Par laimi esmu tik vecmodīga, ka rakstot ko garāku, mēdzu uzmest karkasu uz papīra. Līdz ar to ir cerība, varbūt drusku citiem vārdiem, bet domu varēšu atjaunot pilnībā.
Visu laiku atlieku stāstu par viņu - visi vārdi, ko varu uzrakstīt, liekas pliekani un plakani, man vajadzētu trīsdimensiju vārdus, dubultboldus un 28 fontu un i tad es ne simto daļu nevarētu izteikt no tā, ko jūtu pret šo suni. Bet nu mēģināšu. Šķiet, ka stāstam būs trīs daļas, provēšu atturēties no pārmērīgas emocionalizēšanās, lai lasītājiem neuznāk vēlme pēc siļķītes un marinētiem gurķīšiem...
Simba.
Tas bija 2007.g.13.novembris. Biju Rīgā darbā, kad atskanēja zvans no mājām - mamma - Pie mums milzīgs suns atnācis, nu tāds balts ar brūnu. Es - Un kā tu domā, ko lai es tagad daru? Mamma - Bet ko lai es daru? Viņa lūdz pēc palīdzības, nevar paiet, viņai šausmīgi sāp kājas. Es - Nu pabaro un noliec kaut kur gulēt. Vakarā steidzos mājā, mani pieved pie šķūnīša un tur guļ neizsakāmi skaists un neizsakāmi nelaimīgs suns. Pustumsā izskatās pēc sanbernāra, tātad milzīgs. Sunim nenormāli sāp visas četras kājas, par laimi man mājā dēļ Čikīša ir Metakam (pretsāpju un pretiekaisuma zāles). Vēl pabaroju, tā kā suns guļ, ar Snorki nemēģinu viņu iepazīstināt. Aizejam gulēt, bet no rīta suņa nav. Nospriežam, ka nu žēl, bet neko darīt, ka aizgājis tālāk. Aizbraucu uz Rīgu, bet pēc kādām 4h zvans no mājām - suns atgriezies. Piekususi atlikušo dienas daļu guļ, bet nākamā rītā atkal ir pazudusi. Tāda dīvaina sajūta, tā kā vēl nav iepazīstināta ar Snorki, pēc pieredzes ar Čarliju drusku atviegojums, bet tomēr žēl arī. Nu neko. Bet pēc stundām 4-5 suns ir atpakaļ. Nu ja, dodu viņai zāles, tātad no rīta kājas nesāp un viņa stresā kaut kur dodas. Parunājos ar suni, saku, lai viņa nemūk prom, ka viņai jāārstējas un jāuzbarojas - meitene tik vāja, ka ēdot kā kucēnam var redzēt puncīti piebriestot. Pirmajā dienā kaka pilna ar graudiem - viņa aiz bada kaut kur graudus mēģinājusi ēst...
Kad nākošā rītā ieraugu, ka suņa atkal vairs nav, mani pārņem sajūta, ka pazudis jau MANS suns un es nolemju kaut ko darīt, kad viņa atgriezīsies. Bet viņa atpakaļ neatnāk. Pie tam tai dienā līst lietus un nokūst atlikušais sniegs un, šķiet, aizlej pēdas pa kurām viņa varētu atgriezties. Tās dienas sajūtas bija TIK bēdīgas, pārmetu sev, ka neesmu viņu kaut kā noturējusi mājā, zinu, ka nākošajā dienā apkārtnē būs medības un to suni vienkārši nošaus. Vakarā vēl pa brīdim eju skatīties, bet suņa nav. Izraudos un eju gulēt - kā ir tā ir
.
Tomēr no rīta pirms septiņiem uztrūkstos un man liekas, ka Snorkei noteikti vajag čurāt, ka noteikti viņa steigšus jāizved laukā
un tad jau tāpat naktskreklā var aizskriet līdz šķūnītim - un tur slapjš guļ mans mīlzīgais, milzīgais mīļais sunis!!! Tai brīdī viņa patiešām kļuva mana, lai arī zināju, ka godīgi atdošu viņu saimniekiem, kuri viņu noteikti izmisīgi meklē. Jo (kā allaž - esmu gan es stūrgalvīga
) nevar tak būt, ka TĀDU suni neviens nemeklē.
Tagad stāv priekšā divi uzdevumi - noturēt viņu mājā un iepazīstināt ar Snorki. Nolemju pakonsultēties un piezvanu Līču Inārai, kas gan tur vairs nestrādā, bet kam pieredze ar visādiem suņiem ir milzīga. Viņa ir pārliecināta, ka vienīgā iespēja ir suni piesiet, jo savādāk viņa ir tik stresaina, ka nevar palikt uz vietas. Un iesaka ar Snorki iepazīstināt neitrālā teritorijā. Tad nu aizvedam suņus pa vienam siksnā (vismaz šī sune atšķirībā no Čarlijas ļoti labi iet pie siksnas) uz mežu un tad "nejauši" satiekaimies. Snorkei vairāk interesē pagrauzt kociņus, bet nu abas saostās un svešā arī nekādu agresiju neizrāda. Kopā dodamies uz māju un arī veiksmīgi atnākam, Snorke gan tāda nelaipna, bet lielā uz provokācijām nereaģē un nekāda konfliktsituācija neizveidojas. Atviegloti nopūšos, jo tas ir TIK svarīgi, lai nebūtu kā ar Čarliju. Var redzēt, ka šī sune ir ļoti gudra un lieliski saprot, ka ar mājas saimnieci konfliktēt nevar, ja grib būt drošībā. Tā kā dzirdu, ka mežā bļaustās un šauj, viņas pašas drošības dēļ suni piesienu. Mēģinām uz maiņām dzīvoties pa āru, lai meiteinei nesaliktos, ka viņa piesieta un pamesta.
Apzvanu patversmes. Neviens nav meklējis ne sanbernāru, ne jaukteni. Jo izskatās, ka te klāt arī kaukāzieša asinis, pēc tam arī vets saka, ka tipisks Maskavas sargsuns, nu to jau nevar zināt, vai MSS vai sanbernāra un kaukāzieša jauktenis, jo MSS tieši tā arī ir izveidots. Izlasu pēdējā pusgada sludinājumus i-netā, arī nekā. Sametu visos portālos, ka atnācis. Krietni vēlāk iedomājos, ka uz Daugavpils patversmi nepiezvanīju, jo neienāca prātā. Bet viņa varēja būt nogājusi milzu gabalu, jo vēlāk kļuva liela staigātāja, bet tagad kājas likās sāpam tieši no pārpūles. Kā viņa mūsu mežā uzradās - to es nesaprotu vēl jo projām, viņa atnāca no tās puses, kur meži, meži, meži... Katrā ziņā darbošanās gaitā jau saprotu, ka svešam viņu neatdošu, tikai īstajiem saimniekiem.
Es nezinu, kas ar šo suni bija noticis, bet tas bija kaut kas šausmīgs - viņa bija sista ar da jebko, kas pa rokai pagadījies
- viņa baidījās no jebkura priekšmeta, kuru paņēm rokā - spaini, grābekli, pēc kādas nedēļas, kad bija ielaista iekšā, mamma paņēma slotu izslaucīt virtuvi - suns aiz šausmām, neskatoties uz milzīgo augumu, mēģināja palīst zem krēsla. Viņa baidījās pat ēst - vislaik bija gatava atlekt, ja sitīs. Kaut kad gribēju pamētāt sniega pikas, lai viņa paķer - pie pirmās viņa raudādama nokrita zemē un lūdzās, lai nemet viņai ar to - acīmredzot ar akmeņiem arī bija mests... Ilgi žēloju, kamēr nomierinājās. Viņa paniski baidījās, ja viņai no aizmugures gurnu rajonā kāds pieskārās - tā laikam ir vieta pa kuru suņiem sper ar kāju... Patiešām nezinu, kas un cik ilgā laika posmā jādara ar tādu suni, kam no dabas ir ļoti stabila psihe (kā vēlāk izrādījās), lai viņu tā sačakarētu. (Tāpēc arī ļoti aktīvi nemeklēju saimniekus - kā Ogres patversmes vadītāja teica - pēc pieredzes, ja saimnieki vispār suni nemeklē, tad arī viņus pa visām varēm meklēt nevajag - visi būs nelaimīgi...) Pagāja vairāki mēneši, kamēr viņa saprata, ka šai mājā visi darbarīki un citas lietas nav suņu sitamie instrumenti, bet īsti viņa nomierinājās tikai pēc kāda pusgada...
Kā jau var saprast, sune palika pie manis, neviens viņu tā arī nemeklēja. Kucīte jau bija paveca, ap 6-7 gadi viņai varēja būt, bija bijuši kucēni. Viena versija par viņas dzīvi man ir, ka viņai kaut kāda iemesla dēļ bija nomainījušies saimnieki, jo varēja nojaust, ka viņai kādreiz bijusi salīdzinoši laba dzīve, viņa ir bijusi audzināta un mācīta. Lai gan spēlējusies, man šķiet, ar cilvēku viņa nebija nekad. Un tad kaut kas sagājis šķērsām un viņas dzīvē iestājusies absolūti melnā strīpa. Un manā mājā jau viņa iestreipuļoja ar pēdējo cerību, acis sākumā (īstenībā vēl ilgi ik pa brīdim
) bija tik izmisušas un nelaimīgas un pati vāja un pārgurusi - nekur tālu viņa vairs nebūtu aizgājusi...
Kādu nedēļu gaidīju, vai neatradīsies saimnieki, pēc tam jau baidījos, ka uzradīsies. Bet nevienam viņa nebija vajadzīga. Un es tiku pie absolūti ideāla suņa, man galīgi nav pārliecības, ka es pati prastu (pratīšu
) uzaudzināt tik gudru, spriestpējīgu, pacietīgu un mīlošu suni. Par to, kā mums gāja tālāk, mazliet vēlāk. Te viena viņas bilde, vēlāk mēģināšu ielādēt vēl kādu. Varbūt kāds viņu atpazīst, bet tam vairs nav nekādas nozīmes, ja nu vienīgi varētu uzzināt, kas ar viņu bija noticis.