekšu. Bet suns paliek uz starta līnijas kaut kur aizbraucis kosmosā. Nu bāc, tracina šitais. Tā viņas reakcijas neparedzamība, kad es nevaru saprast - būs vai nebūs. Vakar Reina izstrādāja vienu līdz šim neredzētu brīnumu: pie komandas priekšā, kad suni jāpasauc sev priekšā, viņa nez kāpēc izdomāja apskriet apkārt zīmei kā konusam.
Lūk, ko nozīmē, ka suns klausās tikai ar vienu ausi. Un šitāda viņa ir lielāko trases daļu. It kā pilda komandas, bet es nekad nevaru būt pārliecināta, ka viņa ar savām domām nelido kaut kur tālu prom. Mums ir trīs dažādas stadijas. Ideālā, kad sune ir pieslēgusies par visiem 100 un ir uzmanīga. Otrais grāvis ir pilnīga un totāla atslēgšanās no procesa, kad viņa var palikt sazin kur un aiziet sazin kur. Un trešais ir pa vidu - kad it kā dzird, pat komandas izpilda, bet ir tāda mazliet aizdomājusies. Līdz ar to, var izpildīt ne to, ko no viņas prasa. Kā tas bija tieši šajā gadījumā. Un galvenais, izskatās, ka viņa nesaprot to, ka ir ne to izplidījusi. "Nu bet es taču izdarīju kaut ko, ko tev vēl no manis vajag". Eh, pat nezinu, vai man jebkad izdosies ar viņu panākt to 100% uzmanību tad, kad strādājam. Līdz ar to, vai man jebkad izdosies ar viņu tā pa nopietnam pievērsties sportam. Kad viņa pieslēdzās, viņa strādā tik labi. Tāds potenciāls slēpjas viņā.
Šodien no rīta izgājām ārā pastrādāt. Sagatavoju jēlus cūkas sirds gabaliņus (gribu atteikties no siera dēļ viņas sarkanajām ķepām). Iedodu sagatavoto kārumu un ko Reina dara - paņem mutē un izspļauj. Un tas bija pirms ēšanas. Laikam nav jāsaka, ka pēc tam mājās viņa apēda visu brokastu porciju, kur bija arī šie paši cūkas sirds gabaliņi. Un vēl ilgi laizīja bļodiņu. Tā ir tipiska Reina. Nesaprotu šito, kāpēc viens un tas pats ēdiens mājās ir ēdams, bet ārā, kur ir daudz kairinājumu, nemaz nav ēdams. Nu, strādājām ārā bez kāruma pavisam. Un izskatās, ka viņai tiešām nav nekādas starpības, ir tas kārums ārā vai nav. Arī ar to pašu sieru principā es baigo atšķirību neredzu ārā strādājot. Nu neceļās viņai ne deguns, ne acis augšā dēļ kāruma ārā. Mājās ir pavisam cita lieta. Nu kā lai te strādā? Lieki, protams, būtu minēt arī to, ka uz mantu viņai ir līdzīga reakcija. Ja ir kāds spēcīgāks kairinājums, tad viņai neinteresē ne ēdiens, ne manta, ne mana uzslava. Jāatzīmē gan, ka tomēr ir kaut kāds progress kopš kucēna vecuma. Jo pašā savā kucēnībā, viņa ārā bija pilnīgi out of service, v ņje zoņe dostigajomostji kā teiktu krievi. Tagad vismaz ar piepūli ir iemācījusies blakus nosēsties un pat kustēties apmēram blakus uz neilgu brīdi. Bet ar to nepietiek. Man nepietiek.