Skaistā ziema maķenīt atpūšas, ceru, ka lai atgrieztos ar divkāršu spēku. Bija TIK skaisti
. Un tā nu pelēkajā atelpā ienācu, lai uzrakstītu, ka mēs ar Keliņu jau mēnesi dzīvojam pavisam citā režīmā kā ierasts. Sestā novembra rītā viņa pārrāva kreisās pakaļkājas krustenisko saiti
. Nu jau emocijas mazliet norimušas, bet tai brīdī bija tik ļoti sāpīgi, jo pēc masāžām pie Zanes Apiņas (rekomendēju, patiešām rekomendēju -
https://www.facebook.com/masierezane/?ref=br_rs) šķita, ka nupat, nupat jau būsim uz kājām, viņa pati sāka piedāvāt gulšanos no priekškājām, no kā pirms tam ļoti izvairījās, bija priecīga un kustīga. Līdz liktenīgajam rītam, kad, pirms braukšanas uz Rīgu biju izlaidusi abas vēl pačurāt. Uz līdzenas vietas, pieļauju, ka viņa tai brīdī uzņēma skrējiena ātrumu, bet citādi tur nekā tāda nebija. Iekliedzās un palika uz trim kājām
. Sapratusi, kas noticis, protams, izlasīju visu pieejamo, pierakstījos pie Drapčes un sāku tirgoties ar suņu dieviņu, lai varam iztikt bez operācijas, kas nozīmē narkozi, antibiotikas un pretiekaisuma līdzekļus, kas visnotaļ agresīvi iedarbojas uz gremošanas traktu, kurš mums tikai knapi kopā sastutēts... Tirgošanās neizdevās, rentgenā konstatējām, ka saite ir kārtīgi sarauta un ceļgala kaulos ir nobīde, līdz ar to pie katra soļa kauls berzējas pret kaulu. Ja negribu sunim visu mūžu likt ciest sāpes pie katra soļa, labākais risinājums tomēr ir griezt vaļā un šūt kopā. Operācija bija veiksmīga, 10 dienas suns dzīvoja ar "kokonu" uz kājas, mazliet lika kāju pie zemes, antibiotikas ņēmu špricēs, lai saudzīgāk iekšām un arī pretsāpju/pretiekaisuma zāles izprasīju tādas, kas maksimāli maz ietekmē gremošanu. Un nu jau laikam varu atviegloti nopūsties, ka gremošana ar šo visu nav "izjukusi", Keli turpina jēlbarošanu un nav nekādu pazīmju, ka varētu atgriezties tās mistiskās problēmas, kas bija saistītas ar iekšām. Nu jau kokons noņemts un suns mācās lietot kāju, brīžam niez, kas nozīmē ne sevišķi dziļu miegu man naktīs, bet nav arī tā, lai visu laiku turētu galvā trubu. Paliek arvien labāk, nu jau vairs nejūtos pavisam kā zombijs, tikai pa pusei, un suns arī arvien mazāk pievērš uzmanību rētai. Vēl jau nekas nav galā, kāja ir jāiestaigā, par laimi arī pēc kokona noņemšanas prognozes par to, ka visdrīzāk viņa kādu laiku vispār mēģinās kāju nelietot, nav piepildījušās un lēnām ejot viņa gandrīz neklibo, riksītī kāju saudzē, bet pie zemes liek. Dabiski, viņas ienaidnieks ir viņas temperaments, kas liek pēkšņi lekt augšā un nesties kaut kur kaut ko inspicēt, tādēļ lielāko dienas daļu viņa pavada Habī būrī, kas ir lielāks un kur viņai, par laimi, pavisam labi patīk, ārā ejam un vēl ilgi iesim tikai pie pavadas. Vai vēl kādreiz dzīvē būs kāds starts kādā sporta veidā? - tik tālu es pagaidām nedomāju, būšu laimīga dienā, kad redzēšu vai precīzāk nespēšu ieraudzīt, ka viņa klibo... Tā, lūk, kā mana daktere man teica - tikai tas vēl mums bija vajadzīgs
. Acīmredzot bija, lai atkal kaut ko saprastu. Ko tieši, vēl līdz galam nezinu, bet varbūt kādā brīdī atklāsme būs klāt
. Labais tajā visā ir, ka pie vienas rentgenēšanās uztaisījām arī bildi mugurkaulam un gūžām un tur viss ir pavisam labi viņas vecumam. Gūžas vispār ir lieliskas, mugurkaula divos pēdējos skriemeļosi ir nelielas artrozas izmaiņas, kas varētu būt iemesls viņas stīvumam, bet nekas nopietns, nekā cita slikta tur nav. Iepriecinoši, ka vismaz globālais aparāts ir pietiekošā kārtībā, lai tiktu galā ar traumu un vēl varētu gan paskriet, gan celties un gulties bez bēdu
.
Bildes ar kokoniem, trubām galvā un pliku, noskūtu kāju nelikšu, labāk vēl no ziemas dienām - manai Mellenei piedzimis Mellītis, maziņš un melns
Un bilde ar dienas kaimiņu no tās pašas dienas, kad satiku rīta kaimiņu
. Bilde "kaimiņam" ar Habīti kopā pie lendzīriem